Koteļnija
Koteļnija (krievu: остров Котельный, jakutu: Олгуйдаах арыы, Солуурдаах арыы) ir neapdzīvota sala Krievijas Federācijas galējos ziemeļos Ziemeļu Ledus okeānā, Anžū salu un visa Jaunsibīrijas salu arhipelāga lielākā sala. Administratīvi ietilpst Sahas Republikas Bulunas ulusā. Salas teritorija uz austrumiem no 140° meridiāna kopš 2018. gada 2. marta ietilpst valsts dabas liegumā «Jaunsibīrijas salas».[1]
| Koteļnija | |
|---|---|
 Koteļnijas daļas: tumšākās rietumos — Koteļnija, austrumos — Fadejeva sala; pa vidu gaišākā — Bunges Zeme. | |
  Koteļnija  Koteļnija  Koteļnija | |
| Ģeogrāfija | |
| Koordinātas | 75°28′N 141°00′E / 75.467°N 141.000°EKoordinātas: 75°28′N 141°00′E / 75.467°N 141.000°E |
| Arhipelāgs | Anžū salas |
| Platība | 23 200 km² |
| Garums | 240 km |
| Platums | 175 km |
| Augstākais kalns |
Malahatintass 361 m |
| Administrācija | |
 Krievija | |
| Federācijas subjekts | Sahas republika |
| Lielākā pilsēta | Severnijkļevera |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 240 (2019) |
 Koteļnija Vikikrātuvē | |
Vēsture labot šo sadaļu
Pirmie no eiropiešiem salu (tās galveno rietumu daļu) 1773. gadā atklāja krievu rūpnieki Ivana Ļahova vadībā, bet tajā tika atrasti jukagiru sadzīves priekšmeti (jarangu karkasi, nartu slieces).[2] Drīz pēc Ļahova uz salu devās mērnieks Hvojnovs, atrada tur iepriekšējo ceļotāju atstātu vara katlu un nodēvēja salu par Koteļniju — ‘katla salu’.[3] 1805. gadā tirgoņa Sirovatska arteļa vadītājs Jakovs Saņņikovs austrumos no Koteļnijas atklāja jaunu cietzemi, kuru vēlāk nodēvēja par Fadejeva salu par godu rūpniekam Fadejevam, kurš pirmais salā uzbūvēja ziemošanas apmetni. Teritoriju starp Koteļniju un Fadejeva salu ilgi uzskatīja par aizsalušu jūras šaurumu, jo apsnigušo smilšu līdzenumu sākotnēji nevarēja atšķirt no ledus klajuma. Tikai 1811. gadā, atkārtoti apsekojot Fadejeva salu, Saņņikovs atklāja, ka tā ziemeļos ir savienota ar šo smilšu līdzenumu un tās savukārt ar Koteļnijas salu. Teritorija starp Koteļniju un Fadejeva salu vēlāk tika nodēvēta par Bunges Zemi par godu Sagastiras ekspedīcijas ārstam, zoologam Aleksandram Bungem.[4]
Ģeogrāfija labot šo sadaļu
Sala izvietojusies Anžu salu vidusdaļā. Zarjas šaurums rietumos to atdala no Beļkova salas, Blagoveščeņjes šaurums austrumos — no Jaunsibīrijas salas, bet Saņņikova šaurums dienvidos — no Ļahova salām. Rietumos tās krastus apskalo Laptevu jūra, austrumos — Austrumsibīrijas jūra. Sala faktiski ģeogrāfiski un vēsturiski veidojas no trijām atsevišķām daļām. Līdz pat 20. gadsimta beigām kartēs visas trīs daļas tika attēlotas kā atsevišķas salas — Koteļnija, Bunges Zeme un Fadejeva sala. Koteļnija veido salas lielāko, rietumu daļu (11 700 km²).[5] Veidota galvenokārt no kaļķakmens un slānekļa, tās augstākais punkts ir Malahatintass (361 m) Koteļnijas dienvidrietumos. Daudz upju, garākā no kurām ir Baliktāha (205 km), kas notek salas dienvidu krastā gar robežu ar Bunges Zemi. Salas austrumu daļu veido Fadejeva pussala (agrāk saukta par Fadejeva salu; 5300 km²). Pussala ir apaļas formas, no tās ziemeļrietumu virzienā stiepjas 70 km garā Anžū strēle ar pussalas augstāko punktu 64 m vjl. Koteļniju un Fadejeva pussalu savieno Bunges Zeme — smilšu līdzenums ar ļoti vāji izteiktu reljefu un nabadzīgu augu valsti. Bunges Zemi no abām pārējām daļām nodala divi izteikti līči — 110 km garais un 4-18 km platais Hedenštrēma līcis gar Fadejeva salu dienvidaustrumos un ap 70 km garais Dragocennajas līcis gar Koteļnijas krastu ziemeļrietumos.
Koteļnijas salā valda arktiskās tundras klimats, ziemeļu daļā — arktiskais tuksnesis. Augu valsts nabadzīga. Mīt polārlapsa, ziemeļbriedis, baltais lācis, lemingi.[6]
Infrastruktūra labot šo sadaļu
Ilgu laiku Koteļnija tika izmantota tikai polārlapsu medībām un mamutu kaulu ievākšanai. Visapkārt salai tās piekrastē bija mednieku ziemas apmetnes, bet pastāvīgo iedzīvotāju salā nebija. Līdz ar Ziemeļu jūras ceļa attīstību salā tika ierīkotas meteostacijas: Ostrovkoteļnija (1933), Saņņikova (1942), Tempa (1949), Zemļa Bunge (1953) un Mispescovija. 1949. gadā salas rietumu krastā līdzās Tempas polārstacijai tika ierīkots lidlauks. Aukstā kara laikā netālu no lidlauka bāzējās pretgaisa aizsardzības karaspēka vienība. 1990. gados lidlauks un armijas garnizons tika pamesti. Lidlauku atjaunoja 21. gadsimta sākumā, bet 2013. gadā bijušā pretgaisa aizsardzības garnizona vietā uzbūvēja Severnijkļeveras militāro bāzi.[7]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «"Новосибирские острова" - государственный природный заказник федерального значения». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 26. janvārī. Skatīts: 2021. gada 11. februārī.
- ↑ Travellersa.ru ЯКОВ САННИКОВ
- ↑ Мир вокруг тебя. Глава 8. О чем говорят названия
- ↑ Определение "Бунге земля" в Большой Советской Энциклопедии
- ↑ «Koteļnija». Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 381. lpp.
- ↑ Определение "Котельный остров" в Большой Советской Энциклопедии
- ↑ Joseph S. Bermudez Jr. Ice Curtain: Protecting the Arctic Motherland
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Koteļnija.- Лев Липков. Средства транспорта на острове Котельном