Atvērt galveno izvēlni

Latvijas zirgs ir viena no siltasiņu zirgu šķirnēm pasaulē, kas izveidota Latvijā. Latvijas zirgiem ir trīs tipi: Latvijas braucamais zirgs, Latvijas sporta zirgs un Latvijas ardenis. Latvijas zirga šķirnes pamatā ir Latvijas vietējie darba zirgi, kas savukārt ir bijuši meža tarpāna pēcteči. Šķirne, ko sauc par Latvijas zirgu, ir sākusi veidoties 17. gadsimtā, bet starptaustiski atzīta kā patstāvīga šķirne tā ir kopš 1952. gada. Pēc 1952. gada Padomju Savienībā Latvijas zirgus sāka lietot arī citu šķirņu uzlabošanai.[1] Latvijas zirgi ir universāli izmantojami zirgi, īpašus panākumus gūstot konkūrā, iejādē un trīscīņā.

Latvijas zirgs
Izcelsme Latvija
Īpašības
Svars 600 - 800 kg
Augstums skaustā Vidēji 160 - 170 cm
Krāsa bērs, dūkanbērs, melns, ruds, sirms
Mājas zirgs (Equus caballus)

Satura rādītājs

IzskatsLabot

 
Latvijas braucamā tipa ērzelis, 1950. gadu foto

Sākotnējais selekcionāru mērķis Latvijas šķirnes izveidošanā bija izveidot 2 zirgu tipus: smagā tipa zirgus, kas būtu piemēroti lauksaimniecības darbu veikšanai, un vieglā tipa zirgus, kas būtu universāli izmantojami kā darba, jājamzirgi, kā arī kavalērijas un sporta vajadzībām. Latvijas šķirnes zirgi, kuru izcelsmē ir liela vācu zirgu šķirņu ietekme, pēc konstitūcijas ir elegantāki, sausnejāki, garākiem kakliem, augstāku skaustu, garāku, slīpāku lāpstiņu, garākiem vēzīšiem. Apmatojuma krāsa ir dažāda — sirma, dūkana, bēra, ruda; rudās krāsas zirgu ir vairāk sporta tipā, braucamzirgiem raksturīgāks bērs, dūkans apmatojums.[2]

Latvijas šķirnes zirgi ir augumā lieli, ķēves vidēji pārsniedz 160 cm skausta augstumu, ērzeļi nereti ir 170 cm un vairāk. Krūšu apkārtmērs ķēvēm un ērzeļiem ir salīdzinoši vienlīdzīgs, nereti pārsniedzot 200 cm. Braucamā tipa zirgi ir izstieptāki, smagāki (svars aptuveni 600-800 kg), sporta tipa zirgu svars ir ap 600 kg.[2]

Latvijas ardenisLabot

 
Latvijas ardenis, 1950. gadu foto

Latvijas ardeņi ir samērā ātraudzīgi, un jau 3 gadu vecumā tie ir sasnieguši pieauguša zirga augumu. Vecākie zirgi tikai nedaudz atšķiras pēc izmēriem. No ātrgaitas zirgiem ardeņi atšķiras ne tikai ar savu lēnīgumu un ķermeņa izmēriem, bet arī ar ārieni. Tiem ir smagāka galva, īsāks kakls, dziļāks un platāks ķermenis, plati, šķelti krusti un skarainas kājas. Latvijas ardeņu augstums skaustā ir 156—162 cm, ķermeņa garums 160–173 cm, krūšu apkārtmērs 190–220 cm, priekškāju liela apmērs 22–26 cm.

Darbaspējas un temperamentsLabot

 
čempiona goda aplis pēc uzvaras darba spēju pārbaudē, 1950. gadu foto

Būtiska zirga kvalitātes īpašība ir tā piemērotība darba veikšanai aizjūgā, kā arī nosvērtība un mierīgums. Braucamā tipa zirgu pārbaudes aizsākās 1953.gadā Rīgas hipodromā. No 1957. gada notika Vissavienības sacensības braucamzirgiem. Sākot ar 1960. gadu pieņēma standartmetodiku absolūtā čempiona nosaukuma izcīņai braucamzirgu trīscīņā jeb kombinētajā darbaspēju pārbaudē. Tajā vajadzēja veikt 2 km distanci rikšos ar vilkmes spēku 50 kgf, kas atbilst apmēram 1500 kg uz gumijriepu ratiem, soļos ar 150 kgf jeb 4,5 t uz ratiem un pierādīt izturību maksimāli garā distancē bez apstāšanās ar vilkmes spēku 300 kgf — 9 tonnas. Šķirnes zirgu vērtējumā tika iekļauta arī maksimālās vilktspējas pārbaude.[3]

