Vikipēdija

Hruščovka

Hruščovka (krievu: хрущёвка) ir kopējs apzīmējums sērijveida piecstāvu daudzdzīvokļu ēkām no dzelzsbetona paneļiem vai ķieģeļiem, kuru celtniecība lielos apjomos PSRS tika uzsākta 50. gadu otrajā pusē, Ņikitas Hruščova varas periodā. Ātri un lēti būvējamās mājas bija iecerētas kā pagaidu risinājums akūtajam dzīvokļu deficītam PSRS. Balto silikātķieģeļu hruščovkas Latvijā ir atpazīstamākie sava laikmeta simboli.

K-7, viena no agrīnajām hruščovku sērijām
Paneļu hruščovkas Ķengaragā
Aizkraukles hruščovku apbūve
Sienas dekors, Igaunija

Par hruščovkām Latvijā pieņemts saukt 1-316 un 1-318 sērijas balto silikātķieģeļu ēkas, taču lielākā daļa PSRS teritorijā celto hruščovku ir celtas no dzelzsbetona paneļiem. Rīgā 1-464 sērijas paneļu ēkas visvairāk celtas Juglas, Ķengaraga mikrorajonos un Āgenskalna priedēs.

Laikā no 1956. līdz 1985. gadam PSRS tika uzcelti gandrīz 290 miljoni m2 visdažādāko sēriju un modifikāciju hruščovku, kas veidoja aptuveni 10% no padomju valsts kopējā dzīvojamā fonda.[1]

Lielajās PSRS pilsētās – Maskavā un Ļeņingradā – piecstāvu hruščovku celtniecību pārtrauca jau 20. gadsimta 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā, jo tās aizņēma pārāk daudz pilsētas zemes un dzīvokļu krīzes ātrākai risināšanai uzsāka būvēt aizvien augstākas deviņu un divpadsmit stāvu paneļu un bloku ēkas.

Jāņem vērā, ka PSRS dzīvokļi tika piešķirti par velti, arī komunālie maksājumi bija minimāli, tāpēc, lai arī cik neērtas būtu hruščovkas, lielākajai daļai to iedzīvotāju tas bija krietns solis uz augšu dzīves kvalitātē. Lai izvairītos no gadiem ilgas gaidīšanas dzīvokļu rindā, plaši bija izplatīti dzīvokļu īpašnieku kooperatīvi, kas piedalījās ēku celtniecības finansēšanā.

Latvijā un it sevišķi Rīgā jaunos dzīvokļus bieži saņēma nevis vietējie iedzīvotāji, bet krievvalodīgie imigranti no pārējās PSRS un Baltijas Kara apgabala militārpersonas.

Pēdējos gados daudzas hruščovkas Latvijā tiek vismaz daļēji nosiltinātas, iedzīvotāji par saviem līdzekļiem liek jaunus logus un tiek laboti jumti. Maskavā un Sanktpēterburgā pilsētas pašvaldības aktīvi nojauc vairāku sēriju paneļu hruščovkas un aizstāj tās ar jaunām ēkām.[2][3][4]

Joprojām risinās strīdi par to, cik ilgi šīs ēkas spēs nostāvēt. Sākotnēji tās tika būvētas kā pagaidu risinājums uz gadiem 15-25, līdz PSRS uzvarēs komunisms un iedzīvotāji pārcelsies uz labākiem dzīvokļiem. Būvēšanas laikā tika domāts, ka to maksimālais mūžs būs 50 gadi. Lielākās strukturālās problēmas ir tieši dzelzsbetona paneļu hruščovkām, kuras nav iespējams kapitāli remontēt vai pārbūvēt. Kvalitatīvi celtas un uzturētas ķieģeļu hruščovkas varētu nostāvēt gadus 150.

No pirmajām 1-464 sērijas paneļu hruščovkām attīstīja tā saucamo veco un jauno lietuviešu projektu – paneļu un bloku ēkas, kas Rīgas mikrorajonos daudz tika celtas 60. un 70. gados.

