Plataju kauja

Plataju kauja bija viena no lielākajām Grieķu—persiešu karu kaujām, kas notika 479. gadā pr.Kr. Kitairona kalnu pakājē pie nelielās Plataju pilsētas, Boiotijā.

Plataju kauja
Daļa no grieķu—persiešu kariem
Kaujas aina
Datums 479. gada pr.Kr. 27. augusts Vieta Platajas, Grieķija Iznākums Grieķu uzvara Teritoriālās izmaiņas Persieši pameta Atiku un Boiotiju
Karotāji
Grieķu pilsētvalstis	Persiešu impērija
Komandieri un līderi
Pausānijs Aristids Arimnests	Mardonijs † Masistijs † Artabāzs
Spēks
110 000 (Hērodots) 100 000 (Diodors)	350 000 (Hērodots) 500 000 (Diodors)
Zaudējumi
159 (Hērodots) 1360 (Plutarhs)	257 000 (Hērodots) 100 000 (Diodors)

Plataju kaujā persiešu armija cieta graujošu sakāvi. Apvienotais grieķu sabiedroto karaspēks spartieša, Pausānija, vadībā praktiski iznīcināja visu pretinieka karaspēku. Plataju kaujas rezultātā pilnībā tika sagrauti Kserksa vadītie Ahemenīdu impērijas sauszemes spēki Hellādas teritorijā. Grieķu zaudējumi bija salīdzinoši nelieli, un saskaņā ar dažādiem antīkajiem avotiem, tie tiek vērtēti no dažiem simtiem līdz desmit tūkstošiem karavīru.

Avoti

Galvenais līdz mūsdienām nonākušais avots, kas apraksta Plataju kauju, ir Hērodota "Vēstures" 9. grāmata. "Vēstures tēva" pieeja, veidojot savu darbu bija šāda: "mans pienākms nodot visu, ko stāsta, bet, protams, visam ticēt neesmu spiests. Un šim principam es sekošu visā savā vēstures darbā", un tā pelna attiecīgu kritiku. Ziņu patiesuma pakāpe viņa "Vēsturē" ir dažāda. Atsevišķus stāstus var attiecināt uz mītiem un leģendām. Hērodotam nebija sveša arī politiskā tendeciozitāte. Dzīvojot Atēnās, viņš ļoti augstu vērtēja atēniešu ieguldījumu galīgajā uzvarā pār persiešiem. Par Spartu viņš raksta atturīgi, tajā pat laikā nenoliedzot tās ieguldījumu karā. Īpaši negatīvi viņš attiecas pret panhellēnisma nodevējiem, Tēbām.

Ktesijs zināmā mērā papildina un tajā pat laikā pretstata sevi Hērodotam. Esot ārstu dzimtas pārstāvim, viņš nonāca gūstā pie persiešiem un beigās kļuva par Artakserksa II galminieku. Kļūstot par persiešu ķēniņa personīgo ārstu, Ktesijs it kā ieguva piekļuvi arhīvu materiāliem. Atgriežoties dzimtenē, viņš uzrakstīja "Persijas vēsturi" (sengrieķu: Περσικά).

Ktesiju kritizē gan antīkie, gan arī mūsdienu pētnieki. Viņa sniegto datu nepatiesumu atzīmēja Aristotelis, Teopomps, Strabons, Lukiāns un Plutarhs. Mūsdienu vēsturnieki apšauba pašu faktu, ka viņš būtu izmantojis oficiālās persiešu hronikas. Polemizējot ar pagātnes vēsturniekiem, viņš daudz ko no tiem pārrakstīja, pamainot tikai detaļas. Ktesijs apsūdz Hērodotu melos un izdomājumos. Tajā pat laikā mūsdienu vēsturnieki konstatē viņa "Persijas vēsturē" izdomātas personas. Ktesijs pielaiž rupjas kļūdas, datējot notikumus (Plataju kauja viņam notiek pirms Salaminas kaujas), izvērtējot spēku lielumu (Plataju kaujā 300 spartieši, 100 perieki un 6 tūkstoši pārējo grieķu).

Par Plataju kauju raksta arī Sicīlijas Diodors. Par Diodora "Vēsturisko bibliotēku" un ievadu tai tiek izteikti vispretrunīgākie viedokļi. Viens no izcilākajiem 20. gadsimta hellēnikas vēsturniekiem Viljams Tarns raksturo to tā: "Viņš nebija kompetents vēsturnieks, taču par to, protams, nezināja; pats viņš bija diezgan dumjš, bet nopietnās lietās godīgs". Citi viņa darbu pētnieki, atzīmējot kompilēšanu un hronoloģisku neprecizitāti, runā par to, ka Sicīlijas Diodoram ir liela vērtība, jo viņš izmantoja līdz mūsdienām nenonākušus vēsturnieku darbus, par kuriem ir zināms vienīgi pateicoties šim autoram.

