Karbons

Karbons 359.2 – 299 miljoni gadu PreЄ Є O S D C P T J K Pg N
Vidējais O2 saturs atmosfērā perioda laikā	ap 32.5 % apjoma (163% mūsdienu)
Vidējais CO2 saturs atmosfērā perioda laikā	ap 800 ppm (3 × no pirmsindustriālā laikmeta)
Vidējā virsmas temperatūra perioda laikā	ap 14 °C (0 °C virs mūsdienu līmeņa)
Jūras līmenis (virs mūsdienu)	80—120 m

Karbons bija piektais ģeoloģiskais periods paleozoja ērā, kas ilga apmēram 60 miljonus gadu (358,9 ± 0,4 — 298,9 ± 0,15 Ma). Karbona perioda nosaukums cēlies no akmeņogļu nosaukuma. Tādēļ šo periodu sauc arī par akmeņogļu periodu.

Klasifikācija

Karbonu izdalīja 1822. gadā angļi Viljams Konibīrs (William Conybeare) un Viljams Filipss (William Phillips). Periodu parasti iedala divās epohās: agrajā karbonā un vēlajā karbonā. Karbona nogulumieži atrodas virs devona iežiem, bet tos pārklāj perma nogulumieži.

Karbona sistēmas dalījums

Karbona sistēma tiek dalīta 2 virsnodalījumos, 3 nodalījumos un 7 stāvos:

Periods (sistēma)	Apakšsistēma (virsnodalījums)	Epoha (nodalījums)	Laikmets (stāvs)	Intervāls
Karbona periods	Pensilvānijas	Augškarbons	Gžeļas	303,7—298,9 Ma
			Kasimovas	307—303,7 Ma
		Viduskarbons	Maskavas	315,2—307 Ma
			Baškīrijas	323,2—315,2 Ma
	Misisipi	Apakškarbons	Serpuhovas	330,9—323,2 Ma
			Vizejas	346,7—330,9 Ma
			Turnejas	358,9—346,7 Ma

Karbona dalījums dažādos reģionos ir atšķirīgs. Rietumeiropā un Ziemeļamerikā karbona nogulumi lielākoties skaidri dalās divās daļās, kur apakšējie ir jūras nogulumi, bet augšējie kontinentālie. Tur dalījums ir divdaļīgs: C₁ (Misispi) un C₂ (Pensilvānijas). Bet Austrumeiropā un Āzijā (bijušajā PSRS), kur karbona nogulumi ir pilnīgāk pārstāvēti, ir pieņemts trīsdaļīgs dalījums: C₁ (Dinantas), C₂ (Maskavas) un C₃ (Urālu) nodalījumi. Turklāt C₂ un C₃ Krievijas stratigrāfiskās vienības atbilst Rietumeiropas C₂ nodalījumam.

Klimats

Eiramerikas superkontinenta karte karbona periodā ar mūsdienu sauszemes apveidiem.

Skābekļa uzkrāšanās atmosfērā sakarā ar sauszemes augu savairošanos izraisīja Karū ledus laikmetu (no Karoo apgabala nosaukuma Dienvidāfrikā), ledāji pārklāja Pangejas superkontinenta dienviddaļu. Pirms 350—300 mlj. gadiem tagadējās Ziemeļamerikas, Eiropas un Āzijas līdzenumus klāja plaši augiem noklāti purvi, bet skābekļa līmenis atmosfērā bija 35%. Šāds augsts rādītājs ir izskaidrojams ar to, ka atmirušie koki nevarēja pilnībā sadalīties, ogleklim izdaloties atmosfērā CO₂ veidā, bet nogulsnējās purvainā apvidū, pārtopot akmeņogļu iegulās. Kā uzskata zinātnieki, tas notika tādēļ, ka karbona periodā sēnēm un mikroorganismiem vēl nebija fermentu, kas spētu efektīgi sadalīt lignīnu, kas ietilpa koksnes sastāvā. Tieši tad izveidojās lielas akmeņogļu iegulas, ko mūsdienās cilvēki izmanto kā degizrakteņus. Perioda beigās parādījās sēnes, kas lignīnu spēja sadalīt.

Karbona perioda laikā vairākas reizes notika jūru regresija, kā arī vulkāniska darbība.

Karbona pamatieži Latvijā

Karbona periodā lielākā daļa Latvijas teritorijas virsmas atradās Eiramerikas superkontinenta (izveidojās pēc Baltikas kontineta sadurmes ar Laurentijas kontinentu), krastā uz ziemeļiem no ekvatora, karbona nogulumu pamatieži atrodami vienīgi valsts dienvidrietumu daļā.

Karbona perioda Latvijas pamatiežus veido dolomīts, māls, merģelis un smilšakmens. Tie ir pieskaitāmi pie epikontinentālās jūras nogulumiem, tāpēc, ka tie tikuši pakļauti krasta procesiem, tajos parasti ir tukšumi. Latvijas karbona nogulumi pieskaitāmi Turnejas stāva apakšdaļai un ir iedalīti Šķerveles, Lētižas, Paplakas un Nīcas svītās.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Karbons.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)