Dzīvokļu krīze PSRS

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Staļinisma arhitektūra

Atšķirībā no Latvijas PSRS pilsētās mājokļu deficīts bija aktuāls jau kopš padomju varas pirmsākumiem. Staļina valdīšanas gados pārsvarā tika celtas vai nu lētas un primitīvas baraku tipa mājas parastajiem strādniekiem, vai dārgas un greznas staļinisma arhitektūras stila ēkas, kurās pārsvarā dzīvoja nomenklatūras pārstāvji un kas vairāk tika celtas kā padomju varas varenības simboli uz galvenajām pilsētu ielām. Lielākai daļai pilsētnieku dzīvoklis staļinkā nebija pieejams un viņi turpināja dzīvot vecajās koka ēkās vai saspiestībā komunālajos dzīvokļos.

Pieaugošo nepieciešamību pēc dzīvokļiem veicināja ne tikai Otrā pasaules kara postījumi, bet arī aizvien pieaugošā urbanizācija - iedzīvotāju pārcelšanās no laukiem uz pilsētām sakarā ar pēckara industrializāciju. Staļina laikā pie saviem kolhoziem piesaistītie zemnieki Hruščova laikā saņēma pases un drīkstēja brīvi pārvietoties pa valsti. 1961. gadā pirmo reizi vairāk par pusi PSRS iedzīvotāju bija pilsētnieki.

Ja var ticēt padomju statistikas datiem, tad 1961. gadā uz vienu iedzīvotāju Latvijā bija 12,2 m2 dzīvojamās platības, kamēr Uzbekijas PSR tie bija tikai 7,8 m2. Vēl 1965. gadā 55,6% Ļeņingradas iedzīvotāju bija spiesti mitināties komunālajos dzīvokļos. 1961. gadā vienam PSRS iedzīvotājam bija 8,8 m2 dzīvojamās platības. Celtniecības programma paredzēja to palielināt līdz 13 m2 1980. gadā.[5]

Hruščovku radīšana

labot šo sadaļu

Lai arī plašā piecstāvu hruščovku celtniecība izvērsās tikai 50. gadu nogalē, darbs pie ātri saliekamu paneļu ēku celtniecības sākās jau pirmajos pēckara gados, vēl Staļina varas gados, lai aizvietotu Otrā pasaules kara laikā iznīcināto Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas Eiropas daļas dzīvojamo fondu.

1947. gadā PSRS Arhitektūras akadēmija sāka izstrādāt saliekamo paneļu ēku māju projektu. Pirmā četrstāvu karkasa-paneļu ēka uzcelta 1948. gadā Maskavā, Budjonnija prospektā 43.

1950. gada 9. maijā tika pieņemts PSRS Ministru Padomes lēmums Nr. 1911 "Par celtniecības izmaksu samazināšanu" un uzsākts darbs pie pirmo dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcu celtniecības. No 1950. gada dzelzs karkasa paneļu ēku celtniecība sākās Maskavā, Ļeņingradā, Kijivā, Magņitogorskā u.c. pilsētās. Tā kā šo ēku celtniecība prasīja pārāk daudz metāla, tika izstrādāti bezkarkasa paneļu ēku projekti. Tika izmēģināta dzelzs karkasa K-7 sērijas celtniecība. No 1948. līdz 1951. gadam Maskavā ar desmitstāvīgām karkasa paneļu ēkām tika apbūvēts vesels kvartāls. 1954. gadā Maskavā tika uzcelta septiņstāvu bezkarkasa paneļu ēka.

Partijas lēmumi

labot šo sadaļu

Pēc Staļina nāves 1953. gada martā tika pieņemti vairāki partijas lēmumi, kas no vienas puses kritizēja līdzšinējās celtniecības neracionālo raksturu un no otras, uzdeva strauji uzsākt jaunu tipveida ēku būvniecību. Kā jau PSRS ierasts, šiem lēmumiem bija daļēji racionāls pamatojums (dzīvokļu krīze), daļēji arī ideoloģisks (destaļinizācija).

1954. gada 19. augustā PSKP CK un PSRS MP pieņēma lēmumu "Par saliekamo dzelzsbetona konstrukciju ražošanas un celtniecības detaļu attīstību", kas paredzēja 402 saliekamo dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcu celtniecību visā PSRS un ēkām nepieciešamo daļu ražošanas sākšanu 200 izmēģinājuma celtniecības laukumos.

1954. gada decembrī Vissavienības celtniecības nozares kongresā tika kritizēta līdzšinējā, pārlieku greznā arhitektūra un pieņemts lēmums attīstīt ekonomisku, vienkāršu un industriālu mājokļu celtniecības nozari. Staļina pārmērīgo dekorāciju vietā nāca maksimāli vienkāršas, funkcionālas līnijas un dzīvokļu plānojumi.

