Troizēna

Troizēna (sengrieķu: Τροιζήν) bija sengrieķu joniešu pilsēta Argolīdā, Peloponēsas austrumos, Grieķijā. Netālu atrodas neliels ciemats Trizina, kas iepriekš saucās Damalas (Δαμαλάς), bet tagadējo nosaukumu par godu Troizēnai ieguva 1929. gadā. Troizēna skaitās mitoloģiskā varoņa Tēzeja dzimtā pilsēta.[1]

Troizēna
Τροιζήν
The ruins of the 4th century BC Temple of Hippolytus (son of Theseus) at Troezen, Argolid, Greece (14005631442).jpg
Ipolita tempļa drupas.
Troizēna (Grieķija)
Troizēna
Troizēna
Atrašanās vieta Valsts karogs: Grieķija Grieķija
Reģions Argolīda
Koordinātas 37°30′11″N 23°20′53″E / 37.50306°N 23.34806°E / 37.50306; 23.34806Koordinātas: 37°30′11″N 23°20′53″E / 37.50306°N 23.34806°E / 37.50306; 23.34806
Veids Pilsēta
Vēsture
Kultūras Grieķu, romiešu
Piezīmes
Stāvoklis Drupas
Publiska piekļuve Brīva piekļuve

VēstureLabot

Pirmie Troizēnas iedzīvotāji bija jonieši no Atikas.

Pēc Pausānija atstāstītās leģendas pirmais Troizēnas valdnieks bija Ors (Ώρος), kura vārdā valsti sauca par Oraju (Ὠραία). Viņu tronī nomainīja Alfeps, Poseidona un Ora meitas, Leidas (Ληίδα), dēls, kurā vārdā valsts tika pārdēvēta par Alfepiju (Ἀλθηπία). Alfepa valdīšanas laikā starp Poseidonu un Atēnu izcēlās strīds par to, kam pieder šī valsts, taču pēc Zeva gribas starp abiem ķildniekiem notika izlīgums. Pēc Alfepa valdīja Sarons, kurš noslīka līcī pie Argolīdas, un šis līcis viņa vārdā tika nosaukts par Saroniku. Valdnieku Hipereta un Antasa valdīšanas laikā tika dibinātas pilsētas Hipereja (Ὑπέρεια) un Anteja (Ἄνθεια), bet pēdējo vēlāk Aetijs, Anfa dēls pārdēvēja par Poseidoniju (Ποσειδωνία). Kad pie Aetija atnāca Pelopa dēli Troizens un Pitejs, tie pamatīgi nostiprinājās valstī. Pēc Troizena nāves Pitejs apvienoja abas pilsētas Hipereju un Poseidoniju vienā pilsētā, un par godu savam brālim nosauca to par Troizēnu. Ovidijs Troizēnu sauca par Piteja valsti (lat. Pittheïa regna). Piteja meita Efra kļuva par Tēzeja māti.

Sākotnēji Troizēna bija pakļauta Argosai, taču pēc Heraklīdu atgriešanās troizēnieši atzina no Argosas atnākušo doriešu varu. Uz seno Troizēnas valdīšanas laiku attiecas divu troizēniešu koloniju — Halikarnāsas un Mindas dibināšana. Troizena dēli, Anaflists un Sfets pārcēlās dzīvot uz Atiku. Ap 720. gadu pr.Kr. ahajieši un troizēnieši dibināja Sibarīdu. 7. gadsimta pr.Kr. sākumā Troizēna atzina Spartas hegemoniju. Konflikta gaitā starp Spartu un Atēnām pēc trīspusēja līguma noslēgšanas starp Spartai naidīgajām Argosu, Tesāliju un Atēnām 462/461. gada pr.Kr. ziemā, 461. gadā pr.Kr. atēnieši ieņēma Troizēnu un izvietoja tur savu garnizonu.

Grieķu-persiešu karos troizēnieši aizsūtīja uz Salamīnu piecus kuģus, bet pati Troizēna kalpoja kā grieķu flotes savākšanās punktu un patvērumu atēniešu sievietēm un bērniem, kas bija pametuši savu pilsētu (vēl Pausānija laikā pilsētas galvenā laukuma stojā atradās marmora statujas, kas attēloja sievietes un bērnus, kuri lūdza troizēniešiem pasargāšanu). Platēju kaujā karoja viens tūkstotis troizēniešu. Viņi piedalījās arī Mikales kaujā.

Pēc 445. gada pr.Kr. miera līguma prasības atēnieši atdeva Troizēnu spartiešiem.

Peloponēsas kara sākumā troizēnieši atbalstīja Korintu pret Kerkīru, un nodeva tās rīcībā divus kuģus, kā rezultātā atēnieši 430. gadā pr.Kr. izpostīja Troizēnas apgabalu, bet 425. gadā pr.Kr. nostiprinājās Metanā un no turienes veica sirojumus valsts iekšienē. 394. gadā pr.Kr. Korintas kara laikā troizēnieši atbalstīja lakedemoniešus, bet 373. gadā pr.Kr. Beotijas kara laikā atkal nostājās pret atēniešiem un tēbiešiem, lai novērstu Epaminonda iebrukumu Peloponēsā.

Maķedoniešu hegemonijas laikā Troizēna gāja no rokas rokā. 303. gadā pr.Kr. to iekaroja Maķedonijas ķēniņš Demētrijs I Poliorkets. 278. gadā pr.Kr. spartietis Kleonims atbrīvoja troizēniešus, kurus atkal iekaroja Antigons II Gonāts. 243. gadā pr.Kr. Troizēna tika iekļauta Ahajas līgā, bet 223. gadā pr.Kr. spartieši to atkal atkaroja. 1. gadsimtā pr.Kr. pēc Strabona liecības Troizēna bija nozīmīga pilsēta un, spriežot pēc Pausānija apraksta, nezaudēja savu varenību arī 2. gadsimtā pr.Kr. Pēc Pausānija stāstītā apmeklētājiem pilsētas iedzīvotāji ar lepnumu rāda savvaļas olīvkoku, kas bija izaugusi no iesakņojušās Hērakla vāles, kā arī Tēzeja klinti un Ipolita stadiju.

AtsaucesLabot

  1. N. Kūns, Sengrieķu mīti un varoņteikas, Latvijas Valsts Izdevniecība, Rīga, 1959. g., 191. lpp.