Grieķu-persiešu karu notikumiem uzmanību pievērsa arī nedaudz vēlāk dzīvojošie antīkie vēsturnieki-biogrāfi Plutarhs un Kornēlijs Nepots. Dati par Plataju kauju ir sniegti Plutarha aprakstā Aristīda un Kornēlija Nepota aprakstā Pausānija biogrāfijās.

Priekšvēsture

Ahemenīdu impērija.

Grieķu polisas Atēnas un Eretrija palīdzēja radniecīgajām Jonijas grieķu pilsētvalstīm neveiksmīgā sacelšanās mēģinājumā pret persiešu ķēniņa Dārija varu 499—494. gados pr.Kr. Persijas impērija tajā laikā bija samērā jauna valsts. Pēc tās dibinātāja Kīra II nāves 530. gadā pr.Kr. valsti bieži vien satricināja dažādas pakļauto tautu sacelšanās, kas grāva tās veselumu. Grieķu sacelšanās dalībniekiem kopā ar atēniešiem izdevās sagrābt un nodedzināt svarīgu impērijas pilsētu, Līdijas satrapijas galvaspilsētu, Sardus. Dārijs gribēja atriebt sacelšanā iesaistītajiem grieķiem, kas neatradās viņa kontrolē.

Dārijs uzskatīja par iespējamu arī pakļaut decentralizētās sengrieķu pilsētas. 492. gadā pr.Kr. persiešu karavadoņa Mardonija militāras ekspedīcijas laikā tika iekarota Trāķija, bet Maķedonija atzina persiešu ķēniņa varu pār sevi. Tādējādi, persiešu sauszemes karaspēks ieguva pieeju Senās Grieķijas teritorijai. 491. gadā pr.Kr. Dārijs nosūtīja sūtņus uz visām suverēnajām grieķu polisām, pieprasot "zemi un ūdeni", kas nozīmē pakļaušanos un persiešu varas atzīšanu. Apzinoties Ahemenīdu valsts militāro spēku un varenību, visas senās Hellādas pilsētas, izņemot Spartu un Atēnas, pieņēma pazemojošās prasības. Atēnās sūtņi tika tiesāti un to sodīja ar nāvi. Spartā tos iemeta akā, piedāvājot tiem paņemt no turienes zemi un ūdeni.

490. gadā pr.Kr. Atēnu pakļaušanai tika nosūtīta persiešu flote Datisa un Artaferna vadībā. Ceļā uz Atēnām tika pakļauta un izpostīta Eretrija. Karaspēks izsēdās Atikas teritorijā, taču atēnieši un platajieši Maratonas kaujā tos sakāva. Pēc šīs neveiksmīgās ekspedīcijas Dārijs sāka vākt kopā milzīgu karaspēku visas Grieķijas pakļaušanai. Viņa plānus patraucēja sacelšanās Ēģiptē 486. gadā pr.Kr., bet drīz pēc tam Dārijs nomira. Troni mantoja viņa dēls, Kserkss.

Atēnās pie varas nāca Temistokls. Laika posmu starp Maratonas kauju un Kserksa iebrukumu mēdz saukt par "Temistokla laiku". Laikā, kad persieši vāca armiju Hellādas iekarošanai, atēniešu politiķis veicināja spēcīgas flotes izveidi. Atēniešiem bija tradīcija dalīt savā starpā ienākumus no Laurionas sudraba raktuvēm. Šo raktuvju īpašnieks bija valsts. Pēc tirānu gāšanas valsts īpašums tika uzskatīts par visu tās pilsoņu īpašumu. Ja pēc visu valsts izdevumu segšanas kasē palika nozīmīga naudas summa, tad šo pārpalikumu izdalīja starp atēniešiem. Temistokls piedāvāja novirzīt pārpalikušos līdzekļus kuģu celtniecībai. Šāds priekšlikums tika sagaidīts diezgan neviennozīmīgi. Pieņemot to, katrs atēnietis zaudēja kaut nelielu, bet tomēr drošu naudas pabalstu, kuru valsts tam piešķīra. Gatavojot kuģus karam ar persiešiem, Temistokls apzinājās, ka atēnieši nepiekritīs viņam, jo neuzskata Maratonas kaujā sakauto ienaidnieku par nopietnu draudu. Tāpēc viņš pārliecināja līdzpilsoņus, ka jaunie kuģi un spēcīga flote ir vajadzīga pastāvīgajam karam ar Eginas salu. Tieši šāda politika gala rezultātā ļāva sagraut Kserksa armiju.

481. gadā pr.Kr. Kserkss, līdzīgi savam tēvam, nosūtīja sūtņus uz lielāko daļu grieķu polisām, izņemot Atēnas un Spartu, pieprasot "zemi un ūdeni". 481. gada pr.Kr. vēlā rudenī Korintā notika visgrieķu sanāksme, kur kopējo briesmu priekšā tika noslēgta savienība un izbeigti savstarpējie kari. Uz grieķu kolonijām tika nosūtīti sūtņi ar palīdzības lūgumiem. Tehniski izpildīt visgrieķu sapulces lēmumus bija sarežgīti sakarā ar grieķu sašķeltību, savstarpējiem kariem un ienaidu.

