Kolibri
Kolibri, kolibri dzimta (Trochilidae) ir viena no svīrveidīgo kārtas (Apodiformes) dzimtām. Kolibri dzimtai ir 2 apakšdzimtas, kurās kopā ir 357 sugas, kas iedalītas vairāk kā 100 ģintīs.[2][3] Eremītkolibri apakšdzimtā (Phaethornithinae) iedalītas 6 kolibri ģintis, visas pārējās pieder tipisko kolibri apakšdzimtai (Trochilinae).[3]
| Kolibri Trochilidae (Vigors, 1825) | |
|---|---|
 Melnzoda kolibri (Archilochus alexandri) mātīte | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Svīrveidīgie (Apodiformes) |
| Dzimta | Kolibri (Trochilidae) |
| Iedalījums | |
| |
 Kolibri Vikikrātuvē | |
Kolibri dzīvo tikai Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Tie ir sastopami, sākot ar Aļaskas dienvidiem un beidzot ar Ugunszemi. Vislielākā sugu dažādība mīt tropu un subtropu mežos Centrālamerikā un Dienvidamerikā. Tikai dažas sugas ligzdo mērenajā joslā un Andu kalnos līdz 5200 metriem virs jūras līmeņa.[4] Kolibri sugu lielvalstis ir Kolumbija, kurā mīt vairāk kā 160 sugas, un Ekvadora, kurā mājo apmēram 130 sugas.[5]
Izskats un īpašības
labot šo sadaļu
Kolibri ir vieni no mazākajiem putniem pasaulē. Lielākā daļa sugu ir 7,5—13 cm lieli. Vismazākais kolibri dzimtā ir bišu kolibri (Mellisuga helenae), kas ir arī mazākais putns pasaulē.[6] Tā garums ir 5—6 cm, svars 1,6—1,9 g.[7] Toties lielākais kolibri dzimtā ir milzu kolibri (Patagona gigas),[8] kura ķermeņa garums sasniedz 35 cm,[9] bet svars 21 gramu.[8]
Kolibri spēj karāties gaisā, ātri vicinot spārnus. Atkarībā no sugas tie spārnus sekundes laikā sasit 8—100 reizes. Milzu kolibri sekundes laikā novicina spārnus 8—12 reizes, kas ir apmēram 600 reizes minūtē. Vidēja lieluma kolibri spārnus 1 sekundes laikā sasit 20—30 reizes, bet maza auguma kolibri — līdz 100 reizēm sekundē. Tie ir arī vienīgie putni pasaulē, kas spēj lidot atpakaļgaitā.[10] Kolibri lidošanas ātrums ir 15 m/sek, kas ir 54 km/h.[11]
Apspalvojuma krāsas
labot šo sadaļu
Daudzām kolibri sugām ir krāšņi apspalvojumi, neparastās krāsās. Krāsa ne vienmēr ir atkarīga no spalvas pigmenta. To rada gaismas laušana prizmveidīgo šūnu slānī apspalvojuma virsējā kārtā, gaismas difrakcijas un interferences rezultātā atstarojot spožas krāsas. Kolibri spārna struktūra strādā kā difrakcijas režģis. Tādējādi izmainot pozīciju gaisā, gandrīz neredzams kolibri pēkšņi kļūst ugunīgi sarkans vai smaragdzaļš.[12]
Tomēr ne visiem kolibrī ir prizmveidīgo šūnu slānis uz spalvām, piemēram, rudā kolibrī (Selasphorus rufus) rudo toni nosaka pigmentācija. Kopumā apspalvojuma krāsu veido pigmentācijas un difrakcijas efekta kombinācija.[13]
Spārnu aerodinamika
labot šo sadaļuNeskatoties uz anatomiskajām atšķirībām, pastāv viedoklis, ka kolibri spārnu aerodinamika ir līdzīga kukaiņu aerodinamikai. Spārnu kinemātika ir simetriska, gan spārniem ejot uz leju, gan ceļoties augšā. Tas nozīmē, ka spārnu kustība tiek atbalstīta un pastiprināta ar ķermeņa svaru, līdzīgi kā to dara līdzīga lieluma kukaiņi. Eksperimentos tika izmantots rudais kolibri. Tika noskaidrots, ka spēka patēriņš ir asimetrisks. Vēzējot spārnus uz leju, tiek izmantoti 75% no ķermeņa svara, bet, ceļot spārnus uz augšu, tikai 25%.[14]
Vielmaiņa
labot šo sadaļuIzņemot kukaiņus, kolibri dzimtas putniem, lai nodrošinātu ātro spārnu kustību ar nepieciešamo enerģiju, ir ātrākā vielmaiņa no visiem dzīvniekiem pasaulē. Tā sirds ritms ir ļoti ātrs. Piemēram, zilrīkles kolibri (Lampornis clemenciae) sirsniņa nopukst 1260 reizes vienas minūtes laikā.[15] Kolibri, lai iegūtu nepieciešamo enerģiju, dienas laikā apēd vairāk nektāra nekā pats sver. Lai to izdarītu, tie apmeklē vairāk kā 100 ziedus dienā. No nāves aiz bada to nošķir tikai dažas stundas. Dienas laikā tas spēj uzkrāt tikai tik daudz barības vielas, lai spētu pārlaist nakti.[16] Izdzīvot nakti, kolibri palīdz arī spēja vielmaiņu palēnināt. Tie ieņem īpašu hibernācijas stāvokli, ko sauc par torporu jeb īslaicīgu hibernāciju. Torpora stāvokļa laikā kolibri sirds pukstu ritms un elpošanas ritms dramatiski samazinās. Sirds pukst vairs tikai 50-180 reizes minūtē, tādējādi samazinās barības vielu nepieciešamība.
