Kirgīzu Autonomā Sociālistiskā Padomju Republika (1920—1925)

Kirgīzu Autonomā Sociālistiskā Padomju Republika (krievu: Киргизская Автономная Социалистическая Советская Республика; kazahu: Қырғыз Автономиялық Социалистік Кеңес Республикасы) 1920.—1925. gadā bija autonoma republika Krievijas Padomju Federatīvajā Sociālistiskajā Republikā, kas pastāvēja no 1920. gada 26. augusta līdz 1925. gada 15. jūnijam Kazahstānas teritorijā, kad tā ieguva Kazaku (vēlāk — Kazahu) Autonomās Padomju Sociālistiskās Republikas vārdu,[1] bāzētu uz kazahu pašnosaukumu.

Қырғыз Автономиялық Социалистік Кеңес Республикасы
Kirgīzu Autonomā Sociālistiskā Padomju Republika
Kirgīzu ASPR
[[Krievijas PFSR Kirgīzu novads|]] Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1937).svg
1920 – 1925 Kazak 1920.jpg [[Kazaku ASPR|]]

Flag of

Karogs

Location of
Vidusāzija 1922. gadā
Pārvaldes centrs Orenburga
Valoda(s) kazahu
krievu
Valdība Padomju republika
Centrālās izpildkomitejas prezidija priekšsēdētājs
 - 1920—1925 S. Mendeševs
Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs
 - 1920—1925 V. Raduss-Zeņkovičs
Vēsturiskais laikmets Starpkaru periods
 - 1920. gada 26. augusts Izveidošana no Alašordas un KPFSR kontrolētajām teritorijām 1920
 - 1925. gada 19. jūnijs Pārveide par Kazaku ASPR 1925
Nauda PSRS rublis

Neraugoties uz nosaukumu, šī Kirgīzu APSR neiekļāva ne vēlākās Kirgīzijas PSR, ne mūsdienu Kirgizstānas daļas. 1926. gadā dienvidos no tās no bijušā Karakirgīzu autonomā apgabala tika izveidota jauna Kirgīzu APSR, kas kļuva par vēlākās Kirgizstānas priekšteci. Tālaika problēmas ar terminoloģiju sākotnēji lika nosaukt par Kirgīzu ASPR kazahu (jeb kirgīzkaisaku) nacionālo autonomiju ar galvaspilsētu Orenburgā.

Vēsturiskais fonsLabot

Pirmoreiz Krievijas valstī jautājums par autonomijas piešķiršanu “kirgīzkaisaku tautai” radās pirmās Krievijas revolūcijas laikā. 1905. gada beigās Uraļskā nacionālā inteliģence sarīkoja piecu kazahu apdzīvotu reģionu pārstāvju kongresu un nolēma izveidot savu Konstitucionāli demokrātisko partiju (kura bija analogs centriskai Krievijas partijai ar šādu pašu nosaukumu un vēlāk saplūda ar to). Nākamajā gadā Semipalatinskā 150 kazahu intelektuāļi, kas pulcējās savā 2. kongresā, pieņēma A. Bukeihanova "Tautas brīvības partijas" programmu.[2] Viņam tuvu cilvēku - M.Tinišpajeva, B. Sirtanova, Š. Kudaiberdijeva un citu — lokā izplatījās ideja par kazahu nacionāli teritoriālu autonomiju “Kirgīzu stepēs”. Bukeihanova atbalstītāji kļuva laikraksta “Kazak” izdevēji un redaktori — Ahmets Baitursunovs un Miržakips Dulatovs, kā arī ievērojamie kazahu sabiedriskie darbinieki Magžans Žumabajevs, Žusupbeks Aimautovs un citi.[2]

Otrā Kazahstānas autonomijas radīšanas līnija bija 1917. gadā aizsāktā padomju etnisko autonomiju izveidošana, nodrošinot tās lielākajām tautībām, kuras apdzīvoja Krieviju. 1917. gadā A. Džangildins apmeklēja KPFSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju un pēc tam V. Ļeņinu, pēc kura viņš, pēc paša Džangiļdina memuāriem, tika iecelts par "Turgajas apgabala ārkārtējo militāro komisāru", un 1917. gada 13. decembrī tika parakstīta attiecīga apliecība.[2]

