Vikipēdija

Indijas pāvs

Indijas pāvs (Pavo cristatus) ir liela auguma fazānu dzimtas (Phasianidae) putns, kuru viegli atpazīt pēc tēviņa krāšņās, acotās astes un zilā kakla apspalvojuma. Tā dabīgais izplatības areāls aptver Indijas subkontinentu un Šrilankas salu Dienvidāzijā, bet, pateicoties putna dekoratīvajam izskatam, tas introducēts daudzās pasaules vietās, kā arī tas ir daudzu parku un putnu dārzu iemītnieks.[1] Arī Rīgas zooloģiskajā dārzā Indijas pāvi mājo kopš zoodārza dibināšanas 1912. gadā.[2] Dabīgajā izplatības areālā tas pamatā sastopams līdz 1800 metriem virs jūras līmeņa, bet retas reizes to var novērot arī līdz 2000 metriem virs jūras līmeņa.[3] Tas savvaļā mājo gan mitros, gan sausos lapu koku mežos, bet spēj piemēroties arī lauksaimniecības ainavai un apdzīvoto vietu tuvumam. Indijas pāvs vienmēr apmetas ūdenstilpes tuvumā.

Indijas pāvs
Pavo cristatus (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Mātīte
Mātīte
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaVistveidīgie (Galliformes)
DzimtaFazānu dzimta (Phasianidae)
ApakšdzimtaFazānu apakšdzimta (Phasianinae)
ĢintsPāvi (Pavo)
SugaIndijas pāvs (Pavo cristatus)
Izplatība
Indijas pāvs Vikikrātuvē

Kopš 1963. gada pāvs ir Indijas nacionālais simbols.[1] Daudzviet Indijas ziemeļos Indijas pāvu aizsargā reliģija un pāvs brīvi un netraucēti uzturas ciematos un pilsētās. Valda uzskats, ka Eiropā pāvu ir ievedis Aleksandrs Lielais,[4] bet daļa vēsturnieku uzskata, ka Indijas pāvs Eiropu ir sasniedzis daudz agrāk, nokļūstot Atēnās jau 450. gadā pirms mūsu ēras vai pat vēl agrāk.[5]

Izskats un īpašības

labot šo sadaļu
 
Tēviņa galvu rotā zilizaļš kronis
 
Virsastē aug vairāk kā 200 spalvas
 
Zoodārzos populāra selektīvā variācija — baltais pāvs

Indijas pāvs ir viens no lielākajiem un smagākajiem fazānu dzimtas putniem un tāpat kā citām pāvu sugām tam piemīt dzimumu dimorfisms. Tēviņš ir liela auguma putns, kura ķermeņa garums, mērot no knābja gala līdz astes pamatnei, ir 100—15 cm, bet astes garums pieaugušam tēviņam ir 1,4—1,6 m, spārnu plētums apmēram 1,4 m. Tā svars 4—6 kg.[6] Mātīte atšķiras ne tikai ar apspalvojumu, bet tā ir arī mazāka augumā. Tās ķermeņa garums ir apmēram 96 cm, bet svars 2,75—4 kg.[6]

Tēviņam ir metāliski zils un zilizaļš galvas un kakla apspalvojums, kas uz pakauša aug vieglās cirtās. Galvu rotā dekoratīvs cekuls jeb kronis. Kroņa spalvas atgādina melnu otiņu ar zilizaļu vēdekļveida noslēgumu. Ap acīm tēviņam ir neapspalvots ādas laukums, kas gan virs acs, gan zem acs ir balts. Muguras apspalvojumam raksturīgs bronzas zaļš tonis ar melnu un vara krāsas raibumojumu. Spārni raibumoti pelēkmelni ar melnām un kastaņbrūnām lidspalvām. Visā pasaulē pāvu pazīst dēļ tā dekoratīvās astes, lai gan faktiski tēviņa aste ir vienādi gara ar mātītes asti. Tumši brūnās, stīvās, vidēji garās astes spalvas nosedz garās virsastes spalvas, kas nav astes spalvas, bet gan pie astes pamatnes augošās muguras spalvas (tās ir vairāk kā 200 spalvas, toties astes spalvas ir tikai 20). Katru virsastes spalvu, izņemot dažas malējās, rotā dekoratīvās un krāšņās astes acis. Tēviņam kājām virs aizmugurējā pirksta līdzīgi kā gailim aug piesis.