Pēc ēģiptiešu sacēlšanās apspiešanas Kserkss turpināja gatavoties karagājienam uz Grieķiju. Karaspēks tika savākts no milzīgās impērijas daudzajām tautām. Pēc Hērodota ziņām, tajā bija iekļauti persieši, mīdieši, kisieši, girkāni, asīrieši, baktrieši, saki, indieši, āriji, partieši, horasmieši, sogdieši, gandarieši, dadiki, kaspieši, sarangi, paktiji, utiji, miki, parikāni, arābi, etiopi, lībieši, paflagonieši, ligiji, matieni, mariandini, sīrieši, frīgieši, līdieši, misieši, trāķieši, pisidieši, kabalieši, milieši, moshi, tibareni, makroni, mari, kolhi un mossiniki. Bez sauszemes karaspēka, Kserksam bija spēcīga flote, kuru apkalpoja piekrastes un salu tautas, kas bija iekļautas viņa impērijā.

Kserkss pārceļas pāri Hellespontam.

Visu 480. gada pr.Kr. pavasari un vasaru turpinājās persiešu armijas pārgājiens pa Egejas jūras piekrasti. Ķēniņa Leonīda vadītās grieķu vienības mēģinājums apturēt persiešu spēkus Termopilu aizā beidzās neveiksmīgi. Persieši ielauzās Centrālajā Grieķijā. Grieķu flote, kas sagaidīja pesiešu kuģus pie Artemīsijas raga, bija spiesta atkāpties uz dienvidiem un noenkuroties Atikas rietumu piekrasē.

Persiešu armija ieņēma Atēnas. Pilsētas iedzīvotāji tika evakuēti uz Salaminas salu un Troizēnu. Hellēņu flote koncentrējās šaurumos starp Salaminu un kontinentu. Pateicoties Temistokla kara viltībai, grieķiem izdevās sakaut Kserksa floti.

Kā rakstīja Hērodots, Kserkss nobijās, ka grieķu kuģi aizpeldēs uz uz Hellespontu un nobloķēs viņam atpakaļceļu. Pēc Plutarha teiktā, pēc kaujas grieķu karavadoņu starpā notika sapulce. Temistokls piedāvāja nojaukt Hellesponta tiltus, lai "sagrābtu Āziju Eiropā". Aristīds viņam oponēja:

Tagad mēs karojām ar barbaru, kurš ir nodevies baudai; bet, ja mēs viņu iesprostosim Hellādā un cilvēku ar tik milzīgu varu bailēs novedīsim līdz galīgam izmisumam, tad viņš vairs nesēdēs zem zelta baldahīna un mierīgi neskatīsies uz kauju, bet ies uz visu, pats, briesmu priekšā, sāks darboties, izlabos kļūdas un pieņems labakus lēmumus, lai kopumā visu glābtu. Tāpēc, Temistokl, viņš piemetināja, mums nevajag iznīcināt esošo tiltu, bet, ja ir iespējams, uzbūvēt vēl otru, un pēc iespējas ātrāk izmest šo brašuli no Eiropas ārā.

Temistokls piekrita Aristīdam, lai pēc iespējas ātrāk padzītu Kserksu no Grieķijas, un noorganizēja kārtējo viltību. Viņš aizsūtīja pie ķēniņa spiegu ar ziņojumu par to, ka grieķi vēlas nopostīt tiltus. Izbiedētais Kserkss sāka steidzami atkāpties. Izņemot bailes tikt nogieztam no Āzijas, mūsdienu vēsturnieki norāda vēl uz kādu motīvu, kas spieda ķēniņu nekavējoties atgriezties mājās. Vēsts par persiešu flotes smago sakāvi viegli varēja izraisīt nemierus Persijas valsts iekšienē. Ķēniņa prombūtnes apstākļos tas varēja kļūt par iemeslu plašiem tautu dumpjiem, kuras bija pakļāvusi Ahemenīdu impērija.

Viens no galvenajiem Kserksa karavadoņiem, Mardonijs, pārliecināja ķēniņu atstāt sauszemes karaspēka daļu. Viņš norādīja uz to, ka neviens grieķis, kurš uzskata sevi par Salaminas kaujas uzvarētāju, neriskēs nokāpt no kuģa krastā, bailēs no persiešiem. Vēl karavadonis teica to, ka persieši ir spēcīgi ne ar jūras, bet ar sauszemes spēkiem. Mardoniju atbalstīja ķēniņiene Artemīsija. Rezultātā liela sauszemes karaspēka daļa tika atstāta Grieķijā. Persiešu armija pirms ziemas iestāšanās pārcēlās uz ziemas nometnēm Tesālijā. Savukārt, atēnieši atgriezās savā pussagrautajā pilsētā.

Tādējādi, neskatoties uz persiešu flotes graujošo sakāvi Salaminas kaujā, Hellādas iekarošanas draudi joprojām pastāvēja. Abas karojošās puses turpināja gatavoties karam. Peloponēsas iedzīvotāji Korintas zemesšaurumā pabeidza aizargmūra celtniecību.