Alašas autonomijas izveideLabot

Pamatraksts: Alašas autonomija

1917. gada martā—aprīlī pilsētās, reģionālajos un rajonu centros notika “kirgīzu kongresi”, par galveno aktuālo jautājumu tajos izvirzās Krievijas kolonistu neaizņemto zemju nodošana vietējiem iedzīvotājiem pagaidu lietošanai. Tajā pašā laikā kongresi paziņo par atbalstu Pagaidu valdībai, kura savukārt ieceļ Bukeihanovu par savu komisāru Turgajas apgabalā. 1917. gada jūlijā Orenburgā notika pirmais Viskirgīzu kongress, kurā tika sastādīta partija "Alaš", un kongresā tika pieņemta rezolūcija: “Visi kirgīzu reģioni jāiekļauj vienā autonomā teritorijā, kura jāiekļauj kā federatīva vienība Krievijas Federācijā”.[2]

1917. gada decembrī Orenburgā notika 2. Viskirgīzu kongress. Kongress pieņēma "Alaš" partijas nostāju: "Kirgīzu autonomiju veido reģioni un tā ir iekļauta Krievijas Federācijā vienlīdzīgi ar citām tautībām" — kas kļuva par pamatu Alašas autonomijas izveidošanai. Kongresa delegāti atzina, ka Alašas autonomijā ir jāiekļauj visi apgabali, kurus apdzīvo kazahi, neatkarīgi no to pašreizējās administratīvās piederības. Par autonomijas administratīvo centru "Alaš" ieskicēja Semipalatinskas pilsētu.[2]

Padomju autonomijas izveideLabot

Krievijas pilsoņu kara fronte pārvietojās arī pa kazahu stepēm, un laikos, kad pārsvars bija lielinieku Sarkanajai armijai, lielinieki savukārt risināja etniskās autonomijas problēmu. 1918. gada pirmajos mēnešos pēc Akmoļinskas ieņemšanas padomju varu pārstāvošie deputāti telegrafēja uz Maskavu, ka "čupiņas kadetu pašpasludinātā kazahu autonomija "Alašorda" uzskatāma par atceltu". Vienlaikus Omskā tika izveidota kreisi noskaņota kazahu partija "Uš Žuz", kura gan tā arī neieguva masu atbalstu un drīz, sākoties balto pretuzbrukumam, izšķīda. 1918. gada aprīlī Krievijas Tautību tautas komisariāts (Наркомнац, t.i., mazākumtautību lietu ministrija) izskatīja autonomiju jautājumuun valdības dokumentos tika ziņots: "Tiek izstrādāta kirgīzu teritoriju autonomijas pasludināšana." Taču pēc mēneša vara atkal sāka pāriet balto pusē un atgriezās "Alaš" valdības — Alaš-Ordas — autonomija.

1919. gada 4. aprīlī, kad baltie atkal sāka ciest sakāves, sākās darbs pie padomju kontrolēta Viskirgīzu kongresa sasaukšanas, kurš notika un nākotnē ieplānoja Kirgīzu Autonomās Padomju Sociālistiskās Republikas pasludināšanu. 1919. gada jūnijā Tautību tautas komisariāts rīkoja īpašu sanāksmi par kazahu padomju autonomijas nodibināšanu. Ar KPFSR Tautas komisāru padomes lēmumu 1919. gada 10. jūlijā tika izveidota Kirgīzu novada administrācijas revolucionārā komiteja. Revolucionārās komitejas jurisdikcija ietvēra kazahu apdzīvotās ziemeļu zemes, taču ne dienvidu kazahus Turkestānā. 1920. gada martā tika pieņemts lēmums likvidēt Alašas autonomiju, kuras teritorija jau bija gandrīz pilnīgi padomju kontrolē.[3]

1920. gada 14. augustā Tautas komisariāts apstiprināja “Dekrēta projektu par Kirgīzu Republiku”. 16. augustā notika Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas prezidija vadībā esošās Administratīvās komisijas sēde, un tā pieņēma rezolūciju “Kirgīzu novada teritoriālā sastāva noteikšana”. 26. augustā M. Kaļiņins kā Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas priekšsēdētājs un V. Ļeņins kā Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs parakstīja "Dekrētu par Autonomas Kirgīzu Sociālistiskās Padomju Republikas izveidošanu" Krievijas PFSR sastāvā.[4]

PastāvēšanaLabot

TeritorijaLabot

   
Ahmets Baitursinovs Alihans Bukaihanovs

Lai gan "Alaš" partija jau bija atzīta par nelojālu un tikai amnestēta, tās biedriem tomēr ilgos strīdos ar padomju varas pārstāvjiem bija izdevies panākt visu ziemeļu kazahu zemju apvienošanu un kazahiem izdevīgu robežu pārgrozīšanu. Tā, 1920. gadā 29 gadus vecajam Alimhanam Jermekovam, kurš viesojās pie V. Ļeņina ar ziņojumu “Par situāciju Kirgīzu novadā kopumā un jo īpaši par robežu jautājumu”,[5] izdevās aizstāvēt Akmoļinsku, Semipalatinsku, kā arī vēlāko naftas ieguves reģionu Gurjevu, uz kurām bija arī citi pretendenti.[6]

