Atvērt galveno izvēlni

Jānis Greste (1876—1951) bija Latvijas pedagogs un ģeologs. Ierīkojis Latvijas Skolotāju savienības Pedagoģisko muzeju (1923), Latvijas Derīgo izrakteņu muzeju un tagadējo Rakstniecības un mūzikas muzejs (1925). Grestes savāktie materiāli ir pamatā vairāku muzeju kolekcijām.[1]

Jānis Greste
Jānis Greste
Personīgā informācija
Dzimis 1876. gada 5. jūlijā
Smiltenes pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1951. gada 2. februārī (74 gadi)
Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Nodarbošanās pedagogs, muzejnieks

Dzīves gājumsLabot

Dzimis 1876. gada 5. jūlijā Smiltenes pagastā skolotāja Jēkaba Grestes ģimenē. Mācījās Strautiņu (Ķemera) pamatskolā, Alsviķu pagastskolā un Pleskavas pilsētas četrgadīgajā skolā. 1895. gadā sāka strādāt Alsviķu pagasta Bejas skolā par skolotāja palīgu, tad par zemākās pakāpes skolotāju. Studēja Pēterburgas Skolotāju institūtā (1901—1903), pēc tā beigšanas strādāja par Valmieras pilsētas skolas un proģimnāzijas skolotāju (1904—1906), tad A. Ķeniņa tirdzniecības skolā (1906—1907) Rīgā.

1907. gadā kopā ar Ģedertu Odiņu izveidoja Skolotāju sabiedrības tirdzniecības skolu (1906—1910) un Skolu muzeju. Bija viens no Rūdolfa Blaumaņa tuvākajiem draugiem, 1908. gadā pavadīja viņu uz Takaharju sanatoriju Somijā. 1910. gadā pārcēlās uz dzīvi Pēterpilī, strādāja Tirdzniecības skolā (1910—1921), līdztekus studēja Pēterburgas Universitātes Dabas zinību fakultātē (1910—1912) un Pēterburgas komercinstitūtā (1912—1918). Pēc Oktobra revolūcijas strādāja bezpajumtnieku vasaras nometnē „Prudki” Udeļnajā.

Pēc atgriešanās dzimtenē J. Greste strādāja par dabas zinātņu skolotāju Jēkabpils vidusskolā (1921—1922), Jelgavas II valsts vidusskolā (1922—1934) un Valsts centrālā pedagoģiskajā institūtā (no 1925). Viņš izveidoja Jelgavas 2. ģimnāzijas mineraloģijas muzeju, Rakstniecības muzeju Rīgā (1925) un Latviešu skolu vēstures muzeju.

Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā J. Gresti atlaida no pedagoga darba un viņš bija Latvijas Republikas Finanšu ministrijas Zemes bagātību pētīšanas institūta konsultants (1936—1940), pēc viņa scenārija 1936. gadā uzņēma mācību filmu „Mans pelēkais dārgakmens”. Dzīvoja Rembates pagasta „Apsēs”, pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā veidoja muzeju Lielvārdes skolā.

Otrā pasaules kara beigās 1945. gadā devās bēgļu gaitās uz ielenkto Kurzemi, bija laukstrādnieks Rendā, tad Kuldīgas apriņķa skolu inspektors.[2] Pēc beigām bija LZA Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūta muzeja pārzinis (1946—1951). Miris 1951. gada 2. februārī, apglabāts Rīgas Raiņa kapos.[3]

SkolēniLabot

Jānis Greste izglītojis apmēram 1000 skolotāju, pie viņa mācījušies vēlākie rakstnieki R. Egle, J. Kārkliņš, L. Laicēns, J. Lapiņš, P. Rozītis, A. Švābe, mākslinieki Ubāns, T. Plikausis, zinātnieki P. Galenieks, P. Kreišmanis, ārsti Eiduks, Paegle, Ziediņš un citi.[4]

PagodinājumiLabot

  • Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1946)

DarbiLabot

  • grāmata „Latvijas derīgie izrakteņi” (1937)

LiteratūraLabot

  • Līvija Volkova. „… kā dzeņa vēders” (1977)
  • Līvija Volkova. „Krist un celties” (1990)

AtsaucesLabot

  1. Valmieras integrētā bibliotēka
  2. Skolotājs Jānis Greste Kuldīgā. Savu sirdi slēdzu akmenī Dzintra Meijere, laikraksts "Latvietis" Nr. 97, 2010. gada 1. jūlijā]
  3. Ogres Centrālā bibliotēka
  4. Latviešu konversācijas vārdnīca. VI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 10 652. sleja.