Vissavienības sacensībās, sacenšoties 10 dažādām vezumnieku šķirnēm, maksimālās vilktspējas pārbaudē čempions ir Latvijas braucamais zirgs, uzrādot vilkmes spēku 927,5 kgf, otrā vieta Latvijas ardenis, uzrādot vilkmes spēku 912 kgf, trešā vieta Tori zirgam ar vilkmes spēku 880 kgf. Vilkšanas izturībā pirmā vieta Peršeronas zirgam, piekrautu vezumu pavelkot 2138 m, otrā vieta Padomju vezumniekam, vezumu velkot 2131,2 m, trešā vieta Latvijas braucamajam zirgam, vezumu velkot 2080,1 metru. Latvijas šķirnes čempions kravas piegādē rikšos ir ērzelis Grauds L 877 (41.36,8), kravas piegādē soļos Amons L 1007 (13.34,0), vilkšanas izturībā Deja L 3196, maksimālā vilkmes spēka pārbaudē Stiprais Lb 725. 1987.gadā notika pēdējās braucamzirgu sacensības Tīrainē. Līdz ar to šo zirgu pārbaudes ir pārtrauktas. Mūsdienās nav atrasti alternatīvi pārbaudes veidi, kas nodrošinātu braucamā tipa pārstāvju kvalitatīvu audzēšanu un aizsardzību pret to skaita samazināšanos.[3]

VēstureLabot

 
Bērs Latvijas zirga ērzelis

Baltijas zemju vietējo zirgu tiešie priekšteči bija savvaļā dzīvojošie meža tarpāni (Equus ferus sylvaticus). Šo zirgu augums sasniedza 130—135 cm skaustā, apmatojums bija pelēks ar tumšu svītru pār muguru, kājas stipras, ar cietiem nagiem. Kad, ledus laikmetam atkāpjoties, Latvijas teritorijā ieceļoja cilvēki, meža tarpānus medīja pārtikai. Par to liecina izrakumi senā apmetnē Burtnieku ezera ziemeļu krastā.

Par to, ka Baltu ciltis piejaucēja meža tarpānus liecina mūsu senču zirgu apraksti. Tiem bija savvaļas zirgiem raksturīgais nelielais augums, pelēkais apmatojums, pieticība, izturība un veiklība. 1043. gada hronists Brēmenes Ādams rakstīja, ka "Kurzemē un Zemgalē zirgi ir ļoti labi".[4] Indriķa hronikā ir aprakstīti 1223. gada latgaļu karavīri no Burtnieku novada, kas spējuši veikt attālumu no Burtniekiem līdz Tērbatai vienas diennakts laikā ar saviem mazajiem, bet ļoti izturīgajiem un ātrajiem zirgiem.[1] Seno latviešu zirgi bija pelēki, losi, pāti un palsi, bet augstāk tika vērtēti ar kultūršķirnēm uzlabotie bēri, sirmji, sarķi un meļņi jeb dūkanie zirgi. Pēc Pirmā pasaules kara laukos vēl diezgan bieži varēja redzēt palēkos darba zirgus.[1]

Pirmās ziņas par vaislas zirgu audzētavu ir no 14. gadsimta; Alsungā Livonijas ordeņa bruņinieku zirgaudzētavā bijušas 40 vaislas ķēves. Vēsturnieks Fras 1865. gadā aprakstot zirgus, kas dzīvojuši ap 1600. gadu, starp tā laika labākajiem zirgiem (Lejasvācijas, Frizijas, Vestfāles, Saksijas, Braunsveiges, Hesenes) piemin arī vidzemniekus (Lieflander).[4] Krustnešu ordeņa bruņinieki kara zirgu audzēšanai izmanto Latvijas vietējās ķēves. Viduslaikos latviešu zemnieku zirgi pusbadā auguši, agri sākuši strādāt zemes darbus palika augumā nelieli, bet bija spēcīgi, sīksti un pieticīgi, spējot teicami izmantot pieticīgo barību. Skarbā dzīve selekcionēja labākās un derīgākās zirgu īpašības. Baltijas centrālās lauksaimniecības izstādē 1865. gadā Valmieras pagasta zemnieka Buša sešgadīgā ķēve ar dzelzsasu ratiem vilkusi 6496 kg smagu vezumu.[1]

