Aeroloģiskā stacija «Ostrovkoteļnija» (krievu: Аэрологическая станция «Остров Котельный»),[2] ir Krievijas polārā hidrometeoroloģiskā stacija Arktikā.[3] Izvietojusies Jaunsibīrijas salu arhipelāgā, Koteļnijas salas ziemeļrietumos pie Stacijas lagūnas dienvidu ieejas. Administratīvi ietilpst Sahas Republikas Bulunas ulusā.

Ostrovkoteļnija
Остров Котельный
Ostrovkoteļnija (Jakutija)
Ostrovkoteļnija
Ostrovkoteļnija
Ostrovkoteļnija (Krievija)
Ostrovkoteļnija
Ostrovkoteļnija
Ostrovkoteļnija (Arktika)
Ostrovkoteļnija
Ostrovkoteļnija
Valsts piederība Karogs: Padomju Savienība PSRS/Karogs: Krievija Krievija
Koordinātas: 75°59′29″N 137°53′14″E / 75.99139°N 137.88722°E / 75.99139; 137.88722Koordinātas: 75°59′29″N 137°53′14″E / 75.99139°N 137.88722°E / 75.99139; 137.88722
Novietojums Koteļnija
Stacijas tips vissezonas
Atvērta 1933. g.
Pieder Jakutijas Hidrometeoroloģijas un vides monitorēšanas pārvalde
Augstums v.j.l. 10[1] m
Vidējā gada t° -13,3 °C
Maksimālā t° 25,1 °C
Minimālā t° -49,9 °C
Laika zona UTC+9

Stacija izveidota 1933. gadā 2. Starptautiskā polārā gada programmas ietvaros. Loģistikas problēmu dēļ staciju izveidoja ar nokavēšanos. 1932. gada septembrī stacijai paredzēto kravu izdevās nogādāt tikai līdz Misšalaurovas polārstacijai Lielajā Ļahova salā. Nākamā gada pavasarī stacijai paredzēto aprīkojumu (kopā 3,3 tonnas) ar suņu un ziemeļbriežu pajūgiem nogādāja 350 km attālajā izvēlētajā vietā Koteļnijas salas ziemeļrietumos. Pirmo stacijas ēku uzbūvēja no krastā izskalotajiem kokmateriāliem. Ierobežoto pārtikas krājumu dēļ stacijas personālu samazināja no sešiem cilvēkiem līdz diviem — stacijas vadītājs Vladimirs Sokolovs un novērotājs N. Dudkins. Neskatoties uz ierobežoto personālu un radiosakaru trūkumu, novērojumu programma paveikta pilnībā. 1934. gada aprīlī, kad izbeidzās pārtikas krājumi, Sokolovs ar Dudkinu staciju iekonservēja un pajūgos devās uz kontinentu.

1935. gada pavasarī stacijas darbību tika nolemts atjaunot tā paša Sokolova vadībā. Steigas dēļ tika pieļautas vairākas kļūdas materiālajā apgādē un personāla komplektācijā — akumulatoriem sērskābes vietā tika piegādāta sālsskābe, trūcīgi pārtikas krājumi, nepietiekams daudzums būvmateriālu, nekvalificēti radists un mehāniķis. Normālu stacijas darbību bija iespējams nodrošināt, tikai piesaistot kvalificētu radistu un mehāniķi no apgādes kuģa Temp. Stacijas personāls Sokolova vadībā bija spiests strādāt bez maiņām līdz 1938. gada vasarai. 1938. gada janvārī—aprīlī stacija piedalījās jūrnieku evakuēšanā no ledū iestrēgušās kuģu Sadko, Sedov un Maligin karavānas, uzņemot evakuācijas lidmašīnas un nodrošinot tās ar laika prognozi.[4]

Stacija vairākkārt paplašināta un atjaunota, mainīta novērojumu programma. 2003. gadā pārcelta 1,2 km uz dienvidrietumiem, uzbūvējot jaunu stacijas kompleksu.[5]