1955. gada 4. novembrī PSKP Centrālkomiteja un PSRS Ministru Padome pieņēma rezolūciju "Par ēku projektēšanā un celtniecībā pieļauto pārmērību izskaušanu", kurā norādīja, ka iepriekš pārāk liela uzmanība pievērsta greznām detaļām un fasāžu dekorācijām.[6] Turpmāk galvenajam uzdevumam bija jābūt standartizētu projektu izstrādāšanai un celtniecībai. Daudzu „staļinku” celtniecība tika pārtraukta, vai arī ēkas tika pabeigtas bez fasādes apmetuma un dekoriem.

Partijas uzdevums celtniekiem bija izstrādāt lētus un vienkāršus dzīvokļus darbaļaudīm, lai katra ģimene varētu dzīvot savā dzīvoklī. Savā ziņā, lēmums par jauno arhitektūras stilu bija daļa no Staļina ēras nolieguma un atgriešanās pie sākotnējā padomju konstruktīvisma dizaina ideālisma.

1957. gada 31. jūlijā PSKP CK un PSRS MP pieņēma lēmumu "Par dzīvokļu celtniecības attīstību PSRS", ar ko patiesi sākās hruščovku celtniecības bums.

Savā uzrunā PSRS Augstākajā Padomē par godu Oktobra revolūcijas gadadienai 1957. gadā Hruščovs paziņoja, ka partijas pieņemtā mājokļu problēma paredz atrisināt dzīvokļu trūkumu tuvākajos 10-12 gados. Laikā no 1956. līdz 1970. gadam PSRS tika uzbūvēti 34 miljoni dzīvokļu, kuros ievācās 126 miljoni cilvēku.[7]

Paralēli hruščovku celtniecībai mainījās arī padomju mēbeļu rūpniecība un iekštelpu dizains. Žurnālos tika doti padomi, kā mazos dzīvokļus pareizi iekārtot ar saliekamajiem dīvāniem un skaidu plākšņu sekcijām. Zemie griesti nozīmēja vienkāršākas lampas lielo lustru vietā. Pārlieka greznība un dekoratīvie priekšmeti tika nosodīti kā sīkburžuāzisma palieka.

Internacionālais stils

labot šo sadaļu

Lai arī padomju gados pastāvēja tendence visus izgudrojumus piedēvēt vietējiem ģēnijiem, vienkāršas ēku arhitektūras formas bija izstrādājuši jau 1920. gadu padomju konstruktīvisti un vācu Bauhausa modernisma arhitekti. Franču arhitekts Lekorbizjē un viņa skolnieki attīstīja ne tikai kastīšu ēku stilu, bet arī lielu mikrorajonu celtniecības filozofiju.

PSRS pārņēma jau citur pasaulē labi zināmo internacionālo stilu un turpināja būvēt sērijveida mikrorajonus līdz pat PSRS sabrukumam, kad vienveidīgā betona arhitektūra citur jau sen bija izgājusi no modes.

Paneļu ēkas, lai arī labākā kvalitātē un pievilcīgākā modeļu variācijā, jau no 1920. gadiem tika būvētas Francijā, Vācijā un Skandināvijas valstīs. 1950. gadu beigās sākās Brazīlijas jaunās galvaspilsētas Braziljas celtniecība, kas sekoja internacionālajam stilam, un tika apbūvēta ar standartizētām ēku kastītēm. Arī pēckara Lielbritānijā 60. gados tika uzsākta plaša dzelzsbetona daudzdzīvokļu ēku celtniecības programma.

PSRS atšķīrās no citām valstīm ar to, ka tā turpināja vienveidīgu sērijveida ēku celtniecību vēl ilgi pēc tam, kad rietumu valstīs šāda pieeja pilsētbūvniecībai bija pārtraukta un jau bija apzināta monotono mikrorajonu negatīvā ietekme uz iedzīvotāju uzvedību.

Mihailam Gorbačovam nākot pie varas, vēl 15% iedzīvotāju nebija savu dzīvokļu, tāpēc tika pieņemts jauns sauklis par dzīvokli katrai ģimeni līdz 2000. gadam.