Baltijas muižnieki 19. gadsimta otrajā pusē sāka aktīvi interesēties par dižciltīgu zirgu audzēšanu un to izmantošanu sportā. 1855. gadā tika nodibināta Vidzemes muižniecības Torģeles zirgaudzētava (mūsdienās Tori Igaunijā), kas pozitīvi ietekmēja zirgkopību Latvijas ziemeļdaļā. Rīgā 1891. gadā atklāj hipodromu rikšotājiem un auļotājiem, līdz ar to Latvijas teritorijā tiek aktīvi ievesti tīrasiņu zirgi un arābu zirgi. Latvijas zirgu šķirnes attīstībai nozīmīgs gads bija 1894., kad nodibināja Vidzemes guberņas Rīgas vaislas ērzeļu novietni. No 1894. gada līdz 1916. gadam novietnē tika turēti 216 vaislas ērzeļi; 126 tīrasiņu zirgi, arābu zirgi, Traķēnes zirgi, anglonormnāņu zirgi, Igaunijas rodsteri un Oldenburgas zirgi, 33 Orlovas un Krievijas rikšotāji, 43 vezumnieki (ardeņi, Peršeronas, Klaidsdeilas un Šairas zirgi), ar kuriem tika uzlaboti vietējie Latvijas darba zirgi un uzsākta Latvijas zirga šķirnes izveide. Rikšotāji galvenokārt ietekmēja Latgales zirgu attīstību, bet vezumnieki Kurzemes un Zemgales novada zirgus.

Pēc Pirmā pasaules karaLabot

Sākoties Pirmajam pasaules karam, ērzeļi tika izvesti uz Krieviju. Pēc kara Latvijā trūka gan darba, gan vaislas zirgu, tādēļ, lai pārvarētu kritisko stāvokli, 1920. gadā Latvijā ieveda lielu daudzumu darba zirgus no Lietuvas un Dānijas, bet no Nīderlandes ieveda 425 Oldenburgas ķēves un 5 ērzeļus.

1921. gadā Latvijas zirgaudzētāji nolēma turpmāk tikai pa noteiktiem apgabaliem audzēt vezumniekus un rikšotājus, bet galveno uzmanību veltīt vidēji smagu siltasiņu zirgu audzēšanai, kuru tālākai izkopšanai izmantoja Oldenburgas, Hanoveras un Holšteinas šķirnes vaislas zirgus. Tāpat tika nolemts, ka jārēķinās ne tikai ar lauksaimniecības, bet arī ar armijas un sporta vajadzībām, ka aizliegta turpmāka nekontrolēta zirgu šķirņu jaukšana un ķēves drīkst lecināt tikai ar īpašas komisijas atzītiem ērzeļiem. No 1925. līdz 1940. gadam iznāk Latvijas zirgu ciltrakstu 4 nodaļas. Šajos sējumos ierakstīts 6901 zirgs, no kuriem 43% sastāda Latvijas zirgu šķirni veidojošās šķirnes.

1921. gadā darbu uzsāka Oktes Valsts zirgaudzētava, kas ir Latvijas braucamo zirgu šūpulis. Šai audzētavai atlasīja tobrīd vislabākās ķēves no visas Latvijas; gan no armijas daļām, gan valsts iestādēm, gan lauku sētām, pievienojot no Nīderlandes atvestās Oldenburgas ķēves. 1922. gadā no Rjazaņas reevakuēja 39 bijušos Rīgas vaislas ērzeļu novietnes ērzeļus. Šajā gadā Latvijā ar komisiju vaislai derīgi tika atzīti 597 ērzeļi. Oktes pirmais braucamā tipa ērzelis Bajārs bija Oldenburgas šķirnes ērzelis, importēts no Nīderlandes. Līdz 1950. gadam tika ievesti vēl 17 ērzeļi, kam pievienojās 13 vietēji audzētie ērzeļi, kas kļuva par pamatu galvenajām braucamā tipa ciltslīnijām.[2] Kā ievērojamākās līnijas varētu nosaukt Ammona, Siego, Germino, Demokrāta, Kru Kru, Juveela, Banko, vēlāk arī Gotenfirsta un Spēkoņa.[5]