Mardonijs mēģināja daudzas reizes slēgt separātu mieru ar kareivīgi noskaņotajiem atēniešiem. Vispirms viņš sarunu vešanai aizsūtīja Maķedonijas ķēniņu Aleksandru I. Persiešu piedāvajumi bija ļoti izdevīgi. Konkrēti, Atēnu iedzīvotājiem piedāvāja palikt brīviem un paņemt tik daudz zemes, cik viņi paši grib. Aleksandra vēstniecība nobiedēja grieķu sabiedrotos. Atēnu izstāšanās no kara būtiski novājinātu hellēņu militāro spēku. Arī spartieši nosūtīja savus sūtņus, lai nepieļautu separātā miera noslēgšanu. Hērodots apgalvo, ka atbilde Mardonijam bija barga — "kamēr saule turpinās savu pastāvīgo ceļu, nekad mēs nesamieriāsimies ar Kserksu". Lakedemoniešiem tika dota šāda atbilde:

“

[...] ne uz zemes, ne zem zemes nevar sameklēt tik daudz zelta, lai atēnieši piekristu nodot grieķu brīvību.

”

Pēc Aleksandra atgriešanās persieši devās karagājienā. Mardonijs sūtīja karaspēku uz Atēnām, un pilsētas iedzīvotājiem atkal nācās evakuēties uz blakus esošo Salaminas salu. Neskatoties uz atkārtotu pilsētas izlaupīšanu, kara zaudējumiem, kā arī izdevīgajiem Kserksa karavadoņa piedāvājumiem, atēnieši bija noskaņoti uz kara turpināšanu. Par to liecina Hērodota stāsts, kurš apraksta parasto atēniešu noskaņojumu:

“

No Atēnām Mardonijs nosūtīja uz Salaminu hellespontieti Murihidu ar tādu pat priekšlikumu, kādu iepriekš atēniešiem nodeva maķedonietis Aleksandrs. Atēniešu naidīgo attieksmi Mardonijs, protams, jau zināja iepriekš, un tomēr atkal aizsūtīja sūtni cerībā, ka Atikas militāra sagrābšana un pakļaušana dziedinās atēniešus no muļķīga spītīguma. [...] Bet Murihids nostājās [atēniešu] padomes priekšā un izstāstīja Mardonija piedāvājumu. Viens no padomniekiem, Likids, izteicās par to, ka labāk būtu nenoraidīt Murihida priekšlikumu, bet nodot to tautas sapulcei. Bet izteica šādu viedokli Likids, vai nu tāpēc, ka Mardonijs bija viņu uzpircis, vai arī tāpēc, ka tiešām uzskatīja to par pareizu. Atēnieši, dzirdot šādu padomu, iedegās dusmās un tūlīt pat ielenca Likidu un nomētāja to ar akmeņiem. Savukārt, hellespontieti Murihidu viņi atlaida veselu. Salaminā pa to laiku sacēlās apjukums Likida dēļ; atēniešu sievietes, uzzinot par notikušo, ar zīmēm uzkurinot un pa ceļam savācot cita citu, ieradās Likida namā un nomētāja ar akmeņiem viņa sievu un bērnus.

”

Vienlaicīgi uz Spartu tika nosūtīti sūtņi Aristīda vadībā ar prasību palīdzēt. Tika izteikts arī brīdinājums, ka atteikuma gadījumā "atēnieši paši atradīs glābiņa veidu". Rezultātā karaspēks Leonīda mazgadīgā dēla, Plistarha, aizbildņa, Pausānija vadībā devās palīgā.

Karojošo pušu spēki

Grieķu spēki

Precīzāko hellēņu armijas skaita aprakstu sniedz Hērodots savas "Vēstures" 9. grāmatā. Pēc viņa aplēsēm, grieķu karaspēks pie Platajām pirms kaujas sākuma sastādīja virs 38 tūkstošiem smagi bruņoto hoplītu un 69 500 viegli bruņoto karavīru. Kopā ar 1800 tespiešiem, kuri pievienojās vēlāk, kopējais grieķu karaspēka daudzums sasniedza 110 tūkstoši karavīru.

Polisa	Karavīru skaits
Smagi bruņotie karavīri — hoplīti
Lakedemonieši	5000 spartiāti 5000 perieki
Atēnieši	8000
Korintieši	5000
Sikionieši	3000
Megarieši	3000
Tegejieši	1500
Troizēnieši	1000
Fliuntieši	1000
Epidaurieši	800
Leukādieši un anaktorieši	800
Arkādijas orhomenieši	600
Eretrieši un stirieši	600
Platajieši	600
Amprakieši	500
Eginieši	500
Mikēnieši un tirintieši	400
Halkīdieši	400
Potidieši	300
Hermionieši	300
Lepreonieši	200
Kefalonieši	200
Kopā (hoplīti)	38 700
Viegli bruņotie karavīri
Eloti	35 000
Pārējie	34 500
Kopā (viegli bruņotie)	69 500

