Johans Lēberehts Eginks (Eggink, no ačgārni rakstīta uzvārda Knigge; vācu: Johann Lebrecht Eggink, krievu: Иван Егорович Эггинк, 17841867) bija vēstures ainu gleznotājs un portretists, kurš darbojās 19. gadsimta sākumā. Viens no slavenākajiem Eginka darbiem ir "Odisejs un Nausikaja" (tajā uzskatāmi savijas romantisma un klasicisma tradīcijas), ar Latvijas vēsturi visciešāk saistīta glezna "Aleksandrs I dāvina brīvību Baltijas provinču zemniekiem". J. L. Eginku uzskata par pirmo latviešu izcelsmes gleznotāju, kurš ieguva akadēmiķa grādu.[nepieciešama atsauce]

Johans Lēberehts Eginks
Pašportrets (1844)
Pašportrets (1844)
Personīgā informācija
Dzimis 1784. gadā
Pievikas muiža, Alsungas draudzes novads, Kurzemes hercogiste (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1867. gadā
Jelgava, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība Vācbaltietis
Vecāki Frīdrihs Dītrihs Knige, Lovisa Brīviņa

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Dzimis 1784. gada 20. novembrī Pievikas muižā (tagadējā Rīvas ciemā Sakas pagastā) kā muižas ekonomistes Lovises Brīviņas un Frīdriha Dītriha Kniges (Friedrich Diedrich Freiherr Knigge,[1] 1748—1803) ārlaulības dēls. Par J.L. Eginka audžutēvu kļuva Kniges ģimenes ķirurgs Martins Benjamins Mellers (Martin Benjamin Moeller, 1763—1834). Lai arī līdz šim tika uzskatīts, ka "Eggink" ir gleznotāja īstais vārds, kas darināts no bioloģiskā tēva Knigges uzvārda, LVVA arhīvos jaunatklātie dokumenti liecina, ka līdz studijām Tērbatā Eginka vārds bija Kārlis Dāvids Vinklers (Carl David Winkler). Viņš mācījās Jelgavas ģimnāzijā, un šajā laikā strādājis mērniecības darbus. Pirmās iemaņas glezniecībā guvis pie kāda vietējā dekoratora, kur viņu ievēroja gleznotājs J.F. Tīlkers. 1811. gadā Eginks iestājās Tērbatas Universitātē filozofijas fakultātē. Kopā ar J.F. Tīlkeru viņš devās uz Maskavu un Pēterburgu. 1813. gadā Johans mācījās Pēterburgas Mākslas akadēmijas zīmēšanas klasē. Šajā laikā viņu uzņēma Pēterburgas brīvmūrnieku ložā „Pēteris pie taisnības”. 1814. gadā Eginks aizbrauca, lai turpinātu mākslas studijas, vispirms Berlīnē, Drēzdenē un Prāgā, un tad Vīnes mākslas akadēmijā. 1816. gadā Eginks apmeklēja Minheni, bet 1817. gada sākumā kopā ar draugiem ceļoja pa Itāliju, un pavasarī ieradās Romā. Šeit viņš pavadīja desmit spilgtākos un veiksmīgakos gadus. Romā Eginks iepazinās vācu romantiķiem — "nācariešiem", kas lielā mērā iespaidoja viņa jaunradi. Mākslinieks aktīvi nodevās vecmeistaru studijām, kā arī portretu gleznošanai. Ievērojamu vietu ieņēma miniatūras. Viens no pirmajiem lielākajiem panākumiem bija darbs "Kristus guldīšana kapā" (kopija pēc Rafaēla oriģināla), kuru Pēterburgas mākslas akadēmijai iegādājās Krievijas Impērijas ķeizars Aleksandrs I. Līdztekus vecmeistaru kopēšanai Eginks gleznoja daudzfigūru oriģinālkompozīcijas, kurās dominēja mitoloģiskas vai vēsturiskas ainas. 1822. gadā viņš uzgleznoja darbu "Vladimirs I 988. gadā izvēlas reliģiju". Par šo darbu Eginks saņēma Aleksandra I pabalstu, kas uzturēšanos Italijā ļāva pagarināt vēl par pieciem gadiem. Visražīgākais no tiem bija 1824. gads, kad tika uzgleznoti darbi "Odisejs un Nausikaja", "Jūlija Cēzara izcelšanās Albionā", "Aleksandrs I atceļ dzimtbūšanu Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē 1817. gadā", "Marķīza Pozas nāve" (pēc F. Šillera drāmas "Dons Karloss" motīviem) un virkne citu darbu. 1828. gadā Eginks kļuva par Romas Sv. Lūkas akadēmijas korespondētājlocekli. Šajā gadā Eginks atgriezās Pēterburgā. Šeit gleznotājs strādāja Zīmēšanas kamerā, kurā viņš veidoja militāro tērpu uzmetumus. 1831. gadā Eginks iesniedza akadēmijas Padomei lūgumu dot iespēju iegūt akadēmiķa nosaukumu. 1833. gadā viņam piešķīra brīvmākslinieka nosaukumu, un tikai 1834. gadā par fabulista Ivana Krilova portretu beidzot saņēma ilgi gaidīto Pēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķa nosaukumu. Redzēdams, ka viņa jaunais tituls būtiskas izmaiņas makslinieka karjerā neradīs, Eginks atsaucās uz piedāvājumu pārcelties uz Jelgavas ģimnāziju par zīmēšanas skolotāju, un 1837. gada sākumā jau stājās jaunajā amatā.Eginka pedagoģiskā darbība Jelgavas ģimnazijā turpinajās vairāk nekā divdesmit gadus. Paralēli tam viņš aktīvi piedalījās vietējā mākslas dzīvē, daudz gleznoja pasūtījuma portretus, kā arī pēc baznīcu pasūtījuma darināja vairākas altārgleznas (saglabājusies altārglezna Sunākstes baznīcā). Sava mūža pēdējos 30 gadus aizvadot Jelgavā, mākslinieks nomira 1867. gada 7. martā un tika apglabāts Jelgavas Literātu kapos, kas tika iznīcināti ap 1947. gadu.

Ieguldījums mākslā labot šo sadaļu

Eginka darbi aptver plašu mākslas virzienu spektru — no romantisma līdz bīdermeiera stilam.

Attēlu galerija labot šo sadaļu

Literatūra labot šo sadaļu

  • Romis Bēms, Apceres par Latvijas mākslu simts gados. /izd. "Zinātne", 1984./
  • Juris Millers, Johans Lēberehts Eginks. /Rīga, 2017./

Ārējās saites labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Walter Moeller: Johann Leberecht Eggink pie: Harro v. Hirschheydt (izdevniecība): Baltische Hefte, sējums 16 , 165. lpp., Hannover-Döhren, 1970 g.