Vidzemē iecienīto universālā tipa zirgu audzēšanu ietekmēja 1925. gadā nodibinātā Svētciema Valsts zirgaudzētava. Tā kļuva par Latvijas sporta zirgu izveidošanas centru. Svētciema audzētava no armijas daļām atlasīja un no Oktes zirgaudzētavas pārveda krustojumu ķēves, kuru dzīslās ritēja tīrasiņu, arābu un Traķēnes šķirnes zirgu asinis. Tām pievienoja 11 Vācijā iepirktas Hanoveras un Mēklenburgas izcelsmes ķēves. Šīs audzētavas 3 vaislas ērzeļi bija hanoverāņi - Altmeistars, Alvīns un Bajārs.

Latvijas ardeņi bija Zemgales un Lejaskurzemes saimniecībās parastais darba zirgs. Šie pēc dabas lēnīgie, samērā ātraudzīgie zirgi labi izmanto rupjo un sulīgo barību, un labi strādā. Ardeņi veidojās, krustojot vietējos zemnieku zirgus ar 19. gadsimtā ievestajiem vezumniekiem. Pēc Pirmā pasaules kara, kad Latvijā trūka darba zirgu, lielu skaitu ardeņu ieveda no Lietuvas. Vēlāk vaislas materiālu ieveda no Nīderlandes, Beļģijas, Zviedrijas un Francijas.

Rikšotāju ietekme šķirnes veidošanā bija neliela, turklāt tikai Latgalē. 19. gadsimtā no Krievijas Latgalē ieplūda rikšotāju izcelsmes vaislinieki. Līdz 1938. gadam rikšotāju sacensības Latgalē kļūst masveidīgas. Rikšotāji 1949. gadā no visiem zirgiem Latgalē ir 91,6%.

1930. gados Rīgā ik gadus notiek Nācijas kausa izcīņa. Latvijas jātnieki startē Polijā, Vācijā, Francijā un citur, izcīnot uzvaras un godalgotas vietas. Pirms 2. Pasaules kara zirgu kopskaits Latvijā bija 10 reizes lielāks nekā 1980. gadā.[4]

Pēc 2. pasaules karaLabot

Otrā pasaules kara laikā zirgu skaits Latvijā samazinājās par apmēram 46 000. Tika zaudēti daudzi vērtīgi ērzeļi un ķēves. Daudzi zirgi tika aizvesti uz Vāciju. Pēckara gados Latvijas zirgkopība tika aktīvi atjaunota, un 1950. gadā Latvijā bija 450 vaislas ērzeļi. Smiltenē 1948. gadā notika pirmā Latvijas zirgu šķirnes skate, lai gan šķirne starptautiski tika atzīta 1952 gadā. Daudzi Latvijas braucamā tipa zirgi ģenealoģiski ir vairākos gadu desmitos Latvijas klimatiskajos, turēšanas, ēdināšanas un darbināšanas apstākļos pārveidojušies oldenburgieši. Laika gaitā tie kļuva sausāki, kustīgāki, universālāki, izturīgāki un pieticīgāki.[1]

Zirgkopībai ļoti smagi gadi bija 1960. gadi, jo lauksaimniecības mehanizācijas dēļ samazinājās zirga kā vilcējspēka nozīme laukos. Zirgu skaits strauji saruka, un zirgkopība tika pamesta novārtā. Pēc Maskavas norādījumiem zirgaudzēšana Latvijā tika samazināta līdz minimumam.[5] Šķirnes izkopšanu un audzēšanu turpināja nozares entuziasti. 1965. gadā tika uzsākts Latvijas šķirnes zirgu eksports - 19 zirgi tika eksportēti uz Angliju. Kopš 1972. gada nemitīgi pieauga Latvijas šķirnes sporta zirgu eksports. Latvijas zirgus audzēja 59 saimniecībās, no kurām lielākās un pazīstamākās bija Tērvetes un Burtnieku zirgaudzētavas. Latvijas zirgi šajā laikā sasniedz 80% no visām zirgu šķirnem Latvijā; 60% no visiem zirgiem Latvijā ir Latvijas braucamie zirgi, 19,1% Latvijas sporta zirgi, 3% Latvijas ardeņi, 11,6% Hanoveras zirgi, Holšteinas zirgi un Traķēnes zirgi, 3,6% Krievijas rikšotāji, 2,7% tīrasiņu zirgi un arābu zirgi.[1]