Mūsdienu avoti dažādi attiecas pret Hērodota sniegtajiem datiem. Ņemot vērā neiespējamību pārbaudīt šos skaitļus, to ticamības pakāpe tiek vērtēta ar salīdzinošām metodēm. Konkrēti, Hollands norāda, ka Atēnas 10 gadus pirms šiem notikumiem Maratonas kaujā iesaistīja 10 tūkstošus hoplītu. Tas dod pamatu 8000 atēniešu Plataju kaujā uzskatīt par samērā reāliem datiem. Mazāk, kā pirms gada notikušajā Salaminas kaujā grieķi organizēja ap 300—400 kuģu. Katra kuģa apkalpi veidoja ap 200 cilvēkiem. Pie tam, sauszemes spēki atradās Korintas šauruma rajonā. Ņemot vērā visu iepriekš teikto, Hērodota skaitļi neizskatās pārspīlēti un nereāli. Lazenbijs, piekrītot iespējamai 40 tūkstošu hoplītu dalībai kaujā, noliedz iespēju 35 tūkstošu elotu iesaisti armijā. Viņš izvirza pieņēmumu, ka kaujā katru spartieti pavada tikai viens elots, bet citi bija aizņemti armijas apgādē ar provīziju. Abi vēsturnieki uzskata, ka viegli bruņotie karavīri tieši kaujā nepiedalījās un uz kaujas iznākumu nekādu būtisku iespaidu neatstāja. Viszemākais hellēņu armijas skaita pieņēmums ir 40 tūkstoši cilvēku.

Sabiedroto armijas virspavelnieks bija Pausānijs. Viņš bija Termopilās bojā gājušā ķēniņa Leonīda mazgadīgā dēla, Plistarha, aizbildnis. Antīkie vēsturnieki norāda arī to, ka atēniešus vadīja Aristīds. Katras grieķu polisas karavīriem bija vēl arī savi karavadoņi. Kaut arī Pausānijs skaitījās nominālais karaspēka virspavēlnieks, tomēr viņš bija spiests apspriest radušos jautājumus kara padomē. Šī vadības īpatnība noveda pie situācijām, kad kritiskos brīžos Pausānijam nācās lūgt daļai karaspēka veikt nepieciešamās darbības.

Persiešu spēki

Saskaņā ar Hērodotu, Mardonija vadībā atradās 300 tūkstoši Ahemenīdu impērijas karavīru un ap 50 tūkstoši grieķu, kuri jau sākumā pieslējās Kserksa armijai. Šos Hērodota skaitļus mūsdienu vēsturnieki neatzīst par patiesiem kaut vai tāpēc, ka Kserksa armija karagājiena sākumā tika vērtēta uz 200—250 tūkstošiem cilvēku. Viens no veidiem persiešu karaspēka skaita aprēķināšanai balstās uz to, cik liels cilvēku daudzums varēja atrasties viņu kara nometnē. Mūsdienu vēsturnieki uzskata, ka grieķiem pretī stāvēja no 70 līdz 120 tūkstoši karavīru.

Grieķu un persiešu spēku salīdzinošs raksturojums

Persiešu karavīri.

Persiešu armiju veidoja daudzu tautu un cilšu pārstāvji, kas atradās Ahemenīdu impērijas varā. Katras tautības pārstāvjiem bija savi ieroči un bruņas. Hērodota detalizētais apraksts rāda, ka persiešiem un mēdiešiem bija mīkstas filca cepures, bikses un raibi hitoni. Viņu bruņas bija veidotas no dzelzs plāksnītēm, līdzīgi zivju zvīņām. Vairogi bija izpīti no klūgām. Bruņojumā tiem bija īsi šķēpi un lieli loki ar niedru bultām. Pie labā gurna atradās zobens-duncis (akinaks). Citu cilšu karavīri bija bruņoti daudz sliktāk, pārsvarā ar lokiem, bet bieži vien ar milnām un apdedzinātiem mietiem. No ekipējuma bez vairogiem Hērodots minēja viņiem vara, ādas un pat koka bruņucepures.

Grieķu falangu pārstāvēja blīva, smagi bruņotu karavīru ierinda izkārtota vairākās rindās. Kaujas laikā galvenais uzdevums bija saglabāt tās veselumu: kritušā karavīra vietu ieņēma nākamais, aiz viņa stāvošais. Galvenais falangas attīstību ietekmējošais faktors bija lielā, apaļā vairoga (hoplona) un slēgtas korintiešu tipa bruņu ķiveres pielietošana. Uz hoplona iekšējās virsmas stiprinājās ādas siksnas, caur kurām tika iebāzta roka. Tādā veidā, vairogs balstījās uz kreisā apakšdelma. Karavīrs kustināja vairogu, turot aiz siksnas tuvāk tā malai.

Hoplītu falanga.