Mikrorajonu sākums

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Rīgas mikrorajoni

Pirmā paneļu hruščovku mikrorajona celtniecība tika uzsākta Piemaskavas ciematā Čerjomuški. Tiek uzskatīts, ka Maskavā pirmā klasiskā paneļu hruščovka 1957. gadā ir uzcelta Grimau ielā 19. Padomju Savienībā no paneļu un ķieģeļu hruščovkām tika celti ne tikai kvartāli vai mikrorajoni, bet veselas pilsētas. Latvijā par tīru hruščovku pilsētu var uzskatīt Aizkraukli, ko kā Stučku uzcēla līdz ar jauno Pļaviņu HES. Arī karā smagi nopostītā Jelgava izceļas ar lielo ķieģeļu hruščovku skaitu. Daudzās Latvijas mazpilsētās ķieģeļu hruščovkas bija pirmās piecstāvu ēkas, un tās sāka veidot jaunus pilsētu kvartālus.

Pirmais Rīgas mikrorajons Āgenskalna Priedes celts laikā no 1958. līdz 1962. gadam. Galvenā satiksmes maģistrāle Melnsila iela sadala to divās daļās. Mazāko daļu aizņem 1-464 sērijas paneļu hruščovkas, otru pusi dažāda lieluma ķieģeļu hruščovkas gan ar mazo dzīvokļu plānojumu, gan ar speciālām mākslinieku darbnīcām sestajā stāvā.

Nelieli abu ķieģeļu hruščovku sēriju (1-316 un 1-318) mikrorajoni celti arī gar Brīvības ielu Šmerlī, Dzelzavas ielas rajonā, Tomsona ielā, Sarkandaugavā pie ostas un Aldara, Ķengaragā, Pārdaugavā pie Botāniskā dārza, Viestura prospektā, Grīvas ielā un citur, pārsvarā bijušo fabriku tuvumā. Lielākais paneļu hruščovku mikrorajons ir Juglā.

Rīgā un mazpilsētās daudzviet (Teika, Čiekurkalns u.c.) sastopamas 1-316 sērijas mājas tikai ar trim stāviem, kā arī ar apmetumu, kas tās vizuāli padara līdzīgākas "staļinkām". Rīgā, Kr. Valdemāra ielas rajonā vairākas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvu celtās ēkas ir ar sešiem stāviem.

Komplektā ar dzīvojamām ēkām sāka celt arī standartizētas ķieģeļu skolas, bērnudārzus un nelielas veikalu ēkas. Veikali bieži vien tika izbūvēti arī hruščovku pirmajos stāvos.

Ēku izvietojums sākotnēji plānots tā, lai visiem dzīvokļiem sniegtu izsauļojumu, kā arī lai pagalmā būtu vieta bērnu spēļu laukumam un apstādījumiem. Gadu gaitā lielākā daļa iekšpagalmu ir aizauguši ar nekoptiem, pārāk cieši sastādītiem kokiem un krūmājiem. Spēļu laukumi sen ir sabrukuši un mūsdienās kalpo par stāvvietu automobiļiem. Pagraba telpu ventilācijas lodziņi bieži ir atlauzti, un tajos mitinās pagalma kaķu bari.

Attēlu galerija

labot šo sadaļu
 
1-464 sērijas hruščovkas siena Juglā
1-464 sērijas hruščovkas siena Juglā 
 
1-464 sērijas hruščovka Juglā
1-464 sērijas hruščovka Juglā 
 
Hruščovka Bauskā
Hruščovka Bauskā 
 
1-335 sērijas māja Maskavā
1-335 sērijas māja Maskavā 
 
1-510 sērijas māja
1-510 sērijas māja 
 
K-7 sērijas māja
K-7 sērijas māja 
 
K-7 sērijas māja ar balkoniem
K-7 sērijas māja ar balkoniem 
 
Paneļu hruščovkas nojaukšana Maskavā 2008. gadā
Paneļu hruščovkas nojaukšana Maskavā 2008. gadā 
 