Latvijas zirgs mūsdienāsLabot

 
Latvijas zirgam ziemā uzaug ziemas kažoks

1991. gadā atjaunojoties Latvijas valstij, likvidējās kolhozi un padomju saimniecības. Daļa zirgu nokļūst privātpersonu rokās. 1998. gadā Latvijā ir apmēram 30 000 zirgu. Privāto zirgu īpatsvars — 70%. Liela uzmanība tiek pievērsta sporta zirgu selekcijai. Latvijas šķirnes zirgus labprāt iepērk ārzemēs, kur tie uzrāda augstus rezultātus šķēršļu pārvarēšanā un iejādē. Pasaules slavenās Ullas Salcgēberes iejādes zirgs Rusty 049 ir Latvijas šķirnes zirgs, kas dzimis Burtnieku zirgaudzētavā kā Rotors (no Rēbuss un Akra). Arī vācu sportistes Helēnas Veinbergas konkūra zirgs Kasting Horses Vento ir Latvijas šķirnes zirgs, kas dzimis Tērvetes zirgaudzētavā kā Vējš (no Vanduss un Erfa).[5]

Latvijas braucamā tipa zirgu audzēšana tradicionāli balstījās uz audzēšanu pa līnijām un radniecīgām grupām. Pašreiz pēc Latvijas Zirgaudzētāju biedrības datiem ir saglabājušies 8 līniju pēcnācēji, tādēļ ciltsdarba programmā iekļaujamas tā saucamās vecās līnijas. Jaunu līniju veidošana šķirnē patlaban nenotiek. Pēc Latvijas Zirgaudzētāju biedrības zirgu uzskaites programmas “Equine line” datiem pašlaik Latvijā no vecajām Latvijas zirgu šķirnes līnijām kā vaislas ērzeļi tiek uzskatīti 12 vaislinieki. Lielākā problēma Latvijas zirgu šķirnes audzēšanā saskatāma apstāklī, ka braucamā tipa zirgi nav koncentrēti vienā vietā, bet atrodas atsevišķās zemnieku saimniecībās un nereti tikai pa vienam. Lielie attālumi rada problēmas atlases darbā un ķēvju lecināšanā. Inbrīdinga pakāpes mazināšanai un šķirnes zirgu tipiskuma saglabāšanai ir iespēja papildināt populāciju ar ievestiem vaisliniekiem no vecā Oldenburgas tipa, kuri vēl saglabāti Vācijā (Moricburgā).[3]

Ērzelis tiek sertificēts vaislai, ja ērzeļa ģenealoģijā 75% ir Latvijas zirgu šķirnes priekšteči. Starp šiem ērzeļiem par augstvērtīgākiem vērtējami ērzeļi, kuri pieder pa tēva līniju vecajām ģenealoģiskajām līnijām un radniecīgajām grupām, kas ir ierakstītas Valsts ciltsgrāmatā līdz Flagmaņa Lb703 radniecīgai grupai. Oldenburgas, Hanoveras, Holšteinas izcelšanās drīkst parādīties tikai trešajā paaudzē. Pie ģenētiskajiem resursiem pieskaitāmi arī ērzeļi, kuru ģenealoģijā atrodama 1/4 daļa angļu pilnasiņu vai Trakēnas šķirņu asinība.[3]

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 V.Stukuls "Ieskaties un ieklausies zirgā", 1988. gads, ISBN 5-7966-0364-7
  2. 2,0 2,1 2,2 Latvijas Zirgaudzētāju portāls[novecojusi saite]
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 http://www.lszaa.lv/doc/gen/doc/brauc_cdarba_programma.doc[novecojusi saite]
  4. 4,0 4,1 4,2 Latvijas Jātnieku Federācija - Zirgkopības vēsture
  5. 5,0 5,1 5,2 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 17. augustā. Skatīts: 2009. gada 12. oktobrī.

Ārējās saitesLabot