Tik dinamiska vielmaiņas izmaiņa ir cieši saistīta arī ar dinamisku nieru funkcijas izmaiņām.[17] Vielmaiņas studijas uzdod zinātniekiem jautājumu, kā migrējošā suga sarkanrīkles kolibri (Archilochus colubris) spēj nolidot 800 km distanci neapstājoties. Izrādās, ka sarkanrīkles kolibri tāpat kā citi migrējošie putni, uzkrāj taukus, kas kalpo kā enerģijas avots pārlidojuma laikā. Uzkrājot tauku rezerves pirms migrācijas, tā masa dubultojas.[18]
Knābja forma
labot šo sadaļuLielākajai daļai kolibri knābji ir gari un taisni, vai gandrīz taisni, lai vieglāk piekļūtu pie ziedu nektāra. Dažām sugām knābji piemēroti specializētai barības uzņemšanai. Piemēram, dzeloņknābja kolibri (Chalcostigma) knābis ir īss un ass, kas piemērots, lai barotos no ziediem ar īsu ziedu kausu vai lai caurdurtu garāko ziedu pamatni. Toties līkknābja kolibri (Eutoxeres) saliektais knābis piemērots nektāra iegūšanai no saliektiem ziedu kausiem. Bet ugunsastes kolibri (Avocettula recurvirostris) knābja gals ir uzliekts uz augšu. Kolibri knābja apakšējā daļa ir īsāka un cieši ieguļas augšējā knābja daļā. Barošanās laikā knābis ir pavērts pavisam nedaudz, tikai tik daudz, lai varētu izbāzt mēli. Kolibri nektāru dzer ar mēles palīdzību, to uzlaizot.[19]
Barība
labot šo sadaļu
Kolibri barojas ar nektāru. Līdzīgi kā bites tie izmanto cukuru, ko satur nektārs. Kolibri neizvēlas ziedus, ja cukurs nektārā ir mazāk par 10%, un otrādāk, jo vairāk cukura, jo iecienītāki ir ziedi. Nektārs ir samērā nabadzīgs un vienveidīgs barības vielu resurss, tādēļ kolibri olbaltumvielas, aminoskābes, vitamīnus un minerālvielas uzņem, papildus medījot kukaiņus un zirnekļus.[20] Lai taupītu enerģiju, laikā, kad kolibri nebarojas, tie sēž uz kāda zara. Barošanās parasti notiek īsu brīdi un bieži, uzņemot 12 reizes vairāk nektāra kā paša ķermeņa svars. Apmēram 10-15% dienas paiet ēdot, bet pārējais laiks, sēžot uz zara un sagremojot uzņemto barību.
Kopējā evolūcija ar ornitofiliem augiem
labot šo sadaļuKolibri pamatbarība ir nektārs, un evolūcijas gaitā tie ir kļuvuši par savu barības augu galvenajiem apputeksnētājiem.[21] Šādus augus, kurus apputeksnē putni sauc par ornitofiliem augiem. Dažas kolibri sugas, kurām ir attīstījušās īpašas knābja formas, ir evolucionējušas kopā ar atsevišķām augu sugām, no kuru ziediem kolibri barojas. To knābji sader ar ziedu kausu formu.
Augi, kurus apputeksnē kolibri, zied ar košiem, viegli pamanāmiem ziediem. Tie visbiežāk ir sarkani, oranži vai piesātināti lillā. Kolibri spēj redzēt krāsu viļņus, kas ir tuvu ultravioletai krāsai. Tomēr kolibri ziedi neatstaro šo viļņu garumu, kā to var novērot ziediem, kurus apputeksnē kukaiņi. Tādējādi ziedi, kurus apputeksnē kolibri, neredz lielākā daļa kukaiņu, kas samazina konkurenci uz ziedu nektāru.[22] Turklāt kolibri augu ziediem ir salīdzinoši vājāks nektārs. Tas vidēji satur 25% cukura. Kolibri ziedu nektāram ir augsta saharozes koncentrācija, toties kukaiņu ziedu nektārā dominē fruktoze un glikoze.[23]
Ligzdošana
labot šo sadaļu
Par jauno paaudzi rūpējas tikai kolibri mātītes. Lielākā daļa sugu būvē kausa formas ligzdu koku vai krūmu zaros. Dažas tropu sugas ligzdu piestiprina pie koku lapām. Ligzdas lielums ir atkarīgs no kolibri lieluma. Mazākās ligzdas ir mazākas nekā valrieksta čaumalas pusīte. Lielākās ir vairākus centimetrus lielas. Lielākā daļa kolibri sugu ligzdas celtniecībai izmanto zirnekļa tīmekli, sasienot kopā ligzdas būvniecības materiālus. Zirnekļu pavediena izmantošana padara ligzdu unikāli mainīgu. Mazajiem putnēniem augot, ligzda izplešas.