Mātītēm muguras un spārnu apspalvojums ir neuzkrītošā, pelēkbrūnā krāsā. Galva ir rudi brūna un to rotā kronis līdzīgi kā tēviņam, vienīgi kroņa spalvu vēdekļveida gali ir kastaņbrūni ar zaļu maliņu. Spārnu un astes lidspalvas ir tumši brūnas. Uz kakla pazodē aug krāšņāks, metāliski zaļš apspalvojums, bet krūtis ir tumši brūnas ar zaļu spīdumu. Pavēdere ir gaiša, gandrīz balta. Mazuļiem ir gaiši brūnas dūnas un tumši brūns pakausis. Jaunie tēviņi ārēji atgādina mātīti, bet to spārni ir kastaņbrūni.[1][7]

Mutācijas un hibrīdi

labot šo sadaļu
 
Darvins nekādi nespēja saprast pāva tēviņa astes krāšņumu un ideju par dzīvnieku saplūšanu ar apkārtējo vidi
 
Amerikas gleznotājs un naturālists Teiers atšķirībā no Darvina uzskatīja, ka pāva krāšņā aste tam palīdz noslēpties džungļu lapotnē, attēlā Indijas pāva tēviņš noslēpies koku zaros

Indijas pāvam ir vairākas krāsu mutācijas. Ļoti reti tās var novērot savvaļā, bet selektīvās audzēšanas ietekmē tās diezgan bieži novērojamas nebrīvē. Vienu no šīm krāsu mutācijām — melnplecu Indijas pāvu Darvina laika zinātnieki vēlējās izdalīt kā pasugu (P. c. nigripennis), pieļaujot iespēju, ka tā varētu būt pat atsevišķa suga,[8] tomēr mūsdienās ir pierādījies kā tā ir tikai Indijas pāva ģenētiska variācija. Šīs mutācijas tēviņiem ir melni spārni, toties jaunie putni un mātītes ir krēmīgi balti ar brūniem spalvu galiņiem.[7] Ir sastopamas arī raibas un baltas mutācijas.[9]

Zoodārzos ir populāri zaļā pāva (Pavo muticus) tēviņa un Indijas pāva mātītes hibrīdi, kurus sauc par Spaldinga pāviem (Kalifornijas putnu audzētāja K.Spaldinga vārdā nosaukti hibrīdi[10]). Hibrīdi var radīt kaitējumu, ja nokļūst savvaļā, jo sapārojoties ar savvaļas pāviem, tie novājina genofondu un to pēcnācējiem ir pazeminātas izdzīvošanas spējas, salīdzinot ar ģenētiski tīrajām sugām.[11]

Tēviņa aste

labot šo sadaļu

Astes garums aizņem vairāk kā 60% no kopēja putna ķermeņa garuma, sasniedzot 1,4—1,6 m.[12] Kad pāvs paceļ un izpleš savu asti kā vēdekli, tā zaigo visdažādākajās krāsās — zelta, vara, zilizaļā un melnā.[13] Krāšņās krāsas neveidojas, pateicoties atbilstošiem pigmentiem, bet gan pateicoties spalvu mikrostruktūrai un optiskajam fenomenam.[14] Garā virsaste tēviņam attīstās tikai otrajā gadā. Pilnībā aste ir attīstījusies, putnam sasniedzot 4 gadu vecumu. Astes krāšņās virsspalvas tiek mainītas katru gadu. Tās Indijas ziemeļos ataug februārī un tiek nomestas augusta beigās, toties lidspalvas var nomainīties visa gada garumā. Lai gan pāva aste ir gara un koša, tas spēj meistarīgi paslēpties meža biezoknī.[13] Savā laikā Darvins rakstīja savam kolēģim A.Grejam: "Ikreiz, kad es paskatos uz pāva asti, tā mani padara slimu." Krāšņā pāva aste nekādi neiederējās Darvina idejā par piemērošanos videi, lai izdzīvotu. Darvins bija pārliecināts, ka ar savu krāšņo asti, tas nodod noteikta rakstura informāciju pāvu mātītēm. Tā radās termins seksuālā selekcija.[12]

Balss

labot šo sadaļu

Indijas pāva tēviņam ir ļoti skaļa balss, tā saucieni, samērā spalgie kliedzieni dzirdami no liela attāluma. Pirms lietus sezonas kliedzienu frekvence pieaug. Riesta laikā tēviņi kļūst īpaši skaļi, piesakot savu teritoriju. Šajā laikā tēviņi var sakliegties viens ar otru visu nakti. Briesmu gadījumos kliedz abi dzimumi. Džungļos dzirdamie kliedzieni ļoti bieži norāda par tīģera klātbūtni un pēc tā, no kurienes atskan kliedzieni, var noteikt plēsēja pārvietošanās trajektoriju.[1][15] Kopumā izšķir 7 dažādus kliedzienu veidus, no kuriem 6 ir briesmu brīdinājumu kliedzieni.[16]

