Konrāds Ubāns (pilnā vārdā Aleksandrs Kārlis Konrāds Ubāns 1893. gada 31. decembris1981. gada 30. augusts) latviešu mākslinieks, biedrību Rīgas mākslinieku grupas un "Sadarbs" biedrs. Ubānu uzskata par izcilu ainavistu un intīmu noskaņu ainavas meistaru.[1] Eļļas tehnikā gleznoja portretus, klusās dabas, aktus, darbojās arī grafikā, tēlniecībā, keramikā.

Konrāds Ubāns
ap 1920. gadu
ap 1920. gadu
Personīgā informācija
Dzimis 1893. gada 31. decembrī
Rīga Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
(tagad Karogs: Latvija Latvija),
Miris 1981. gada 30. augustā (87 gadi)
Rīga, Latvijas PSR, Karogs: Padomju Savienība PSRS
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Vecāki Jēkabs Ubāns; Ilze Ubāns
Brāļi Jānis, miris zīdaiņa vecumā
Māsas Anna, Alīde Olga, Berta Paulīne, Elza, Ģertrūde

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis Rīgā, Rīgas dzelzceļa strādnieku ģimenē. No 1902. līdz 1910. gadam mācījās Odiņa komercskolā, tad pusgadu Odesas mākslas skolā. 1911. gadā sāka mācīties Rīgas pilsētas mākslas skolā, Pirmā pasaules kara laikā turpināja mācības Penzas mākslas skolā. 1916. gada Ubānu mobilizēja Krievijas impērijas armijā, pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas viņš 1918. gadā atgriezās dzimtenē.

1920. gadā notika viņa pirmā personālizstāde. Tai pašā gadā viņš sāka strādāt Rīgas pilsētas mākslas muzejā kā direktora Burkarda Dzeņa palīgs. 1922. gadu pavadīja studiju braucienā pa Vāciju un Franciju. Nākamajā gadā notika viņa otrā personālizstāde. 1925. gadā Vilhelma Purvīša aicināts viņš uzsāka darbu Latvijas Mākslas akadēmijā, kur bija gleznošanas pasniedzējs. Šajā darba vietā viņš strādāja līdz pat 1940. gadam.

Padomju varas laikā kļuva par LMA Glezniecības katedras docentu, bet vēlāk (1946) par glezniecības profesoru. 1969. gadā notika viņa ceturtā personālizstāde, bet 1980. gadā viņa pēdējā personālizstāde, kura bija visplašākā pēc savu darbu kopskaita. Miris 1981. gadā, apglabāts Rīgas Meža kapos.

Mākslinieciskā darbība

labot šo sadaļu

Ubāns gleznoja portretus, klusās dabas, bet jo īpaši Rīgas nomali Pārdaugavā un Daugavas ieleju, kur stāvajā Pērses upes krastā iepretim Kokneses pilsdrupām K. Ubānam bija vasaras māja.

Viņš ir sacījis šādus vārdus: “Man ļoti patīk Pērse, Daugavas krasti, un es esmu vairākas reizes no Pļaviņām nostaigājis līdz Skrīveriem un vērojis. Šis posms, man liekas, ir viens no skaistākajiem mūsu Daugavas posmiem. Man ir varbūt zināmā mērā romantiska daba, un es, vārdu sakot, tur sajūtu to, kas man ir tuvs. Tur es esmu no sevis visvairāk dabūjis ārā. Koknesē es biju pilnīgi savā elementā.” 1930. gados Ubāna ainavas ieguva monolītu un episku raksturu, krāsu kāpinājumu sasniedzot saulrieta gleznojumos. Saulriets padarīja iespējamas visplašākās krāsu simfonijas.

Anšlava Eglīša domas par K. Ubānu.[2]: “Ubāns bija glīts, kulturāla paskata cilvēks. Vidēja, bet samērīga auguma. Vienmēr rūpīgi nokopies, tumšā uzvalkā. Vienmēr ļoti laipns, viņš tomēr turēja lūpas tikko viežamu ironisku smaidu. Viņš bija ļoti savaldīgs, nekad nesteidzās, nekad neiekarsa un neielaidās strīdos.”

  1. Konrāds UBĀNS[novecojusi saite] (latviski)
  2. Literatūra 8. klasei, M. Milzere, L. Silova, D. Štokmane, A. Vanaga, A. Vēvere, I. Vīduša, 272 lpp., ISBN 9984-17-426-3