Kolibri mātīte dēj 2 baltas olas. Lai arī kolibri olas ir mazākās putnu olas pasaulē, relatīvi tās ir ļoti lielas olas, salīdzinot ar kolibri mātītes augumu. Inkubācijas periods ilgst 14—23 dienas, atkarībā no sugas un klimatiskās joslas. Māte mazuļus baro ar nelieliem posmkājiem un nektāru, barību atrijot mazuļu knābīšos.
Klasifikācija
labot šo sadaļu- Kolibri dzimta (Trochilidae)
- Eremītkolibri apakšdzimta (Phaethornithinae)
- Tipisko kolibri apakšdzimta (Trochilinae)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Hermit
- ↑ «World Bird List: Hummingbirds, 2019». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 2. oktobrī. Skatīts: 2019. gada 21. janvārī.
- ↑ 3,0 3,1 «Classifications of Hummingbirds». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 11. janvārī. Skatīts: 2011. gada 18. decembrī.
- ↑ Fjeldså, J., & I. Heynen (1999). Genus Oreotrochilus. Pp. 623-624 in: del Hoyo, J., A. Elliott, & J. Sargatal. eds. (1999). Handbook of the Birds of the World. Vol. 5. Barn-owls to Hummingbirds. Lynx Edicions, Barcelona. ISBN 84-87334-25-3
- ↑ Freile, J. (2009). Species lists of birds for South American countries and territories: Ecuador.
- ↑ «Bee hummingbird (Mellisuga helenae)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 27. novembrī. Skatīts: 2011. gada 18. decembrī. Arhivēts 2011. gada 27. novembrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ «ARKive: Facts of Bee hummingbird». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 27. novembrī. Skatīts: 2011. gada 18. decembrī. Arhivēts 2011. gada 27. novembrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 8,0 8,1 «The inner bird: anatomy and evolution». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 10. augustā. Skatīts: 2011. gada 18. decembrī.
- ↑ How to identify them[novecojusi saite]
- ↑ «Hummingbirds». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 2. decembrī. Skatīts: 2011. gada 18. decembrī.
- ↑ Clark and Dudley (2009). "Flight costs of long, sexually selected tails in hummingbirds". Proceedings of the Royal Society of London, March 2009.
- ↑ «Amazing facts: Hummingbird». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. decembrī. Skatīts: 2011. gada 19. decembrī.
- ↑ «Journey North: Hummingbird». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 11. novembrī. Skatīts: 2011. gada 19. decembrī.
- ↑ Aerodynamics of the hovering hummingbird
- ↑ «About Hummingbirds». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. janvārī. Skatīts: 2011. gada 19. decembrī.
- ↑ «Hummingbird Feeding». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 17. februārī. Skatīts: 2009. gada 18. aprīlī.
- ↑ Bakken, B. H., McWhorter, T. J., Tsahar, E., Martinez del Rio, C. (2004). "Hummingbirds arrest their kidneys at night: diel variation in glomerular filtration rate in Selasphorus platycercus". The Journal of Experimental Biology. 207: 4383–4391.
- ↑ Skutch, Alexander F. & Singer, Arthur B. (1973): The Life of the Hummingbird. Crown Publishers, New York. ISBN 0-517-50572-X
- ↑ «Cade, Tom J.; and Lewis I. Greenwald. "Drinking Behavior of Mousebirds in the Namib Desert, Southern Africa"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 1. decembrī. Skatīts: 2012. gada 1. janvārī.
- ↑ «Not All Sweetness and Light». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 6. decembrī. Skatīts: 2011. gada 20. decembrī.
- ↑ Stiles, Gary (1981). "Geographical Aspects of Bird Flower Coevolution, with Particular Reference to Central America". Annals of the Missouri Botanical Garden 68 (2): 323–351. doi:10.2307/2398801
- ↑ Why Are So Many Bird Flowers Red?
- ↑ Nicolson, S. W. (2003). "Nectar as food for birds: the physiological consequences of drinking dilute sugar solutions". Plant Syst. Evol. 238: 139–153. doi:10.1007/s00606-003-0276-7