Uzvedība

labot šo sadaļu
 
Indijas pāva mātīte ar jaunajiem putniem
 
Lai būtu drošībā, pāvi uz nakts guļu iekārtojas augstu kokos

Indijas pāvi pamatā ir vientuļnieki un tiem raksturīgs izolēts dzīves veids.[13] Riesta laikā tēviņi nostiprina katrs savu teritoriju, bet mātītes tiem pievienojas, izveidojot nelielus barus — harēmus. Katram pieaugušam tēviņam ir līdz 6 mātītēm.[13] Kad beidzas vairošanās sezona, mātītes pamet tēviņu un vai nu kļūst par nosacītām vientuļniecēm (ar tām kopā paliek jaunie putni), vai uzturas nelielos baros, kuros ir 2—3 pieaugušas mātītes. Reizēm arī tēviņi veido nelielas grupas. Indijas pāvi ir ļoti uzmanīgi un aizdomīgi pret visu svešo. Putns nepārtraukti uzmana savu apkārtni, cenšoties laicīgi pamanīt ienaidniekus. Atšķirībā no citām pāvu sugām, Indijas pāvu mazāk ietekmē cilvēka tuvums, līdz ar to tas ir vieglāk audzējams arī nebrīvē.[13]

Indijas pāvs ir aktīvs dienas gaišajās stundās. Rīta agrumā to var novērot atklātās vietās, meklējot barību, bet dienas vidus karstumā tas slēpjas ēnā. Indijas pāvus dienas laikā var novērot arī smilšu vannās, tīrot savas spalvas. Vakaros, kad iestājas krēsla, tas dodas padzerties ūdeni. Briesmu gadījumā Indijas pāvs glābjas skrienot, ļoti reti lidojot.[1]

Nakts mieru tas meklē, uzlidojot koku galotnēs, turklāt Indijas pāvi nakšņo samērā lielās grupās. Vispirms tas lidojumā aizsniedz zemākos zarus, bet pēc tam pārlido uz arvien augstākiem un augstākiem zariem līdz sasniedz drošu augstumu.[13] Nakšņošanai Indijas pāvs var izvēlēties arī vertikālas klintis, augstākas ēkas un, piemēram, kolonnas. Īsi pirms iemigšanas pāvi savstarpēji sasaucas.[17] Izmantojot šo ieradumu pāviem savstarpēji sakliegties pirms iemigšanas, zinātnieki spēj atrast nakšņošanas vietas un veikt pētījumus. Nakšņojošo baru struktūra nav līdz galam izprasta. Reizēm vienā kokā var novērot baru, kurā ir 170—210 tēviņi un apmēram 100 mātītes, bet citreiz 47 tēviņi uz 100 mātītēm.[18]

Barība

labot šo sadaļu

Indijas pāvs ir visēdājs un barību meklē uz zemes. Tas barojas ar sēklām, augļiem, koku pumpuriem, ziediem, jauniem dzinumiem un asniem, kukaiņiem (termītiem), tārpiem, maziem zīdītājiem, abiniekiem (vardēm) un rāpuļiem (ķirzakām un čūskām). Indijas pāvs medī tikai mazas čūskas, bet no lielām izvairās.[19] Indijas pāvu mēdz saukt arī par čūsku slepkavu, jo tas medī mazas kobras.[13] Novērots, ka Indijas ziemeļos Gudžarātā pie iespējas pāvi galvenokārt barojas ar zemē nokritušām jujubes ogām.[20] Tie putni, kas uzturas lauksaimniecības zemēs, barojas arī ar zemesriekstiem, tomātiem, rīsiem, banāniem un pat čili pipariem.[18] Lielu apdzīvoto vietu tuvumā tie barojas arī ar pārtikas atkritumiem.[1]

