Kazahstānas vēsture

Kazahstānas vēsture ir Āzijas un Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Kazahstānas teritorijā.

Kazahu haniste (1465—1718).

Kirgīzu (kazahu) stepes, 1860

Kirgīzu APSR ar galvaspilsētu Orenburgā (1920—1925), vēlāk Kazahu APSR ar galvaspilsētu Kizilordā (1925—1929) un Almati (1929—1936).

Kazahu haniste

Kazahu nācija veidojās no tjurku valodā runājošiem stepju nomadiem, kuri 14. gadsimta otrajā pusē, sabrūkot Zelta ordai, izveidoja Nogaju ordu. Tā 1465. gadā pilnībā atdalījās no Mongoļu impērijas un nostiprinājās starp Ču (kazahu Шу) un Talas upēm un izveidoja plašu Kazahu hanisti (1465—1731).

Krievijas Impērijas sastāvā

Krievijas Impērija anektēja agrākās Kazahu hanistes ziemeļrietumu daļu 1798. gadā, bet dienvidaustrumu daļa ("Lielā orda") saglabāja patstāvību līdz 1820. gadiem. 1863. gadā kazahu apdzīvotās teritorijas sadalīja Turkestānas ģenerālgubernatūrā dienvidos un Stepes novadā ziemeļos. Krievijas pilsoņu kara laikā Kazahstānas teritorijā no 1917. gada 13. decembra līdz 1920. gada 26. augustam darbojās t.s Alašas ordas valdība.

PSRS sastāvā

1920. gadā visu Kazahstānu iekaroja Sarkanā armija un tā sākumā ietilpa Kirgīzu APSR ar galvaspilsētu Orenburgā (1920-1925), vēlāk Kazahu APSR sastāvā ar galvaspilsētu Kizilordā (1925-1929), tad Almati (1929-1936). 1936. gadā izveidoja Kazahijas PSR. Otrā pasaules kara laikā Kazahijas stepēs izveidoja lielu Gulaga nometņu tīklu ar nosaukumu Steplags. 1954. gadā sākās Neskarto zemju kampaņa, bet 1955. gadā sāka būvēt Baikonuras kosmodromu, kā rezultātā Kazahstānā apmetās daudz imigrantu no citām PSRS republikām. 1990. gada oktobrī Kazahstāna deklarēja savu suverenitāti kā PSRS republika.

Neatkarīgā Kazahstāna

Pēc 1991. gada Augusta puča un sekojošā PSRS sabrukuma Kazahstānas valdība 1991. gada 16. decembrī pieņēma neatkarības deklarāciju. Par Kazahstānas pirmo prezidentu ievēlēja Kazahstānas Komunistiskās partijas vadītāju Nursultanu Nazarbajevu, kas veica pakāpenisku tirgus ekonomikas principu ieviešanu.

1991. gadā Kazahstānas teritorijā atradās 1216 padomju kodolgalviņas ar 110 raķetēm un Semipalatinskas kodolizmēģinājumu poligons. Kazahstāna vēlējās atbrīvoties no šī mantojuma, vietā prasot lielvalstu drošības garantijas. 1994. gadā kodollielvalstis Budapeštā parakstīja memorandu par drošības garantijām Kazahstānai un vēl divām valstīm, un 1995. gadā pēdējās kodolgalviņas un pēdējais poligona kodollādiņš bija izvestas vai iznīcinātas.

Kopš 2000. gada notika stabila ekonomiska izaugsme, galvenokārt apjomīgas naftas, dabasgāzes un derīgo izrakteņu ieguves rezultātā.

2019. gadā Nazarbajevs atkāpās no valsts prezidenta amata, taču viņa ģimene saglabāja iepriekšējo ietekmi. 2022. gada 2. janvārī sākās iedzīvotāju masu protesti pret sašķidrinātās gāzes cenu kāpumu, bet drīz vien demonstranti izvirzīja arī politiskas prasības, pieprasot atcelt Nazarbajevu no Drošības padomes priekšsēdētāja amata. Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs atlaida valdību, bet 5. janvārī atbrīvoja Nazarbajevu no Drošības padomes priekšsēdētāja amata. Tāpat 5. janvārī valdība lūdza nosūtīt uz Kazahstānu Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) karaspēku. Nazarbajevu valdošās partijas līdera amatā nomainīja Tokajevs. Jūnijā notika referendums, saskaņā ar kura iznākumu prezidenta loma tika nedaudz samazināta, bet Nazarbajeva pieminējums izņemts no konstitūcijas.