Ahmetam Baitursinovam, valodniekam un kazahu rakstības reformatoram, izdevās atdalīt galvenokārt kazahu apdzīvoto auglīgo Kostanajas apgabalu no Čeļabinskas apgabala.[7]

Pats "Alaš" partijas līderis Alihans Bukeihanovs personiski nepiedalījās sarunās par robežu noteikšanu, bet viņš centās sniegt argumentus un faktus saviem jaunākajiem domubiedriem.[8]

1920. gada 20. septembrī ar VCIK dekrētu Kirgīzu ASPR teritorijā tika iekļauts Orenburgas apgabals, un Orenburgas pilsēta kļuva par republikas galvaspilsētu. Dekrēts arī noteica, ka "Kirgīzu teritorijas, kas tagad ir daļa no Turkestānas republikas, iekļaušana Kirgīzu Republikas sastāvā notiks pie šo reģionu iedzīvotāju izteiktās gribas". Dekrēts noteica autonomās republikas valsts varas struktūru un pārvaldes struktūras vietējo padomju un to izpildkomiteju, Centrālās izpildkomitejas, Tautas komisāru padomes un tautas komisariātu formā. Valsts mehānisms tika veidots pēc visas Krievijas modeļa saskaņā ar KPFSR konstitūciju.

Pastāvīgu institūciju izveideLabot

1920. gada 4. oktobrī pulksten 18 Orenburgā Kirgīzu Revolūcijas komitejas (Kirrevkoma) priekšsēdētājs V. Raduss-Zenkovičs atklāja Kirgīzu Autonomās Padomju Sociālistiskās Republikas Strādnieku, zemnieku, kazaku, kirgīzu un Sarkanās armijas deputātu kongresu. Kongresā piedalījās 273 delegāti no visiem republikas reģioniem un 6 delegāti no Altaja provinces kazahu iedzīvotājiem. Delegātu vidū bija 128 kazahi, 127 krievi, 18 citu tautību pārstāvji. Kongresā tika pieņemta "Kirgīzu (Kazahu) ASPR darba tautas tiesību deklarācija".[8] Deklarācijā tika pasludināta Kirgīzu ASPR konstitucionālā veidošana, noteiktas valsts varas un valsts pārvaldes struktūras, zemes politika, pilsoņu pamattiesības un pienākumi, vēlēšanu sistēma un tās principi, tiesas organizācijas un darbības sistēma.[3]

12. oktobrī Padomju dibināšanas kongress ievēlēja Kirgīzu ASPR Centrālo izpildkomiteju (CIK), kurā bija 76 locekļi un 25 kandidāti. CVK prezidijā bija 10 locekļi un 5 kandidāti: S. Mendeševs (priekšsēdētājs), V. A. Radus-Zenkovičs, A. Džangiļdins, S. Seifuļļins, I. Kiseļovs un citi. CVK izveidoja Kirgīzu ASPR Tautas komisāru padomi (SNK), par kuras priekšsēdētāju tika ievēlēts V. Raduss-Zenkovičs. Kirgīzu Revolucionārā komiteja kā pagaidu institūcija visas savas pilnvaras nodeva Kirgīzu ASPR valdībai.[8]

Pēckara atjaunošanās periodsLabot

1921. gada oktobrī Kirgīzu ASPR valdība — Tautas komisāru padome pieņēma dekrētu par kazahu un krievu valodas lietošanas kārtību valsts iestādēs, uzliekot par pienākumu visus lēmumus publicēt abās valodās, kā arī veikt lietvedību un saraksti dzimtajā valodā tajos apgabalos, kur pārsvarā ir kazahi. Tajā valdība arī aizliedza maksāt un saņemt kunu (naudassodu par slepkavību), atcēla kalimu (izpirkumu līgavas ģimenei), kā arī poligāmiju un levirātu — atraitnes pienākumu precēties ar vīra tuvāko radinieku.

