Laukirbe (Perdix perdix) ir vidēji liels fazānu dzimtas (Phasianidae) putns, kas pieder laukirbju ģintij (Perdix). Laukirbei ir 8 pasugas, no kurām viena ir izmirusi.[1] Tradicionāli laukirbe vienmēr ir bijusi medību putns. Šī iemesla dēļ laukirbe ir veiksmīgi introducēta daudzās pasaules vietās. To audzē arī speciālās audzētavās gan Eiropā un Āzijā, gan Ziemeļamerikā.

Laukirbe
Perdix perdix (Linnaeus, 1758)
Laukirbe
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
ApakštipsMugurkaulnieki (Vertebrata)
KlasePutni (Aves)
KārtaVistveidīgie (Galliformes)
DzimtaFazānu dzimta (Phasianidae)
ApakšdzimtaIrbes (Perdicinae)
ĢintsLaukirbes (Perdix)
SugaLaukirbe (Perdix perdix)
Laukirbe Vikikrātuvē

Savvaļā laukirbe mājo Eirāzijā, sākot ar Rietumeiropu un beidzot ar Sibīrijas dienvidrietumiem un Ķīnu. Tā ir veiksmīgi introducēta Ziemeļamerikā ASV un Kanādā.[2] Laukirbe ir tipiska nometniece.

Latvijā laukirbe ir sastopama visu gadu. Visbiežāk to var novērot lauksaimniecības tīrumos, bet tā ir sastopama arī apdzīvoto vietu nomalēs, krūmājos, mežmalās, birztalās, aizaugušās laukmalās. Visticamāk, ka Latvijā mājo Austrumeiropas pasuga Perdix perdix lucida, tomēr par pasugu piederību Latvijā nav veikti pētījumi.[3] Latvijas teritorijā laukirbju skaits kopš 1960. gadiem ir strauji samazinājies. 1990. gados tika novērota skaita stabilizācija, bet bargās ziemās to skaits samazinās. Slēptā dzīves veida dēļ laukirbi ir grūti novērot un, iespējams, tā Latvijā ir sastopama lielākā skaitā, nekā tiek novērota.[3]

2021. gadā Latvijas Ornitoloģijas biedrība laukirbi izraudzījās kā Gada putnu Latvijā.

Izskats un īpašības

labot šo sadaļu
 
Laukirbe ir apmēram baloža lielumā, bet sabozusies izskatās par to lielāka

Laukirbe ir vidēji liels irbju apakšdzimtas (Perdicinae) putns, ar proporcionāli mazu galvu un noapaļotām ķermeņa formām. Tās ķermeņa garums vidēji ir 29—31 cm, spārnu plētums 45—48 cm,[3] svars 225—420 g.[2] Tēviņš var sasniegt 500 gramu svaru.[4] Tās ķermeņa apspalvojums pamatā ir pelēcīgi brūns, vēders balts. Tēviņiem un daudzām mātītēm (bet ne visām)[4] uz krūtīm ir tumši brūna, pakavveida zīme. Uz sāniem tai ir raksturīgs tumši brūnu šķērssvītru raksts, seja un pakakle ruda, spārni raibumaini brūni. Knābis zaļganpelēks, kājas pelēkas. Aste īsa, kā arī kājas ir īsas, bet, neskatoties uz to, laukirbe ir veikla skrējēja. Abi dzimumi izskatās gandrīz vienādi, tomēr mātītes nav tik košas un ir augumā mazākas.[5] Lidojums laukirbei ir zems, ar skaļiem spārnu vēzieniem.

Uzvedība un barība

labot šo sadaļu

Laukirbe barojas gan ar dzīvnieku, gan augu valsts barību. Tās ir dažādas sēklas, graudi, asni, pumpuri, lapas, augu saknītes, augļi, ogas un dažādi bezmugurkaulnieki, pamatā kukaiņi uz zemes. Kā visi vistveidīgie putni laukirbe regulāri uzlasa akmentiņus, kas guzā palīdz mehāniski smalcināt apēsto barību. Laukirbei patīk pērties smiltīs un sausā augsnē.[4]

 
Laukirbes veido monogāmus pārus

Laukirbes ir monogāmas.[4] Agri pavasarī, līdzko nokusis sniegs, laukirbes meklē partneri. Tās sadalās pa pāriem un izraugās savu apdzīvojamo teritoriju. Riests ar skaļu dziedāšanu parasti sākas aprīlī, reizēm martā. Ligzda tiek iekārtota aprīļa beigās vai maijā. Ligzdu būvē tikai mātīte. Tēviņš tikmēr apsargā teritoriju. Ligzda tiek ierīkota sausā vietā uz zemes. Mātīte izkasa seklu bedrīti un to izklāj ar sausiem zāles stiebriņiem un salmiņiem. Ligzda parasti atrodas pļavā, ganībās, tīrumā vai grāvmalā un krūmājā, reizēm pat dārzā. Laukirbei ir svarīgi, lai tuvumā būtu ūdens.[4]

Dējumā ir 8—15 olas. Jaunām mātītēm olas ir mazāk. Vecākām laukirbēm reizēm ir vairāk kā 20 olas. Ja olu ir daudz, tās visbiežāk ir dējušas vairākas mātītes. Ja olas kāda iemesla dēļ aiziet bojā, pāris veic atkārtotu dējumu. Inkubācijas periods ilgst apmēram 21 dienu. Perē tikai mātīte.

Visi mazuļi izšķiļas gandrīz vienlaikus. Laukirbes cālēni ir ligzdbēgļi. Drīz pēc izšķilšanās cālēni pamet ligzdu un seko abiem vecākiem. Tiem ir dzeltenbrūnas pūkas, kas rotātas ar tumšiem punktiņiem. Jau no pirmās dienas cālēniem pašiem jāmeklē barība, jo vecāki bērnus no knābja knābī nebaro. Sākumā cāļi meklē tikai kukaiņus, pamazām barība kļūst daudzveidīgāka. Planēt jaunās laukirbes sāk apmēram 10 dienu vecumā. Bet 14 dienu vecumā tie spēj spurgt, vicinot spārnus. Ja vasaras sākums ir lietains, mātīte nespēj izsildīt lielo dējumu, un malējās olas aiziet bojā. Arī visus cālēnus apsildīt nav viegli, ja lietus ir ilgstošs. Turklāt lietainā laikā cālēnu kājiņas aplīp ar slapjo zemi, un tiem ir grūti pārvietoties.[4]

Klasifikācija

labot šo sadaļu

Laukirbei ir 7 pasugas:[3]

  1. World Bird List: Pheasants, partridges, francolins, 2020
  2. 2,0 2,1 «Grey Partridge». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 22. novembrī. Skatīts: 2011. gada 27. martā.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 «Laukirbe Perdix perdix». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 26. augustā. Skatīts: 2011. gada 27. martā.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 «Fazānu radiniece – laukirbe». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2011. gada 27. martā.
  5. «ARKive: Description - Grey partridge». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 23. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 27. martā. Arhivēts 2011. gada 23. aprīlī, Wayback Machine vietnē.

Ārējās saites

labot šo sadaļu