Lāsumainais sesks
Lāsumainais sesks (Vormela peregusna) ir neliels sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, un tā ir vienīgā suga lāsumaino sesku ģintī (Vormela). Savu zinātnisko nosaukumu lāsumainais sesks ir ieguvis no vācu un ukraiņu valodas. Vārds Vormela cēlies no vācu vārda Würmlein (latviešu: mazais tārps), bet peregusna ir atvasināts no ukraiņu vārda pereguznya (latviešu: sesks).[1]
| Lāsumainais sesks Vormela peregusna (Güldenstädt, 1770) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Suņveidīgie (Caniformia) |
| Virsdzimta | Sermuļu virsdzimta (Musteloidea) |
| Dzimta | Sermuļu dzimta (Mustelidae) |
| Apakšdzimta | Sermuļu apakšdzimta (Mustelinae) |
| Ģints | Lāsumainie seski (Vormela) |
| Suga | Lāsumainais sesks (Vormela peregusna) |
| Izplatība | |
 | |
 Lāsumainais sesks Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļuLāsumainais sesks dzīvo sausās, atklātās vietās, sākot ar Eiropas dienvidaustrumiem un beidzot ar Ķīnas rietumiem. To var sastapt Krievijas Eiropas daļā, Ukrainā, Bulgārijā, Turcijā, Rumānijā, Ēģiptē, Libānā, Sīrijā, Jordānā, Izraēlā, Palestīnā, Armēnijā, Irānā, Afganistānā, Pakistānā, Balkānos, Mongolijā, Ķīnā, Kazahstānā un Altaja stepēs Sibīrijā. Lai arī to izplatības areāls ir liels, tas ir viens no visretāk sastopamajiem sermuļu dzimtas dzīvniekiem.[2]
Lāsumainais sesks ir labi piemērojies dzīvei tuksnesī un pustuksnesī, tas ierīko mājvietu sausās, akmeņainās teritorijās, stepē un retā, krūmainā mežā, bet no augstkalniem sesks izvairās. Reizēm lāsumainie seski ir novēroti meloņu un dārzeņu tīrumos.
Izskats
labot šo sadaļuLāsumainā seska ķermeņa garums bez astes ir 29—35 cm, astes garums 15—21 cm,[3] svars tēviņam 320—715 g, mātītei 295—600 g.[4] Lāsumainajam seskam atšķirībā no citiem sermuļu dzimtas dzīvniekiem ir gari nagi,[3] kas piemēroti zemes rakšanai, un ļoti lielas, izteiksmīgas ausis. Kājas ir īsas, ķermenis muskuļots un spēcīgs.[3] Lāsumainā seska aste ir gara un kupli matota, turpretī ķermeņa matojums ir īss. Lāsumainajam seskam ir īss purniņš.
Kažoka krāsa dažādām ķermeņa daļām ir atšķirīga; galva, kakls, vēders, astes apakša un kājas ir melnas vai tumši brūnas. Seja ir melni-balti svītraina, svītras atgādina gredzenus, kas samaukti uz zvēriņa purna. Ap melno degungalu matojums ir balts, tad seko plats, melns matojums, kas maskē seska acis, virs acīm ir balts matojums, piere atkal melna un galvas augšpusē sākas balts matojums, kas kā balts lakatiņs nosedz pakausi un daļēji kaklu. Baltais matojums ir ne tikai uz galvas, bet arī ausu augšējā daļa ir balta, toties ausu pamatne ir melna. Muguras un astes virspuses matojums ir dzeltenbrūns ar tumšākiem, sarkanbrūniem, neregulāriem lāsumiem, atgādinot marmora rakstu. Astes garās akotspalvas ir baltas, radot iespaidu par sirmu asti, pats astes gals ir tumšs.
