Atvērt galveno izvēlni

Krimas tatāru deportācija (Krimas tatāru Qırımtatar sürgünligi; ukraiņu: Депортація кримських татар; krievu: Депортация крымских татар) bija Padomju Savienības varas iestāžu veikta masveidīga Krimas tatāru etniskā tīrīšana 1944. gada 18.—20. maijā, kurā vismaz 191 044 Krimas tatāru tika izsūtīti uz Uzbekistānas PSR. Deportāciju pēc Staļina rīkojuma organizēja padomju drošības iestādes vadītājs Lavrentijs Berija. Krimas tatāri bija viena no desmit PSRS dzīvojošām etniskām grupām, kas tika pakļautas Staļina tautu deportāciju politikai, izvedot no dzimtajām vietām pilnīgi visus šo etnisko grupu iedzīvotājus.[1][2]

Satura rādītājs

Notikumu vēstureLabot

Krimas tatāru skaits Krimā[3][4]
Gads Skaits Procenti
1783 500,000 98%
1897 186,212 34.1%
1939 218,879 19.4%
1959
1979 5,422 0.3%
1989 38,365 1.6%

Triju dienu laikā lopu vagonos uz Uzbekistānu tika izvesti visi Krimas tatāri, tai skaitā, sievietes un bērni, un pat arī tie, kas bija komunistiskās partijas biedri vai Otrajā pasaules karā bija cīnījušies Sarkanās armijas rindās. Padomju varas iestādes uzlika visiem Krimas tatāriem kolektīvo atbildību par atsevišķu to tautiešu sadarbību ar nacistisko Vāciju kara laikā un pasludināja Krimas tatārus par nodevējiem. Vācieši daudzus kara gūstekņus bija rekrutējuši Vērmahtā. Bez tam vācieši bija pārliecinājuši vietējos iedzīvotājus nodibināt Krimas tatāru pašaizsardzības bataljonus, lai aizsargātu Krimas tatāru ciemus no padomju partizāniem. Tika atļauts organizēt arī musulmaņu komitejas, kurām deva daļējas pašpārvaldes funkcijas. Pašaizsardzības bataljonos bija iesaistīti ap 15 000 līdz 20 000 Krimas tatāru. Attīstoties karadarbībai, daudzi no bataljonos iesaistītajiem gan pārgāja Sarkanās armijas pusē un turpināja cīnīties tās rindās, tomēr pret viņiem izturējās ar aizdomām. Padomju varas iestādes izlēma, ka Krimas tatāri jāsoda, un viņi tika deportēti no Krimas uz Uzbekistānu.[5]

Deportāciju laikā gāja bojā ap 8000 Krimas tatāru, vairāki desmiti tūkstošu mira nometinājuma vietās ļoti slikto dzīves apstākļu dēļ. Krimā palika ap 80 000 tukšu saimniecību un 360 000 akru zemes. Staļins vēlējās izskaust jebkādas atsauces uz Krimas tatāru etnisko grupu. Pat tautas skaitīšanā bija aizliegts uzskaitīt Krimas tatārus. Vairākās tautas skaitīšanās PSRS (1959, 1970, 1979) viņi varēja sevi deklarēt kā tatāri, kas ir cita tautība, atšķirīga no Krimas tatāriem. Šis aizliegums tika atcelts tikai 1989. gada tautas skaitīšanā.[6]

Atgriešanās KrimāLabot

Lai arī pēc Staļina nāves notika pārmaiņas un Staļina politika tika nosodīta, Ņikita Hruščovs neatcēla aizliegumu Krimas tatāriem atgriezties savās dzimtajās vietās. Viņi palika Vidusāzijā vēl vairākus desmitus gadu, līdz pat Mihaila Gorbačova iniciētajai Perestroikai. 1980. gadu beigās Krimā atgriezās ap 260 000 Krimas tatāru. 1989. gada 14. novembrī Krimas Augstākā padome paziņoja, ka Krimas tatāru deportācija ir bijis noziegums. Krimas tatāri izsūtījumā bija pavadījuši 45 gadus.

Krimas tatāri atgriezās, lai arī Krimas vietējās varas institūcijas nesniedza nekādu materiālu atbalstu. Arī zemes zaudēšana netika kompensēta. Krievijas Federācija kā PSRS mantiniece neizmaksāja nekādas reparācijas par zaudēto īpašumu, neveica tiesvedību pret piespiedu pārvietošanas organizētājiem.

Atgriežoties Krimā, kas bija Ukrainas teritorija, lielākā daļa no Krimas tatāriem kļuva par Ukrainas pilsoņiem.[7] 2004. gadā ap 12% Krimas iedzīvotāju bija Krimas tatāri.

2015. gada 12. decembrī Ukrainas parlaments izdeva rezolūciju par Krimas tatāru deportācijas atzīšanu par genocīdu un pasludināju 18. maiju par Krimas tatāru genocīda atceres dienu.

Pēc Krimas krīzes 2014. gadā un tai sekojošās Krimas Autonomās Republikas pievienošanas Krievijai, atkal pasliktinājās Krimas tatāru situācija. Starptautiskās organizācijas novērojušas Krimas tatāru sabiedrisko darbinieku vajāšanas un tiesību pārkāpumus.[8]

AtsaucesLabot

  1. «"Punished Peoples" of the Soviet Union: The Continuing Legacy of Stalin's Deportations». Human Rights Watch (1991).
  2. «Garrard, John; Healicon, Alison (1993). World War 2 and the Soviet People». New York City: Springer.
  3. Drohobycky, Maria Crimea: Dynamics, Challenges and Prospects. Lanham: Rowman & Littlefield, 1995, p. 73, ISBN 9780847680672
  4. Tanner, Arno The Forgotten Minorities of Eastern Europe: The History and Today of Selected Ethnic Groups in Five Countries. Helsinki: East-West Books, 2004, p. 22, ISBN 9789529168088
  5. «Uzbekistan: Long Road to Exile for the Crimean Tatars». EurasiaNet.
  6. «Migration, Homeland, and Belonging in Eurasia». Woodrow Wilson Center Press.
  7. «Helping Crimean Tatars feel at home again». unhcr.org.
  8. «Press briefing notes on Crimean Tatars». Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights (2016).

Ārējās saitesLabot