Sargājot hoplītu kreisajā pusē, šāds vairogs atstāja vaļēju labo ķermeņa pusi. Tādēļ grieķu falangā karavīri bija spiesti turēties ciešā līnijā tā, ka katrs hoplīts piesedza savu kaimiņu pa kreisi un pašu piesedza kaimiņš no labās puses. Grieķim pazaudēt vairogu kaujā skaitījās pazemojoši, jo tas tika izmantots ne tikai savai drošībai, bet visas ierindas aizsardzībai. Hoplīta galvu 6-5. gadsimtā pr.Kr. sargāja korintiešu (jeb "doriešu") tipa bronzas bruņucepure, kas tika vilkta uz filca cepurītes. Slēgtā korintiešu bruņucepure nodrošināja pilnīgu galvas aizsardzību, taču traucēja sānskatu un dzirdi. Karavīrs redzēja tikai ienaidnieku savā priekšā, kas neradīja īpašu bīstamību ciešā kaujas ierindā.

Grieķu-persiešu karu laikā bija izplatītas t.s. "anatomiskās" bronzas bruņas, kuras veidoja krūšu un muguras plātnes. Tās reljefi ar skulpturālu precizitāti attēloja vīriešu rumpja muskuļu kontūras. Zem bruņām hoplīti vilka linu tunikas, bet spartieši tradicionāli pa virsu bruņām vēl sedzās ar sarkaniem apmetņiem. Bronzas rumpja bruņu trūkums bija nenosegti gurni. Šajā laikā jau parādījās t.s. linotoraksi, bruņas, veidotas no daudziem ar līmi piesūcinātiem linu slāņiem, kuri pēc dažiem gadu desmitiem Grieķijā izkonkurēja "anatomiskās" bronzas bruņas. Bez to, ka tie bija vieglāki, linotoraksi ļāva piesegt arī gurnus, netraucējot karavīra kustības.

Bruņu aprīkojumā ietilpa vēl arī bronzas kājsargi. Tie atspoguļoja apakšstilbu muskulatūru, lai blīvi ieskautu kājas un netraucētu staigāt.

Spartieši bija bruņoti ar 2—3 metrus garu šķēpu un īsu zobenu. Pietuvojoties ienaidniekam pirmais trieciens tika veikts ar šķēpu, un ar to turpināja cīnīties ierindā, turot to augšējā tvērienā. Spartiešiem bija visīsākie zobeni Grieķijā. Tie bija paredzēti tuvcīņai, kad garie ieroči sadursmē jau kļuva nederīgi.

Pretstāvēšana pie Asopas upes

Pretstāvēšana pie Asopas upes.

Uzzinot par hellēņu galveno spēku iziešanu no nocietinātā Korintas šauruma, Mardonijs nodedzināja Atēnas un ar savu armiju devās uz Boiotiju. Šāda viņa izvēle, pēc Hērodota domām, bija saistīta ar to, ka Atikas reljefs, kur atradās Atēnas, nebija parocīgs persiešu kavalērijas darbībai. Bet Boiotijā viņa karotāji atradās sabiedroto teritorijā un vietā, kas bija izdevīga jātnieku vienību pielietošanai. Pa ceļam persieši izpostīja arī Megaras apkārtni. Tie izvietojās Boiotijā, Asopas upes ziemeļu krastā, un tur sāka veidot nocietinātu nometni.

Kopējiem grieķu spēkiem pievienojās atēnieši un platajieši. Viņu armija izgāja caur Kitairona kalnu aizai un izvietojās iepretī persiešu pozīcijām. Pausānijs izvietoja grieķus kalnu augstienēs. Neskatoties uz tiešu apdraudējumu visai Grieķijai, hellēņu starpā nebija pilnīgas vienprātības. Plutarhs dod liecības gan par atklātu sazvērestību kara laikā savas bagātības zaudējušo aristokrātu starpā, gan par iekšējām nesaskaņām dažādu polisu pārstāvju starpā.

Mardonija kavalērija ar atsevišķām vienībām rīkoja uzbrukumus hellēņiem, kas radīja tai lielus zaudējumus. Vienā, no šādām ofensīvām gāja bojā persiešu karavadonis Masistijs. Paša cienījamākā karaspēka pārstāvja pēc ķēniņa un Mardonija bojāeja būtiski pazemināja persiešu cīņas garu. Savukārt, grieķi, iepriecināti par šo nelielo uzvaru, pietuvojās persiešu nometnei. Spartieši un tegejieši ieņēma labo flangu, bet atēnieši kreiso.

Abas karojošās puses atturējās no kaujas. Hērodots saita to ar upurēšanas laikā sniegtajiem pareģojumiem. Gan persieši, gan grieķi saņēma labvēlīgus parģojumus aizsardzības gadījumā un nelabvēlīgus uzbrukumam. Šī pretstāvēšana, kad neviena puse nesāka uzbrukumu, saistīta ar to, ka persiešiem bija sarežgīti uzbrukt grieķu nocietinājumiem, bet grieķi, atrodoties uz savas zemes, turpināja saņemt papildspēkus. Pausānijs nevēlējās arī pazaudēt izdevīgas pozīcijas kalnu nogāzēs. Astotajā dienā persiešu kavalērijai izdevās sagrābt no Peloponēsas nākušos 500 pajūgus ar provīziju.

