Ansis Cīrulis
Ansis Cīrulis (dzimis 1883. gada 25. februārī Majoros, miris 1942. gada 15. septembrī Rīgā) bija latviešu grafiķis, gleznotājs un lietišķās mākslas meistars, Latvijas Republikas pirmās pastmarkas meta un valsts karoga standarta autors.[1]
| Ansis Cīrulis | |
|---|---|
 Ansis Cīrulis | |
| Dzimis |
1883. gada 25. februārī Majori, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miris |
1942. gada 15. septembrī (59 gadu vecumā).svg){kind=small} Rīga, Ostlande, Trešais reihs (tagad Latvija) |
| Nozares | grafika, glezniecība, lietišķā māksla |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1883. gada 25. februārī Majoros namdara ģimenē. Mācījās Majoru-Dubultu Labdarības biedrības pamatskolā, tad Rīgas Vācu amatniecības biedrības skolā (1899—1902), Venjamiņa Blūma mākslas skolā (1903—1904), Jūlija Madernieka mākslas studijā (1904—1906), Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā (1906). Vairākus gadus (1908—1914) ziemas laikā pavadīja Parīzē, kur papildinājās Juliāna mākslas akadēmijā.[2]
Miris 1942. gada 15. septembrī Rīgā.
Apbalvojumi
labot šo sadaļu1923. gadā Cīrulis ieguva 1. godalgu Rīgas pils Sūtņu akreditēšanās zāles projekta konkursā. Saņēma Latvijas Kultūras Fonda prēmijas 1925. un 1929. gadā, ieguvis par madarojumiem Grand Prix balvu Pasaules izstādē Briselē (1935), zelta medaļu Pasaules izstādē Parīzē (1937), par salona mēbelēm zelta medaļu 1. Starptautiskajā amatnieku izstādē Berlīnē (1938).
Mākslinieciskā darbība
labot šo sadaļu
Sākumā, 1907. gadā mākslinieciskā darbība izpaudusies keramikā. Parīzē, 1914. gadā franču simbolisma ietekmē pievērsies glezniecībai. Pirmā pasaules kara laikā izveidoja latviešu strēlnieku karogu metus, gleznoja akvareļus par bēgļu un strēlnieku tēmām. 1918. gadā radīja metu pirmajai Latvijas Republikas pastmarkai. Mākslinieka glezniecībai ir raksturīga īpatnēja stilizācija un izteikta formu ritmika. Gleznojis ainavas, aktus, portretus, vēsturiskas kompozīcijas, žanriskas ainas īpašu vērību pievērsis senlatviešu mitoloģijai.
Darbojies fresku glezniecībā, tās izveidojot Jelgavas Laucinieku viesnīcai (1921), bērnu sanatorijai „Ogre” (1927), Dzintaru koncertzālei (1936). 1928. gadā veicis Rīgas pils Sūtņu akreditēšanās zālē griestu un sienu gleznojumus. Pēcāk par atsevišķu Cīruļa fresku bēdīgo likteni žurnāla „Atpūta” 1939. gada 29. septembra 778. numurā rakstīja Jānis Dombrovskis:
Arī pilsoņu kulturas trūkums un vienaldzība pret nacionalām mākslas vērtībām tiem dažreiz ļoti kaitē, ko neilgi atpakaļ pieredzēju Jelgavā. Priekš piecpadsmit gadiem pazīstamais saimnieciskais un sabiedriskais darbinieks nelaiķis Bisenieks gleznotājam Ansim Cīrulim pasūtījis liela formata gleznas ar nacionalu saturu, kas bija domātas kādam Jelgavas uzņēmumam. Gleznas darinātas fresku technikā, pieskaitamas Cīruļa labākajiem darbiem un bija vērtīgi ieguvumi mūsu mākslā. Nesen, atrodoties Jelgavā, gribēju atkal pie minētajām gleznām pamielot acis, bet tās vairs agrākā telpā neatradu. No ārienes labi apskatijis pazīstamo celtni, devos otrreiz gleznas meklēt. Izrādijās, ka telpās iekārtota frizētava, gleznas pārklāta ar parasto sienas krāsu un no tām nekas vairs nav redzams. Kāpēc tāda apiešanās ar nacionalam mākslas vērtībām? „Rīgas frizētavu” apmeklētājus gleznas netraucētu.