Hruščovka Voroņežā
Hruščovka Voroņežā 
 
Paneļu hruščovka Tomskā
Paneļu hruščovka Tomskā 
 
Ķieģeļu hruščovka Tomskā
Ķieģeļu hruščovka Tomskā 
 
Hruščovka Kazaņā
Hruščovka Kazaņā 
 
Modernizēta hruščovka Igaunijā
Modernizēta hruščovka Igaunijā 
 
1-317 sērijas bloku hruščovka Tallinā
1-317 sērijas bloku hruščovka Tallinā 
 
Hruščovkas nojaukšana Maskavā
Hruščovkas nojaukšana Maskavā 
 
Ķieģeļa bloku hruščovka Kijivā
Ķieģeļa bloku hruščovka Kijivā 

Pamatmodelis

labot šo sadaļu

Lai arī ārēji diezgan līdzīgas, hruščovkas dalās ne tikai ķieģeļu un paneļu ēkās, bet arī daudzās sērijās ar atšķirīgiem celtniecības materiāliem, sienu biezumu, griestu augstumu, dzīvokļu plānojumu un balkonu veidiem. Dzīvokļi ir ar vienu līdz trim (reti četrām) istabām, parasti vismaz viena no istabām ir caurstaigājama. Dzīvokļu platība svārstās no 24–80 m2, taču visbiežāk tā ir 22–30 m2. Tāpat hruščovku pazīme ir zemie griesti, kas parasti ir 2,48/2,50 m augstumas.

Par zināmu klasiku uzskatāms sanitārais mezgls, kur vienā telpā apvienota vanna un tualete. Sanitārais mezgls atrodas blakus virtuvei un kopējā sienā bieži ir liels logs, kas sanitārajam mezglam dod daļēju dabīgo apgaismojumu no virtuves fasādes loga. Sanitārā mezgla stāvvadi aizklāti ar dēļiem vai skaidu plāksni.

Padomju būvstandarti paredzēja, ka piecstāvu ēkās lifts nav nepieciešams, tāpēc šajās ēkās liftu nav. Tikai retās sērijās ir iebūvēts atkritumu vads. Plānās paneļu vai ķieģeļu starpsienas nenodrošina labu skaņas izolāciju.

Lai daļēji kompensētu mazo dzīvokļu izmēru, hruščovku pagrabos atrodas no dēļiem sanagloti kambarīši – šķūnīši iedzīvotājiem, kur uzglabāt nevajadzīgās mantas. Tika būvētas arī hruščovkas bez pagrabiem (visbiežāk, ja ēkā atradās veikals), kurās visas kanalizācijas un ūdens caurules remonta gadījumā bija pieejamas, tikai uzlaužot pirmā stāva grīdu.

Virtuve

labot šo sadaļu

Parastā virtuve ir ap 6 m2 liela, kas dažu sēriju vienistabas dzīvokļos ir samazināta līdz pat 3,8 m2. Virtuvē parasti ir izveidots aukstuma skapis ar plānāku ārsienu vai perforētu ķieģeli ventilācijai, lai dabīgais aukstums palīdzētu pārtikas uzglabāšanai. Šāda sistēma bija iespējama tikai padomju laikos, kad siltumenerģija tika piegādāta gandrīz par velti. Tāpat fasādē zem logiem dažreiz tika izbūvēti metāla plaukti, uz kuriem aukstajos mēnešos varēja glabāt pārtiku. Virtuves plāno sienu, kā arī ārsienu paneļu vājās siltumizolācijas dēļ hruščovkas mēdz saukt arī par Hruščova ledusskapjiem.

Baltijas valstīs

labot šo sadaļu

Visās trijās republikās pārsvarā celtas diezgan līdzīgas balto silīcija ķieģeļu hruščovkas. Lai arī parastais ēku augstums ir pieci stāvi, sastopamas arī 2, 3, 4 vai 6 stāvu pamatmodeļa versijas. Parasti ēkā ir trīs līdz četras kāpņutelpas. Būvētas arī sešstāvu hruščovkas, kur sestajā stāvā atrodas paplašinātas mākslinieku studijas telpas.

  • Lietuvas PSR būvēta 1-318 sērija.[8]
  • Latvijas PSR 1-316[9] un 1-318 sērija.
  • Igaunijas PSR celta 1-317[10] sērija.

Lietuvā un Latvijā celtas arī 1-464 un 1-464A[11] sērijas paneļu ēkas. Katrā republikā uz pamata hruščovku bāzes sāka izstrādāt jaunas blokmāju sērijas.[12]

Paneļu hruščovkas

labot šo sadaļu
 
1. Dzelzsbetona balkona plātne ar daļējo bojātu aizsargvairogu. 2. Remontēta paneļu salaiduma vieta.

Ņemot vērā celtniecības programmas grandiozos apmērus, svarīgas bija arī transporta izmaksas un celtniecības ātrums. Padomju aprēķini uzrādīja, ka paneļu hruščovkas celtniecībai nepieciešamie būvmateriāli bija vieglāki nekā ķieģeļu hruščovkai. Paneļi uz celtniecības laukumu tika piegādāti ar jau iebūvētiem un iestiklotiem logiem un durvīm, un ēkas tika ātri saliktas kopā, paneļus sametinot un savienojuma vietas aizcementējot. Līdz ar paneļa garuma standarta izmēru ēkās mainīgi ir tikai istabu platumi.

