Jānis Žīgurs (brigādes komandieris)
Jānis Žīgurs (1895—1938) bija latviešu izcelsmes Krievijas un Padomju Savienības militārais darbinieks.
| Jānis Žīgurs | |
|---|---|
| Ян Матисович Жигур | |
 | |
| Personīgā informācija | |
| Dzimis |
1895. gada 29. janvārī  Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miris |
1938. gada 22. augustā (43 gadi) Komunarka (poligons), Maskava, KPFSR, PSRS (tagad Krievija) |
| Dienesta informācija | |
| Dienesta pakāpe | brigādes komandieris |
| Dienesta laiks | 1915—1937 |
| Valsts |
Krievijas Impērija.svg){kind=small} Padomju Krievija Padomju Savienība |
| Struktūra |
Krievijas Impērijas armija Sarkanā armija Izlūkošanas pārvalde |
| Kaujas darbība |
Pirmais pasaules karš Krievijas pilsoņu karš |
| Apbalvojumi | Sarkanā Karoga ordenis |
Dzimis latviešu zemnieku ģimenē, mācījies pagastskolā, pēc tam seminārijā Kuldīgas un Pleskavas apriņķī, atskaitīts par Krievijas Impērijas cenzūras aizliegtās literatūras glabāšanu un izplatīšanu. 1914. gadā Rīgā pabeidzis mērnieku kursus. Bija Latvijas Sociāldemokrātijas biedrs kopš 1912. gada. 1914.—1915. gadā strādāja par mērnieka palīgu Mogiļevas guberņā.
1915. gada jūnijā iestājās Krievijas Impērijas armijā, 1916. gada februārī pabeidza Pēterhofas 2. praporščiku skolu. Ievainots Pirmā pasaules kara kaujās. Pēc Februāra revolūcijas, sākot no 1917. gada marta, bija 49. divīzijas Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku (boļševiku) partijas komitejas priekšsēdētājs, 1. Viskrievijas Zemnieku deputātu padomju kongresa delegāts un Viskrievijas Zemnieku deputātu padomes izpildkomitejas loceklis. 1917. gada septembrī tika arestēts (līdz Oktobra revolūcijai) par pretkara aģitāciju. Pēc tam kļuva par 49. divīzijas Kara revolucionārās komitejas priekšsēdētāju. Pec tā, kad 4. armijai neizdevās iziet no Rumānijas uz Besarābiju, 1918. gada februārī Žīguru arestēja rumāņu militāristi, viņš atradās apcietinājumā līdz 1918. gada maijam, kad pēc atbrīvošanas ieradās Maskavā.
Organizēja sovhozus Maskavas guberņā, bija guberņas padomes Zemes nodaļas kolēģijas loceklis. 1918. gada novembrī mobilizēts Sarkanajā armijā, piedalījās Krievijas pilsoņu karā kā divīzijas vai brigādes komandieris, ievainots.
1923. gadā absolvēja Sarkanās armijas Kara akadēmiju. Kopš 1924. gada jūnija dienēja Sarkanās armijas štāba Izlūkošanas pārvaldē. 1924. gadā vadīja Tallinas puču. 1925. gadā kļuva par Izlūkošanas pārvaldes 3. nodaļas priekšnieka palīgu, 1926. gadā — par tā vietnieku. Ar segvārdu "Strumbis" («Струмбис») darbojās kā militārais padomnieks Ķīnā. 1927. gada augustā—septembrī stažējās Reihsvērā. 1930.—1937. gadā bija Sarkanās armijas Kara ķīmiskās pārvaldes priekšnieka vietnieks un mācībspēks Kara akadēmijā.
1937. gada oktobrī atvaļināts rezervē. Tā paša gada 14. decembrī arestēts, 1938. gada 22. februārī pēc PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas sprieduma nošauts. Reabilitēts 1956. gadā.