Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksija (1795)
Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksija 1795. gadā bija daļa no Polijas—Lietuvas kopvalsts dalīšanas, kā rezultātā Kurzemes un Zemgales hercogiste zaudēja starptautisko tiesību subjekta statusu un kopā ar Piltenes apgabalu tika inkorporēta Krievijas Impērijas sastāvā.
Pievienotajā teritorijā īslaicīgi nodibināja Jelgavas vietniecību ar deviņiem apriņķiem (Jelgavas, Ventspils, Kuldīgas, Aizputes, Liepājas, Tukuma, Bauskas, Jaunjelgavas un Jēkabpils), ko pēc ķeizarienes Katrīnas II nāves 1797. gada 4. janvārī (1796. gada 24. decembrī pēc VS) pārveidoja par Kurzemes guberņu.[1]
Priekšvēsture labot šo sadaļu
Polijas—Lietuvas Lielais Seims 1791. gadā pieņēma Trešā maija konstitūciju, kuras pretinieki 1792. gadā nodibināja Targovicas konfederāciju un lūdza Krievijas impērijas palīdzību, lai nepieļautu demokrātiskās konstitūcijas stāšanos spēkā. Pēc sakāves 1792. gada poļu-krievu karā karalis Staņislavs Poņatovskis kapitulēja krievu karaspēkam. 1793. gada 13. janvārī Prūsijas karaliste un Krievijas impērija noslēdza vienošanos par Polijas Otro dalīšanu, ko 17. jūnijā apstiprināja Grodņas Seimā. 1794. gada 24. martā Krakovā poļu ģenerālis Koscjuško deklarēja poļu sacelšanos pret Krievijas okupantu karaspēku. 1794. gada 4. aprīlī Koscjuško uzvarēja Raclavices kaujā, tomēr 1794. gada 10. oktobrī Macejovices kaujā tika ievainots un saņemts gūstā.
Hercogistes protekcijas lūgums labot šo sadaļu
1793. gadā hercogs Pēteris Bīrons nosūtīja Kurzemes bruņniecības maršalu Oto fon der Hovenu par savu pārstāvi sarunu vešanai Pēterburgas galmā par Kurzemes un Zemgales hercogistes turpmāko statusu. Kad Hovens pieprasīja 170 tūkstošus dālderu kukuļošanai, hercogs uzrakstīja vēstuli ķeizarienei Katrīnai II par Hovena atsaukšanu un par savu pārstāvi Pēterburgā iecēla diplomātu un Kurzemes un Zemgales hercogistes delegātu Varšavas galmā Kārli Heikingu.[1] Kad 1794. gada 1. janvārī Heikings ieradās Pēterburgā, ķeizariene Katrīna II atteicās ar viņu vest sarunas. Heikings atgriezās Jelgavā, kur ar Rīgas gubernatoru Pēteri fon der Pālenu pārrunāja jautājumu par Kurzemes un Zemgales hercogistes, un Piltenes apgabala pāriešanu Krievijas impērijas protektorātā. 1794. gada maijā Heikings šo vēstuli (kādu?) nogādāja Pēterburgā un 2. jūnijā ķeizariene Katrīna II piekrita vēstulē minētajam lūgumam aizsargāt abas provinces pret iespējamo Koscjuško armijas iebrukumu un nosūtīja 6000 vīru lielu karaspēka vienību uz Kurzemi. Arī Kurzemes landtāgs 30. jūnijā formāli lūdza Krievijas impērijas ķeizarieni uzņemties protektorātu pār hercogisti, "kamēr Polijā atjaunosies kārtība".