Jaunā ekonomiskā politikaLabot

1921. gadā Krievijā notika pāreja uz nepu — mazāk radikālu kreiso politiku, kas paredzēja aizvietot pārtikas produktu repartīcijas jeb visa minimālo normu pārsniedzošā atņemšanu (Продразвёрстка) ar pārtikas produktu nodokli (Продналог); tika atļauts pusbrīvs tirgus un sīkā privātīpašuma formas. Pateicoties tam, dažu gadu laikā Krievijā izdevās atjaunot saimniecisko dzīvi, ko bija gandrīz iznīcinājis pilsoņu karš un lielinieku iepriekšējās ekonomiskās avantūras. Tomēr Vidusāzijā neps saskārās ar lielām grūtībām, jo teritorijā trūka transporta ceļu un attīstītas ekonomikas, ko varētu izmantot kā augšupejas pamatu.[9] Turklāt jau kopš 1919. gada, kad lielinieki pārņēma faktisko varu mūsdienu Kazahstānas teritorijā, tajā ik gadus plosījās bads. Sausā 1921. gada vasara gan Kirgīzu ASPR rietumos, gan tuvējos Pievolgas reģionos noveda pie labības trūkuma un sekojošas lopu nobeigšanās. Trešdaļā no apstrādātās zemes iesētais pat neuzdīga. Smagāk cietušos apvidus valsts pat atbrīvoja no pārtikas nodokļa, no KASPR austrumu rajoniem, kā arī no Turkestānas un Krievijas tika sūtīta ievērojama pārtikas palīdzība, tomēr tās visiem nepietika. Upuru skaits tiešā veidā nav zināms, taču no 1920. līdz 1922. gadam iedzīvotāju skaits samazinājās no 4,781 miljoniem līdz 3,796 miljoniem.[10][11]

Cerot atrisināt pārtikas trūkumu, 1921. gadā valdība veica pasākumus, lai atbalstītu kazahu — klejotāju-lopkopju pāreju uz vietsēžu-zemkopju dzīvesveidu, konfiscēja kazahu labā zemes gabalus, kas tiem bija atņemta carisma laikā, vienlaikus pasludinot visu zemi par valsts īpašumu. Reizēm tā dēļ tika atņemtas arī krievu, vācu un ukraiņu kolonistu jau iekoptās zemes, jo tie tika vainoti pārmērīgā bagātībā. Šī reforma tika pabeigta 1922. gadā.[12]

Padomju sistēmas nostiprināšanāsLabot

1923. gadā Kirgīzu ASPR CIK izstrādāja un publicēja instrukcijas par padomju pārvēlēšanu, kurās saskaņā ar Krievijas PFSR konstitūciju tā noteica vēlēšanu kārtību. Tika atņemtas balsstiesības tiem, kas bija kļuvuši par darba devējiem, lai gūtu peļņu, kas bija nopelnījuši no neatļautiem ienākumiem kā augļošanas vai spekulācijas, bijušajiem cara policijas darbiniekiem un aģentiem, kā arī visiem, kuriem atņēma tiesības tiesa.[13]

1924. gada 5.–10. janvārī notika Kirgīzu ASPR Padomju ceturtais kongress. Kongresā cita starpā tika apspriests republikas konstitūcijas projekts un CIK uzdeva pabeigt dokumenta izstrādi. Konstitūcija sastāvēja no 7 sadaļām un 18 nodaļām. Pirmajā sadaļā bija “KASPR darba tautas tiesību deklarācija”, ko pieņēma jau pirmais 1920. gada kongress. Konstitūcija apliecināja, ka Kirgīzu ASPR ir iekļauta KPFSR un ar to pašu arī pa to laiku nodibinātajā PSRS.[13]

1925. gada februārī valdība pārcēlās no Orenburgas, kuru bija plānots nodot Krievijai tiešā pārvaldē, uz nelielu un netīru pilsētiņu Akmečetu Kazahstānas dienviddaļā ar nepilniem 10 tūkstošiem iedzīvotāju, kuru pēc diviem mēnešiem pārsauca par Kzilordu — Sarkano Ordu (aptuvenā nozīme — Sarkanā galvaspilsēta). Pilsētā tolaik vēl nebija ūdensvada un apūdeņošanas kanāli — ariki bija piesārņoti, toties bija telefona centrāle ar 12 abonentiem. Dzīvokļu trūkuma dēļ pēc valdības pārcelšanās pilsētā tika ieviesta dzīvokļu norma 4,5 m² uz cilvēku, kura izrādījās pārlieku optimistiska. Lai piespiestu speciālistus doties ceļā, Orenburgā tika aicināts nepieņemt darbā nevienu cilvēku bez iepriekšējā darba devēja piekrišanas.[14] Projekts izgāzās gan būvnieku korupcijas, gan praktiskās neefektivitātes dēļ un pēc nepilniem pāris gadiem valdība pārcēlās uz Alma-Atu.