Persieši aizbēra Gargafijas avotu, no kura grieķi ņēma ūdeni. Otra iespējamā ūdens ņemšanas vieta, Asopas upe, nebija pieejama loku šāvēju apšaudes dēļ. Tādējādi, vesela armija palika bez ūdens un pārtikas, pēc kā Pausānijs izlēma sākt atkāpšanos.

Atkāpšanās tika organizēta īpaši slikti. Grieķi sajauca atkāpšanās virzienus un atkāpās uz Platajām. Atēnieši, spartieši un tegejieši, kuriem bija dots uzdevums piesegt galvenos spēkus, no rīta pat nesāka atkāpšanos. Kāds spartiešu karavadonis, Amomfarets, atteicās pamest nometni. Rezultātā grieķu spēki vairs neatgādināja armiju, bet dezorganizētu vienību kopumu.

Kauja

Persiešu uzbrukumu virzieni.

Kad persieši pamanīja grieķu atkāpšanos, Mardonijs pieņēma lēmumu sākt vajāšanu. Karaspēks pārgāja Asopas upi un sekoja pakaļ spartiešiem un tegejiešiem. Pirmajai uzbruka Amomfareta vienībai. Uzzinot par ienaidnieka uzbrukuma sākumu, Pausānijs nosūtīja ziņnesi pie atēniešiem ar lūgumu palīdzēt. Vienība Aristīda vadībā griezās atpakaļ, taču tam uzbruka persiešu sabiedrotie, tēbieši. Nesagaidot palīdzību, spartieši nonāca ļoti sarežģītā situācijā, cenšoties pretoties galvenajiem Mardonija armijas spēkiem. Neskatoties uz skaitlisko pārsvaru, persieši nespēja tos uzveikt. Kaujas laikā Arimnestam izdevās nogalināt pretinieka armijas virspavēlnieku Mardoniju. Pēc komandiera bojāejas persieši sāka atkāpties. Tikai "nemirstīgo" elites vienība turpināja cīņu un tika pilnībā iznīcināta. Persieši panikā bēga uz savu nocietināto nometni. Kaujas spējas saglabāja tikai karavadoņa Artabaza vienība, kurš, apzinoties kaujas iznākumu ar spartiešiem, nepieļāva savas 40 000 vīru lielās vienības iesaistīšanos kaujā (jāatzīmē, ka visi mūsdienu vēsturnieki atzīst Hērodota doto persiešu spēku daudzumu pārspīlētu). Uzzinot par galveno spēku sakāvi, viņš deva pavēli atkāpties uz Hellespontu.

Tajā laikā, kad lakedemonieši uzveica persiešus, atēniešiem izdevās salauzt tēbiešu sīvo pretestību. Tiklīdz vēsts par Pausānija uzvaru un lūzumu kaujā sasniedza atkāpjošās grieķu vienības, tās griezās atpakaļ un sāka vajāt sakauto ienaidnieku. Ar kopējiem spēkiem tika ieņemta persiešu nocietinātā nometne. Tās aizstāvju starpā, kas bija iesprostoti šaurā telpā, sākās panika, un tie tika pilnībā apkauti. Tā, no sākotnējās 300 tūkstošus cilvēku lielās armijas izglābās tikai Artabaza vienība, kuru tās vadītājs atturēja no dalības kaujā, un ap trim tūkstošiem karavīru, kas reāli cīnījās šajā kaujā. "Vēstures tēva" dotās ziņas, kaut arī izraisa šaubas par persiešu daudzumu, bet tomēr liecina par graujošu persiešu un to sabiedroto sakāvi.

Grieķu zaudējumi, pēc Hērodota datiem, bija minimāli un sastādīja tikai 159 cilvēkus — 91 spartietis, 16 tegejieši un 52 atēnieši. Tieši šo grieķu polisu pārstāvji piedalījās kaujas pirmajā posmā. Šiem skaitļiem nepiekrīt pat antīkie vēsturnieki. Plutarhs raksta par 1360 kaujā kritušajiem grieķiem, atzīmējot, ka krituši bija ne tikai šo triju polišu pārstāvji. Efors un Silīcijas Diodors raksta par vairāk kā 10 tūkstošiem bojā gājušajiem grieķiem.

Pēc kaujas

Hellēņu uzvara bija pārliecinoša un ienaidnieka armija pilnībā sagrauta. Uzreiz pēc kaujas grieķi sāka meklēt visizcilāko karavīru. Pēc Hērodota teiktā, vislielāko drosmi parādīja spartietis Aristodems, kuram gadu pirms šīs kaujas deva iesauku "ģļēvulis". Lieta bija tā, ka viņš bija vienīgais izdzīvojušais no 300 spartiešiem, kurš ar ķēniņu Leonīdu atradās Termopilu aizā. Atgriežoties Spartā, Aristodemu sagaidīja negods un apkaunojums. Kaujas laikā pie Platajām viņš kļuva pats drosmīgākais no visiem karavīriem. Taču apbalvojumu viņš nesaņēma, jo tika izteikts minējums, ka Aristodems veica lielus varoņdarbus tikai tāpēc, ka viennozīmīgi meklēja nāvi savas vainas dēļ. Pēcnāves pagodinājumu par vislielāko drošsirdību kaujas laikā saņēma Posidonijs.