— Jānis Dombrovskis, „Atpūtas” 1939. gada 29. septembra 778. numurs[3]
1920. gados strādāja galvenokārt grafikā, veidojot plakātus, ilustrācijas, grāmatzīmes un vinjetes. 1930. gados pievērsās dažādām lietišķās mākslas nozarēm, to tālākajā attīstībā dodot lielu māksliniecisku ieguldījumu. Veidoja metus figurālām sienas segām un ornamentāliem paklājiem īsbārkšu un saistītā gobelēna tehnikā, kas tapuši Latvju sieviešu nacionālās līgas austuvē. No 1934. gada pievērsās madarojuma tehnikai, projektēja mēbeļu komplektus sabiedriskām un dzīvojamām telpām, vitrāžas, veidoja metus porcelāna apgleznojumiem Kuzņecova porcelāna rūpnīcai un darbnīcai „Burtnieks”. Pēc mākslinieka projektiem darināti arī metāla kausi, svečturi un māju nosaukumi. 1939. gadā pēc mākslinieka meta kalti Rīgas pils vārti.[4]
Līdz mūsdienām Anša Cīruļa sienas gleznojumi saglabājušies tikai trijās vietās — Rīgas pils Sūtņu zālē, Dzintaru koncertzālē un bērnu sanatorijā „Ogre”.[5]
1980. gados aizkrāsotie Cīruļa sienu gleznojumi bērnu sanatorijā „Ogre” pēc ārstes Vijas Lindes ierosmes atsegti un restaurēti.[6] 2016. gadā ar Teterevu fonda atbalstu izgaismoti un uzstādītas informatīvās plāksnītes Cīruļa sienu gleznojumiem Dzintaru koncertzālē,[7] bet 2018. gadā, piesaistot Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu, uzsākts atkārtoti restaurēt Cīruļa sienu gleznojumus sanatorijā „Ogre”.[5]
Izstādes
labot šo sadaļuCīrulis izstādēs piedalījās no 1907. gada. Nozīmīgākās personālizstādes noritēja Rīgā (1908, 1909, 1911, 1920, 1925, 1933), vēlāk piemiņas izstādes (1978, 1983, 1993).
Izmantotā literatūra
labot šo sadaļu- Red. Vilsons, A. Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1995. 239 lpp.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Izstāde Latvijas karoga rakstītāja piemiņai». Latvijas Republikas proklamēšanas 90. gadadienas jubilejas dienasgrāmata. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 19. decembrī.
- ↑ www.zagarins.net
- ↑ Jānis Dombrovskis (1939. gada 29. septembris). Jūlijs Lācis. red. "Mākslas darbu dīvainie likteņi". Atpūta (Emīlija Benjamiņa) (Nr. 778): 15. lpp.
- ↑ Red. Vilsons, A. Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1995. 104. lpp.
- ↑ 5,0 5,1 Māra Rozenberga. «Atdzims unikāli Anša Cīruļa sienu gleznojumi kādreizējā Ogres sanatorijā». Kultūra. Latvijas Radio 1. Lsm.lv, 2018. gada 13. jūnijs. Skatīts: 2017. gada 22. janvārī.
- ↑ "Anša Cīruļa reabilitācija". Diena. 2003. gada 22. marts. Atjaunināts: 2017. gada 22. janvārī.
- ↑ «Dzintaru koncertzālē izgaismo izcilā grafiķa Anša Cīruļa sienu gleznojumus». Delfi. 2016. gada 22. novembris. Skatīts: 2017. gada 22. janvārī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ansis Cīrulis.