Vairošanās

labot šo sadaļu
 
Jo vairāk acu astē, jo spēcīgāks un veselīgāks tēviņš
 
Par putnēniem rūpējas tikai mātīte
 
Pāva ola

Riests

labot šo sadaļu

Pāvi ir poligāmi un vairošanās sezona savvaļā ir cieši saistīta ar lietus sezonu. Dzimumbriedumu pāvs sasniedz 2—3 gadu vecumā.[21] Katram tēviņam vairošanās sezonas laikā ir sava teritorija. Šaja laikā tēviņi kļūst agresīvi. Reizēm savstarpēji tuvu radniecīgi tēviņi ieņem teritorijas vienu otrai blakus. Tās ir salīdzinoši nelielas un mātītes brīvi pārvietojas starp teritorijām, turklāt šie tēviņi neapsargā harēmu.[22] Savu uzmanību mātītei tēviņš izrāda paceļot un izplešot kā vēdekli savu krāšņo asti un nolaižot daļēji izplestus spārnus. Tēviņš vibrē lidspalvas, radot īpašu skaņu, vienlaicīgi cenšoties vienmēr pagriezties tā, lai mātīte tam skatītos sejā un uz astes dekoratīvo pusi.[1] Reizēm tēviņš, kad atrod barību, sastingst pie tās, aicinot un gaidot mātīti.[23] Starp tēviņa asti un tā sekmēm piesaistīt mātītes uzmanību ir novērojama cieša saistība.[13] Mātītes priekšroku dod tiem tēviņiem, kas spēj asti pacelt pēc iespējas augstāk. Tēviņš patērē daudz enerģijas un spēka, lai izslietu un izvērstu asti visā krāšņumā. Turklāt, lai izdzīvotu mežā un izvairītos no ienaidniekiem, garastainajiem tēviņiem jāpielieto daudz vairāk gudrības, spēka un veiklības nekā tēviņiem ar īsākām astēm. Lielāki panākumi ir arī tiem tēviņiem, kuriem astē ir vairāk pēc skaita dekoratīvās acis. Ir noskaidrots, ka slimīgiem īpatņiem acis astē ir mazākā skaitā nekā veselīgiem putniem. Turklāt, jo astē ir vairāk un lielāka izmēra acis, jo mātītei olas ir lielākas un putnēni veselīgāki.[13]

Riesta laikā agresīvi ir ne tikai tēviņi, bet arī mātītes.[13] Lielākas un spēcīgākas mātītes no izvēlētā tēviņa teritorijas padzen mazākas un vājākas mātītes, turklāt mātīte cenšas pēc iespējas ātrāk sapāroties. Tā kā pārošanās notiek vairākas reizes, mātītes cenšas ierobežot to mātīšu skaitu, kas pārojas ar to izvēlēto tēviņu, tādējādi nodrošinot spermas kvalitāti.[13]

Ligzdošana

labot šo sadaļu

Ligzda ir uz zemes sekli izskrāpēta iedobe, kas izklāta ar sausām lapām un citām meža kritalām. Reizēm pāva ligzdu var atrast uz ēku dzegām.[24] Dējumā ir 3-5 gaiši brūnas vai krēmīgas olas, retos gadījumos var būt līdz 12 olām.[13] Čaumalai ir poraina virsma, kas ļauj olā iekļūt ūdenim.[13] Parasti ir tikai viens dējums sezonā, tomēr nebrīvē, ja pāvu mātītei atņem dējumu, tā uzreiz sapārojas atkārtoti un spēj dējumu atkārtot līdz 3 reizēm.[13] Perē tikai mātītes, lai gan ļoti retos gadījumos to dara arī tēviņš, izperējot papildus dējumu.[1] Inkubācijas periods ilgst 28 dienas. Pēc izšķilšanās mazuļi ir klāti ar gaiši brūnām dūnām un tie uzreiz spēj sekot savai mātei, kura vienīgā par tiem rūpējas. Lidot mazuļi sāk nedēļas vecumā.[13] Kad putnēni ir pavisam mazi, tie reizēm uzrāpjas uz mātes muguras un māte tos lidojumā nogādā drošībā koku zaros.[25] Mazuļi kopā ar māti paliek vairākas nedēļas.[13]

Dzīves ilgums

labot šo sadaļu

Indijas pāvs var nodzīvot līdz 25 gadu vecumam, bet vidējais vecums ir 20 gadi. Nebrīvē šīs sugas putni dzīvo īsāku mūžu (vidējais dzīves ilgums 16 gadi). Šo atšķirību skaidro ar barības dažādību un salīdzinošo kvalitāti savvaļā.[13] Galvenie Indijas pāva ienaidnieki ir tīģeris un leopards, kā arī sarkanie suņi un zeltainais šakālis. Tēviņiem plēsēji ir bīstamāki nekā mātītēm, jo tos var noķert aiz garās astes.[13]