Teritoriālās izmaiņasLabot

Tā kā daudzi kazahi, būdami klejotāji, pārvietojās pa nenoteiktām teritorijām un daļu no tām apmeklēja tikai noteiktā gadalaikā, radās lielas grūtības ar precīzu viņu teritoriju noteikšanu. Robežas visos gadījumos, izņemot relatīvi stabilo robežu ar Ķīnu, tika novilktas vai nu nosacīti, vai atbilstoši vecajām robežām, kā gadījumā ar kazahus sadalošo robežu ar Turkestānu. Arī pēc ASPR izveides tās robežas pastāvīgi mainījās. Ik gadus tās mainījās dienvidos no Omskas, ko ietekmēja arī dzelzceļu vajadzības.

1924. gadā Kirgīzu APSR tika pievienota daļa Baškīrijas APSR, bet Krievijai 1925. gadā nodota Orenburgas guberņa.

1924. gadā tika likvidēta dienvidos esošā Turkestāna un tā pakāpeniski sadalīta starp etniski nosauktām valstīm, lai gan sākotnēji bija ļoti grūti izšķirt, kam kas atdodams. Kazahstāna saņēma visu savu mūsdienu teritoriju, kā arī papildus nelielu daļu no mūsdienu Uzbekistānas ziemeļos no Samarkandas, kas traucēja Taškentas kontaktu ar uzbeku rietumu un dienvidu zemēm. 1925. gadā Kazahstānai pievienoja atlikušo bijušās Turkestānas ziemeļrietumu daļu, kurā tika izveidots Karakalpaku autonomais novads (mūsdienās Uzbekistānas sastāvā).

Nosaukuma maiņaLabot

1925. gada 15. jūnijā Kirgīzu ASPR tika pārsaukta par Kazaku APSR, ko vēlāk atbilstoši kazahu izrunai pārsauca vēlreiz — par Kazahu APSR un tālāk par Kazahijas PSR.

AtsaucesLabot

  1. The International Year Book and Statesmen's Who's who. Burke's Peerage Limited. 1991. 607. lpp.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Сыдыков Е.Б., Малышева М.П. Сибирь и Казахстан (Национально-территориальное размежевание Сибири и Казахстана. 1919-1922 гг.) / Сужиков Б.М.. — Семей: НИЦ «Алаштану», 2010. — 390 с. — ISBN 9965-01-999-1. 43-51.lpp.
  3. 3,0 3,1 Козыбаев М.К. и др. История Казахстана (с начала ХХ в. по настоящее время). — 3-е. — Алматы: Мектеп, 2013. — 296 с. — ISBN 978-601-293-806-7.
  4. Аяган Б., Шаймерденова Ш. История Казахстана: Учебник для 9 кл.. — 3-е. — Алматы: Атамұра, 2013. — 400 с. — ISBN 978-601-282-746-0.
  5. Алимхан Ермеков: новое возвращение в Каркаралы
  6. Жанна Кыдыралина. Алимхан Ермеков
  7. Арман Сулейменов. Современному Казахстану 100 лет.
  8. 8,0 8,1 8,2 Покровский С.Н., Дахшлейгер Г.Ф., Нурпеисов К.Н. История Казахской ССР (с древнейших времен до наших дней). — Алма-Ата: «Наука», 1977. — Т. 4. — 640 с. — 15 000 экз. 220.-224. lpp.
  9. Покровский С.Н., Дахшлейгер Г.Ф., Нурпеисов К.Н. История Казахской ССР (с древнейших времен до наших дней). — Алма-Ата: «Наука», 1977. — Т. 4. — 640 с. — 15 000 экз. 258. lpp.
  10. Казиев С. Ш. Советская национальная политика и проблемы доверия в межэтнических отношениях в Казахстане (1917—1991 годы). Диссертация на соискание ученой степени доктора исторических наук. — М.: Б.и., 2015. — С. 222.
  11. Валерий Михайлов: Во время голода в Казахстане погибло 40 процентов населения
  12. Очерки истории коммунистической партии Казахстана. — Алма-Ата: Институт истории партии при ЦК КП Казахстана, 1963. — 672 с.
  13. 13,0 13,1 Покровский С.Н., Дахшлейгер Г.Ф., Нурпеисов К.Н. История Казахской ССР (с древнейших времен до наших дней). — Алма-Ата: «Наука», 1977. — Т. 4. — 640 с. — 15 000 экз. 321.-324. lpp.
  14. Красная столица: Как переносили центр из Оренбурга в Кзыл-Орду