Uzvedība
labot šo sadaļuLāsumainais sesks ir aktīvs agri no rīta un vakarā. To redze ir vāja, toties oža izcila. Briesmu gadījumos seski spiedz, rūc un gari rej. Lāsumainais sesks ir vientuļnieks, un katram ir sava teritorija, kas ir apmēram 0,5—0,6 km² liela. Ja sastopas divi seski, visbiežāk tie ir agresīvi viens pret otru. Dienas laikā sesks atpūšas. Lāsumainie seski guļ alās, to izrokot ar priekšķepām vai ieņemot cita dzīvnieka alu. Ziemas laikā seski alu oderē ar sausu zāli. Arī mazuļu migu mātītes izklāj ar zāli. Alas ir vairākas, un viena no tām tiek lietota kā pārtikas glabātava.[5] Lāsumainais sesks spēj diezgan veikli kāpt kokos, tomēr lielāko daļu sava laika tie pavada uz zemes.[5]
Briesmu gadījumā lāsumainais sesks līdzīgi kaķim izslienas stāvus, cik vien spēj uz taisnām kājām, un piepūšas, cenšoties sevi vizuāli padarīt lielāku. Aste kļūst kupla un tiek salocīta ritenī uz muguras, kas sesku vizuāli padara vēl lielāku. Sesks rāda savus asos, baltos zobus un šņāc. Zem astes seskam ir smirdīga sekrēta dziedzeri, tā smaka tiek lietota kā aizbaidīšanas paņēmiens, kā arī ar sekrētu lāsumainais sesks iezīmē teritoriju.[5]
Lāsumainā seska galvenais ienaidnieks ir cilvēks, jo sesks ir iecienījis mājas vistas. Savvaļā galvenie ienaidnieki ir lapsas, caunas, āpši un lūši.[5]
Barība
labot šo sadaļuLāsumainie seski pamatā medī zemes vāveres, pelēkos pundurkāmjus, strupastes, kurmjžurkas, peles un citus grauzējus, nelielus zaķus, putnus, ķirzakas, zivis, vardes, kukaiņus, kā arī tie ēd augļus un augus.[3] Reizēm seski ielavās zemnieku saimniecībās, kur medī vistas, baložus vai zog pārtiku (piemēram, šķinķi vai sieru).
Vairošanās
labot šo sadaļuLāsumainajiem seskiem riesta laiks sākas martā un beidzas jūnija sākumā. Tēviņiem riesta laikā nomainās kažoka krāsa, dzeltenbrūnā mugura kļūst košāka, tā iegūst oranžīgu toni.[5] Grūsnības periods ilgst 243—327 dienas, jo lāsumainais seska mātītei ir embrioniskā diapauze un tā spēj atlikt embrija attīstību. toties aktuālā grūsnība ir 40—60 dienas.[5] Līdz ar to mazuļi dzimst nākamā gada pavasarī, kad medījuma ir daudz, un tas ir viegli noķerams. Parasti piedzimst apmēram 4 mazuļi, par kuriem rūpējas tikai māte. Tie ir akli un nevarīgi. Acis atveras 38—40 dienā. Māte tos zīda ar pienu 50—54 dienas, bet jau pēc 61—68 dienām mazuļi pamet māti un uzsāk patstāvīgu dzīvi. Māztītes dzimumbriedumu sasniedz 3 mēnešu vecumā, bet tēviņi viena gada vecumā.[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Bodenheimer, F.S. (1935). Animal life in Palestine: an introduction to the problems of animal ecology and zoogeography. Jerusalem, Israel: L. Mayer.
- ↑ Marbled Polecat: One of the Rarest Animals in the Mustelidae Family - Associated Content - associatedcontent.com
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 All-About-Ferrets.com - The Marbled Polecat (Vormela peregusna)
- ↑ Ben-David, M. (1998). "Delayed implantation in the marbled polecat, Vormela peregusna syriaca (Carnivora, Mustelidae): evidence from mating, parturition, and post-natal growth". Mammalia 62: 269–283
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 «Marbled Polecat». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 25. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 12. janvārī.