 
Indijas pāva tēviņš lidojumā

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 Ali, S and Ripley, S D (1980). Handbook of the birds of India and Pakistan 2 (2 ed.). Oxford University Press. pp. 123–126. ISBN 0-19-562063-1.
  2. ↑ Pāvi: Rīgas Zoo iemītnieki tieši simts gadus
  3. ↑ Dodsworth, PTL (1912). "Occurrence of the Common Peafowl Pavo cristatus, Linnaeus in the neighbourhood of Simla, N.W. Himalayas". J. Bombay Nat. Hist. Soc. 21 (3): 1082–1083.
  4. ↑ Whitman, CH (1898). "The birds of Old English literature"
  5. ↑ Nair, P. Thankappan (1974). "The Peacock Cult in Asia". Asian Folklore Studies 33 (2): 93–170. doi:10.2307/1177550. JSTOR 1177550
  6. ↑ 6,0 6,1 «Denver Zoo: Indian Peafowl». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 2. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 29. novembrī.
  7. ↑ 7,0 7,1 Baker, ECS (1928). The Fauna of British India, Including Ceylon and Burma. Birds. Volume 5
  8. ↑ Sclater PL (1860). "On the black-shouldered peafowl of Latham (Pavo nigripennis)"
  9. ↑ Inheritance of the White and Pied Plumage Color Patterns in the Indian Peafowl (Pavo cristatus)
  10. ↑ Jackson, CE (2006). Peacock. Reaktion Books, London. pp. 10–11. ISBN 978-1-86189-293-5.
  11. ↑ Leimu, R.; Fischer, M. (2010). "Between-Population Outbreeding Affects Plant Defence". In Bruun, Hans Henrik. PLoS ONE 5 (9): e12614. doi:10.1371/journal.pone.0012614. PMC 2935481. PMID 20838662
  12. ↑ 12,0 12,1 «Science Facts of Peacocks». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 23. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 30. novembrī.
  13. ↑ 13,00 13,01 13,02 13,03 13,04 13,05 13,06 13,07 13,08 13,09 13,10 13,11 13,12 13,13 13,14 13,15 13,16 13,17 ADW: Pavo cristatus
  14. ↑ Blau, S.K. (2004). "Light as a Feather: Structural Elements Give Peacock Plumes Their Color". Physics Today 57 (1): 18–20. doi:10.1063/1.1650059
  15. ↑ Whistler, Hugh (1949). Popular handbook of Indian birds (4 ed.). Gurney and Jackson, London. pp. 401–410. ISBN 1-4067-4576-6.
  16. ↑ Takahashi M and Hasegawa, T (2008). "Seasonal and diurnal use of eight different call types by Indian peafowl ( Pavo cristatus )". Journal of Ethology 26 (3): 375–381. doi:10.1007/s10164-007-0078-4
  17. ↑ Navaneethakannan, K (1984). "Activity patterns in a colony of Peafowls (Pavo cristatus) in nature". J. Bombay Nat. Hist. Soc. 81 (2): 387–393.
  18. ↑ 18,0 18,1 Johnsingh, AJT; Murali, S (1978). "The ecology and behaviour of the Indian Peafowl (Pavo cristatus) Linn. of Injar". J. Bombay Nat. Hist. Soc. 75 (4): 1069–1079.
  19. ↑ Johnsingh, AJT (1976). "Peacocks and cobra". J. Bombay Nat. Hist. Soc. 73 (1): 214.
  20. ↑ Trivedi,Pranav; Johnsingh, AJT (1995). "Diet of Indian Peafowl Pavo cristatus Linn. in Gir Forest, Gujarat". J. Bombay Nat. Hist. Soc. 92 (2): 262–263.
  21. ↑ «Rolling Hills: Common (Indian) Peafowl». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. septembrī. Skatīts: 2012. gada 26. decembrī.
  22. ↑ Rands, M.R.M.; M.W. Ridley, A.D. Lelliott (1984-08). "The social organization of feral peafowl". Animal Behaviour 32 (3): 830–835. doi:10.1016/S0003-3472(84)80159-1
  23. ↑ Courtship Feeding in Gallinaceous Birds
  24. ↑ Unusual breeding site of Indian Peafowl
  25. ↑ Peahens flying up with young

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Indijas pāvs
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Indijas_pāvs&oldid=4020275"