Hērodots vēl minēja epizodi, kas raksturo persiešu baudkāri. Starp trofejām grieķiem tika arī Mardonija telts ar lielu daudzumu zelta un sudraba traukiem. Pausānijs pavēlēja gūstekņiem pagatavot tādu pat ēdienu, kādu tie gatavoja savam bijušajam virspavēlniekam. Bagātīgi pagatavotā ēdiena skats un telts krāšņums radīja spartietim izbrīnu. Joka pēc viņš pavēlēja saviem kalpiem pagatavot lakoniešu ēdienu, un pēc tam pieaicināja citus grieķu karavadoņus. Kad tie bija savākušies, viņš smejoties teica:

“

Hellēņi! Es saaicināju jūs, lai parādītu šī ļaužu vadoņa neprātu, kurš dzīvo tādā greznībā un tomēr atnāca pie mums, lai atņemtu mums nieka drupačas.

”

Pausānijam bija reāls pamatojums smieties par persiešu muļķību, kuri, varēdami baudīt tādus labumus, tomēr devās ceļā, lai iekarotu kalnu mājokļos nabadzīgi dzīvojošos hellēņus.

Grieķu dāvātā trijkāja rekonstrukcija.

Plutarhs izstāstīja situāciju, kas notika uzreiz pēc kaujas, kura varēja kļūt par savstarpēja bruņota konflikta iemeslu starp spartiešiem un atēniešiem. Katra no pusēm uzskatīja sevi cienīgu saņemt galveno balvu par drošsirdību. Aristīds, atēniešu karavadonis, pierunāja puses ļaut izlemt šo lietu visiem grieķiem. Pēc korintieša Kleokrita ieteikuma tika pieņemts kompromisa risinājums nodot balvu Platajām.

Hellēņi ieguva bagātīgas trofejas. To desmitā daļa tika ziedota dieviem, konkrēti, uz Apollona svētnīcu Delfos tika nosūtīta bronzas kolonna, kas izveidota no kaujā bojā gājušo persiešu ieročiem. Šīs kolonnas izveidošana izraisīja skandālu. Grieķu karavadonis Pausānijs Platajās pavēlēja uz trijkāja izveidot uzrakstu:

“

Hellēņu vadonis un pavēlnieks Pausānijs valdnieka Fēba (Apollona) godam Šo pieminekli uzcēlis, mēdiešu pūļus salauzis

”

Grieķi bija sašutuši par tādu Pausānija rīcību, piesavinoties visu uzvaras slavu, kas pēc taisnības pienācās viņiem visiem. Spartieši nokasīja sākotnējo uzrakstu, nomainot to ar visu pilsētu uzskaitījumu, kuru karavīri piedalījās šajā kaujā. Sicīlijas Diodors rakstīja, ka uz trijkāja sākotnējā uzraksta vietā izvietoja slavenā grieķu dzejnieka Simonīda divrindi:

“

Šī dāvana no plašās Hellādas glābējiem, izlikta šeit, Kas atbrīvoja tās polisas no kaunpilnas verdzības važām.

”

Pēc kaujas pār ienaidnieka galvenajiem spēkiem grieķu apvienotais karaspēks ielenca persiešu sabiedroto pilsētu, Tēbas. Tēbieši bija spiesti izdot persiešus atbalstošās partijas vadoņus, kuri tika aizvesti uz Korintu un tur sodīti ar nāvi.

Kaujas nozīme tālākajai Grieķu-persiešu kara gaitai

Praktiski vienlaicīgi ar Plataju kauju notika Mikales kauja, kurā grieķi spēja arī uzvarēt persiešus. Šīs divas kaujas iezīmēja hellēņu uzvaru pār iebrukušo milzīgo Ahemenīdu impērijas armiju. Ja Maratonas kauja parādīja grieķiem, ka persiešus ir iespējams uzvarēt, Salaminas jūras kauja paglāba Hellādu no iznīcināšanas, tad Plataju kauja panāca pilnīgu ienaidnieka spēku iznīcināšanu.

Uzvara pie Platajām kļuva par pirmo izšķirošo hellēņu uzvaru, jo Maratonā un Salaminā tika sakautas tikai atsevišķas ienaidnieka spēku daļas. Grieķi spēja iznīcināt elitārus militāros spēkus, kas bija savākti no visas milzīgās Ahemenīdu impērijas teritorijas. Vācu vēsturnieks Ernsts Kurciuss atzīst Plataju kaujas dienu par visas Hellādas glābšanas dienu.

Nākamajās dažās desmitgadēs hellēņi turpināja sekmīgi karot ar persiešiem, lai atbrīvotu agrāk Kīra un Dārija laikā pakļautās hellēņu pilsētas Mazāzijas teritorijā un Egejas jūras salās.