Aneksija labot šo sadaļu
Tomēr par hercoga pretinieku kļuvušais Hovens kā Kurzemes bruņniecības pārstāvis iesniedza ķeizarienei lūgumu pārņemt hercoga troni.[1] Hercogs Pēteris noprotestēja Hovena iesniegumu un 1795. gada 27. janvārī (7. februārī pēc JS) pats ieradās vizītē Pēterburgā uz oficiālām sarunām ar ķeizarieni. Delegācijā bija iekļauti hercogistes galminieki (valsts kanclers Volfs, Jelgavas oberburggrāfs Šepings, hercoga padomnieks Firkss, oberforstmeistars Deršavs, oberstalmeistars Heikings, hercoga gvardes pulkvedis Drīzens), hercoga personiskais sekretārs un citas personas, kas apmetās Krievijas vicekanclera grāfa Ostermana pilī.[2]
Sarunu laikā viņu piespieda atteikties no troņa, pretī saņemot kompensāciju. 22. februārī viņš parakstīja instrukciju sasaukt Kurzemes landtāgu Jelgavā par pakļaušanos Krievijas impērijai. 7. (18.) martā landtāgs pēc karstām debatēm pieņēma manifestu par Kurzemes bruņniecības atteikšanos no saitēm ar Poliju un aktu par pakļaušanos ķeizarienei Katrīnai II. 1795. gada 28. martā arī Piltenes landtāgs nolēma lauzt personālūniju ar Poliju-Lietuvu un Piltenes bruņniecības pārstāvis Heikings Pēterburgā iesniedza ķeizarienei Katrīnai II aktu par Piltenes apgabala valdības pakļaušanos Krievijas impērijas ķeizarienei. Uz Pēterburgu nosūtīja sešu pārstāvju delegāciju Hovena vadībā ar deklarāciju, kurā bija rakstīts, ka "Ar šo mēs paši sevi un savus pēcnācējus, kā arī Kurzemes un Zemgales hercogisti, pakļaujam imperiālajai majestātei Katrīnai II, visas Krievijas slavenajai valdniecei, un viņas patvaldnieces scepterim.[..]"[1]
15. (26.) aprīlī Krievijas impērijas ķeizariene Katrīna II Ziemas pils Troņa zālē svinīgi pieņēma Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabala delegāciju 17 cilvēku sastāvā, kas ieradās sešu zirgu vilktās karietēs jātnieku sardzes pavadībā. Oto fon der Hovens ķeizarieni sveica Kurzemes bruņniecības, bet Frīdrihs Sigismunds fon Korfs Piltenes bruņniecības vārdā.[3]
Katram delegātam pasniedza Katrīnas II manifestu vācu valodā ar tulkojumu krieviski (О присоединении на вечные времена к Российской империи княжеств Курляндского и Семигальского, также округа Пильтенского и о приглашении уполномоченных в Сенат для учинения присяги на верность подданства), ar kuru Kurzemes un Zemgales hercogisti un Piltenes apgabalu pakļāva savai varai ar autonomu teritoriju tiesībām.[2] Par ģenerālgubernatoru tika iecelts Pēteris Ludvigs fon der Pālens.
Kompensācija labot šo sadaļu
Īpaši izveidota Krievijas valdības komisija novērtēja hercoga Pētera īpašumus 1 750 000 Alberta dālderu vērtībā, tomēr no kopējās summas atvilka 1 011 000 dālderu hercogistes parāda dzēšanai. Par atteikšanos no troņa šai summai pieskaitīja 261 000 dālderu, lai hercogs Pēteris kopumā saņemtu 1 000 000 Alberta dālderu, kā arī 100 000 dālderu gadā iztikas nodrošināšanai, no kuriem viņam bija jāmaksā 6000 dālderu gadā princim Kārlim un 2000 dālderu viņa sievai Apolonijai, 24 000 viņu bērniem, bet savai māsai Hedvigai Čerkasovai viņam bija jāmaksā 10 000 dālderu gadā.[3]
Atjaunošana labot šo sadaļu
1917. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II savā Rīgas apmeklējuma laikā iniciēja tiesas procesa sākumu par Livonijas izstāšanos no Krievijas. Gandrīz gada garumā notika vairāki tiesas procesi, Bruņniecības sapulces un Landtāga sanāksmes, kuru rezultātā tika vispirms atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste, tad Livonijas valsts. Tiesas procesā par Livonijas izstāšanos piedalījās arī Krievijas oficiālie pārstāvji. Viens no iemesliem bija nelikumīga Baltijas provinču autonomijas likvidēšana 1889. gadā. 1918. gada augustā tiesas procesi beidzās ar oficiālu Livonijas izstāšanos. 1918. gada 5. novembrī tika proklamēta Baltenlande, kuras vadība nolika savas pilnvaras tā paša gada 28. novembrī pēc revolūcijas Vācijā un Latvijas Republikas atzīšanas no Vācijas puses 25. novembrī.
Ārējās saites labot šo sadaļu
- Указ о присоединении княжеств Курляндского и Семигальского constitutions.ru (krieviski)
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1710 - 1800. Daugava, 1973. - 667 lpp.
- ↑ 2,0 2,1 Бильбасов В.А. Присоединение Курляндии. Arhivēts 2016. gada 11. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Русская старина, 1895. – Т. 83. - № 1. - С. 3-55.
- ↑ 3,0 3,1 Как Курляндское герцогство стало российской губернией