Klāvs Lorencs
Klāvs Lorencs (1885. gada 7. septembris — 1971. gada 21. augusts) bija Latvijas politiķis un sabiedrisks darbinieks. Bijis Rīgas domes (1922—1934) un Saeimas (1922—1931) deputāts. No 1923. gada janvāra līdz jūnijam bija Latvijas darba ministrs. Sākotnēji bijis LSDSP biedrs, kad pēc Ulmaņa apvērsuma visas politiskās partijas tika aizliegtas, pagrīdē dibināja Latvijas Sociālistisko strādnieku un zemnieku partiju.
| Klāvs Lorencs | |
|---|---|
 | |
| Latvijas darba ministrs | |
|
Amatā 1923. gada 27. janvāris — 27. jūnijs | |
| Premjerministrs | Jānis Pauļuks |
| Priekštecis | Roberts Dukurs |
| Pēctecis | Gustavs Klaustiņš |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1885. gada 7. septembrī Liepāja, Grobiņas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1975. gada 21. augustā (89 gadu vecumā) Rīga, Latvijas PSR, PSRS |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | LSDSP, LSSZP |
Biogrāfija labot šo sadaļu
Klāvs Lorencs piedzima 1885. gada 7. septembrī (pēc vecā stila — 26. augustā[1]) Liepājā, atvaļināta karavīra Kristapa Lorenca un viņa sievas Mades ģimenē.[2] Māte mirusi dzemdībās 1890. gadā, tēvs apprecējās ar viņas māsu Trīni, ģimene pārcēlās dzīvot Novgorodas guberņā. Vēlāk ģimene atgriezās Kurzemē.
1895. gadā Lorencs sāka mācīties Liepājas pareizticīgo draudzes skolā. 1901. gadā viņš iestājās Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā. 1903. gadā sāka darboties Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (LSDSP).[2] Piedalījies 1905. gada revolūcijā, pēc tam vadījis strādnieku kustību Liepājā. Darbojās arī citās strādnieku organizācijās. Vairākkārt apcietināts, vairākus gadus pavadījis cietumā, 1913. gadā izsūtīts uz Narimas apgabalu Sibīrijā.[2]
No Sibīrijas aizbēdzis, kādu laiku dzīvoja Krievijas dienvidos, vadījis liela sindikāta uzņēmumus. Lorencs darbojās augstos amatos Viskrievijas patērētāju biedrību Centrālās savienības "Centrosojuz" valdē. 1918. gadā bija latviešu sociāldemokrātu Maskavā izdotās avīzes "Strādnieku Balss" redaktors. No 1918. gada bija "Centrosojuz" Tālo Austrumu reģiona kantora pārvaldnieks Vladivostokā, Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padomes loceklis. 1920. gadā ar kuģi pāri Indijas okeānam atgriezās Eiropā, pēc tam ieradies Latvijā.[2]
Klāvs Lorencs bija ilggadējs Rīgas domes un Saeimas deputāts. Rīgas domē viņš strādāja no 1922. līdz 1934. gadam, bet Saeimā — no 1922. līdz 1931. gadam (ievēlēts 4. Saeimā, taču drīz nolicis mandātu).[2] Bija darba ministrs Jāņa Pauļuka vadītajā valdībā no 1923. gada janvāra līdz jūnijam. Bijis arī LSDSP Centrālās komitejas sastāvā.[2]
Pēc Ulmaņa apvērsuma visas politiskās partijas tika aizliegtas. Tāpēc 1934. gada 16. maijā Lorencs kopā ar Ansi Buševicu, pagrīdē dibināja nelegālu Latvijas Sociālistisko strādnieku-zemnieku partiju (LSSZP). 22. maijā arestēts, vēlāk nosūtīts uz Liepājas koncentrācijas nometni, kur atradās līdz 1935. gada 22. janvārī. No 1935. līdz 1940. gadam bija viens no LSSZP līderiem, darbojās partijas padomē.[3] 1939. gada 29. jūlijā Klāvs Lorencs tika arestēts un ieslodzīts Centrālcietumā, taču, pēc Somijas ārlietu ministra Veinē Tannera izteiktās nožēlas par šo arestu, 8. septembrī atbrīvots. Iesaistījās Vienošanās komitejā, kas mēģināja apvienot pagrīdē esošās LSSZP un LKP cīņā pret Ulmaņa autoritāro režīmu.
1940. gada martā Lorencs uzsāka darbu Kredītbankas Nekustamo īpašumu pārvaldes grāmatvedībā. Pēc Latvijas okupācijas 13. jūlijā iecelts par Kredītbankas vicedirektoru, bet pēc mēneša, bankai kļūstot par PSRS Valsts bankas filiāli, par centrālās Rīgas nodaļas pārvaldnieku. Vācu okupācijas laikā Lorencs dzīvoja Rīgā. No 1942. gada marta līdz 1944. gada oktobrim ar Darba biržas rīkojumu strādāja par grāmatvedi čugunlietuvē "Baltijas rūpnieks". 1942. gadā ar domubiedriem un nerepresētajiem centrālkomitejas locekļiem atjaunoja LSDSP darbību pagrīdē. 1943. gada pavasarī arestēts, taču atbrīvots, pateicoties sava drauga komponista Alfrēda Kalniņa pūlēm.
Latvijas PSR laikā no 1944. gada oktobra līdz 1951. gadam Lorencs strādāja Ministru Padomes Lauku kooperācijas, vēlāk Meliorācijas pārvaldē, par Plānu un finanšu nodaļas vadītāju. 1951. gada 17. janvārī Klāvu Lorencu arestēja, pamatojoties uz Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. panta 4. un 10. punktu, viņu apsūdzēja "pretpadomju darbībā, vērstā pret komunistisko partiju", kā arī par darbību LSDSP un Latvijas Republikas Saeimā no 1920. līdz 1934. gadam. Viņam tika piespriesti desmit gadi labošanas darbu nometnē — stingra režīma koncentrācijas nometnē Taišetā, Irkutskas apgabalā, Sibīrijā.
1955. gada jūnijā sakarā ar amnestiju viņam piespriesto sodu samazināja līdz pieciem gadiem un jūlijā atbrīvoja. Dzīvoja pastāvīgā Valsts drošības komitejas uzraudzībā Rīgā, Gorkija ielā 67, pie savas meitas Silvijas Mednes. 1960. gadu otrajā pusē pārcēlās uz dzīvi pie dēla Viktora Zaļajā ielā.
Miris 1975. gada 21. augustā.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas IV Saeimas stenogramas I un ārkārtējā sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1931.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Latvijas darbinieku galerija 1918—1928. 1929. 64. lpp.
- ↑ Latvijas okupācija un aneksija 1939—1940. Dokumenti un materiāli. Zin. red. D. A. Lēbers. Rīga: 1995. ISBN 9984-9085-0-X — 386. lpp.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Roberts Dukurs |
Latvijas darba ministrs 1923. gada 27. janvāris — 27. jūnijs |
Pēctecis: Gustavs Klaustiņš |