Atvērt galveno izvēlni

Enzīmi

biokatalizatori, kas paātrina bioķīmiskos procesus organismā
(Pāradresēts no Fermenti)
Tipiska enzīma — cilvēka laktoilglutationa liāzes — uzbūves shēma

Enzīmi (grieķu: ενζυμον, enzumon — 'iekšā' + 'ieraugs'), arī fermenti (latīņu: fermentum — 'ieraugs'), ir lielmolekulāri biokatalizatori, kas paātrina visas organismā notiekošās vielmaiņas reakcijas — uzturvielu noārdīšanu, jaunu vielu sintēzi, dažādu vielu un jonu transportu, ķermeņa temperatūras un pH regulēšanu un tā tālāk. Vielas, kuras tiek pārveidotas enzīmu katalizētajās reakcijās, sauc par substrātiem. Savulaik tika uzskatīts, ka visi enzīmi ir olbaltumvielas, bet kopš 1980. gada ir pierādīta dažu nukleīnskābju (ribozīmu) katalītiskā spēja, kas apgāza šo aksiomu.[1] Latviešu valodā parasti enzīmu nosaukumu izskaņā ir ‘-āze’, kas parasti tiek pievienots substrāta nosaukumam. Pastāv arī tradicionālie enzīmu nosaukumi, piemēram, pepsīns, tripsīns.

Iedalījums un uzbūveLabot

Līdzīgi kā pārējās olbaltumvielas, enzīmi arī pēc uzbūves iedala 2 kategorijās:

  • vienkāršajos enzīmos jeb enzīmos proteīnos, kas veidoti tikai no aminoskābēm.
  • saliktajos enzīmos jeb enzīmos proteīdos, ko veido apoferments jeb apoenzīms (olbaltumvielas daļa), kas saista katalizējamo vielu (substrātu) un tā kofaktors (prostētiskā grupa jeb neolbaltumvielas daļa), kas darbojas kā katalizators un bieži vien veido aktīvo centru, pie kura notiek substrāta piesaiste. Ja kofaktors ir sarežģītas uzbūves organiska viela, piemēram, vitamīns, tad to sauc par kofermentu jeb koenzīmu. Visbiežāk kofaktors atrodas apoenzīma trešējās struktūras padziļinājumā un tam ir piesaistījies ar kovalento saišu palīdzību vai gadījumos, kad kofaktors ir metāla joni — koordinatīvajām saitēm. Abas šīs enzīma daļas — kofaktoru un apoenzīmu — sauc par holoenzīmu.[2]

Pēc katalizējamās reakcijas tipa enzīmus iedala 6 klasēs:

VēstureLabot

1833. gadā tika izolēts pirmais enzīms – diastāze. Ap 1850. gadu Luijs Pastērs nonāca pie secinājuma, ka raugos cukuru par alkoholu pārvērš īpašs spēks, ko nosauca par “fermentu”, bet uzskatīja, ka tas var pastāvēt tikai dzīvās šūnās. Vārdu “enzīms” pirmo reizi 1877. gadā lietoja vācu fiziologs Vilhelms Kūns. 1897. gadā Eduards Buhners pierādīja, ka cukura fermentēšanai nav nepieciešamas dzīvas rauga šūnas. 1965. gadā tika noteikta pirmā enzīma trīsdimensionālā struktūra, dodot pirmo precīzo ieskatu molekulārās darbības principos.

AtsaucesLabot

  1. «Enzyme» (angļu). Britannica.com. Skatīts: 2019. gada 3. martā.
  2. Velga Miķelsone. Bioķīmija: mācību līdzeklis. Jelgava : LLU Ķīmijas katedra, 2008. 33.—48. lpp.

Ārējās saitesLabot