Ķieģeļu hruščovkas

labot šo sadaļu
 
1. Perforētais ķieģelis aukstumskapja ventilēšanai. 2. Iedzīvotāju nomainītie logi. 3. Kāpņu telpas logu stils un sarkano ķieģeļu dekors. 4. Iedziļināta notekcaurule, rets risinājums.

Ķieģeļu hruščovkas ir reģionāla īpatnība, un tās tika celtas tikai dažās PSRS pilsētās un republikās. Latvijā celtajām 1-316 un 1-318 sērijas mājām ir nesošās silikāta ķieģeļu sienas ar dažādiem balkonu un fasādes dekora risinājumiem. 1-316 sērijai parasti ir divslīpju jumts ar ventilējamiem bēniņiem, kamēr 1-318 sērijai ir gandrīz plakans jumts, kas piektā stāva iedzīvotājiem nozīmē aukstumu ziemā un karstumu vasarā, kā arī applūstošu griestu riskus.

Ķieģeļu hruščovku pārsvaram Baltijā pirmajā masu celtniecības desmitgadē varētu būt vairāki iemesli: tās varēja būvēt parastie celtnieki bez speciālas apmācības, zināšanām un ceļamkrāniem, kas bija nepieciešami paneļu ēku būvniecībā; pēc kara Baltijas pilsētas bija salīdzinoši mazas, vēl nebija izplānoti milzīgie mikrorajoni; paneļu ēkām vajadzēja plašu būvlaukumu, bet ķieģeļu ēkas, īpaši netraucējot, varēja uzbūvēt jau esošajā pilsētvidē; biezās ķieģeļu sienas bija labāk piemērotas vietējiem apstākļiem; vēl nebija uzbūvēti dzelzsbetona paneļu ražošanas kombināti.

Vizuālās atšķirības

labot šo sadaļu

Pirmajām hruščovkām bija stāvāki jumti ar ventilējamiem bēniņiem. Vēlāk celtajām ēkām jumti ir gandrīz plakani ar minimālām korēm, kas ziemā noved pie sniega uzkrāšanās un sienu samitrināšanas. Daudzām ēkām gala sienā ar sarkaniem ķieģeļiem izveidots celtniecības gads. Sarkanie ķieģeļi arī izmantoti kā dekoratīvais elements citādi vienādajās ēkās. Ēkām nedaudz atšķiras arī ieejas durvju dizaina risinājumi un kāpņutelpu logi. Lai arī hruščovkas parasti ir brīvstāvošas, dažreiz tās ir savienotas taisnā rindā vai leņķī. Gar galvenajām ielām izvietotu ēku pirmajos stāvos bieži vien atrodas veikalu telpas.

Mainīgi ir arī balkonu risinājumi. Daudzām ēkām to nav vispār, citām ir nelieli „franču logi”. Plašāk sastopamais ir balkons ar dzelzs režģiem un lēta materiāla aizsargvairogu, citām hruščovkām balkoniem ir izbūvēta papildus nesošā siena, kas tos padara stabilākus un daļēji aizsedz no vēja. Atkarībā no dzīvokļu plānojuma atšķirīgas ir arī galējās sienas, tajās ir vai nu viens, divi vai neviens logs.

Sērijas

labot šo sadaļu

PSRS lielajās pilsētās, galvenokārt Maskavā un Ļeņingradā, tika izstrādāti vairāki desmiti hruščovku modeļu un apakšmodeļu. Daži no tiem bija vairāk eksperimentāli, citi tika būvēti ilgstoši. Republiku un individuālu dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcu līmenī šajos projektos bieži vien tika veiktas izmaiņas paneļu izmēros vai dekoratīvajos elementos, tāpēc modeļu un apakšmodeļu skaits ir ļoti liels.[12][13][14]

  • K-7. Viens no pirmajiem paneļu hruščovku modeļiem, kas izstrādāts jau Staļina laikā. Gandrīz identisks OD sērijai. Projekta autors V.P.Lagutenko. Bieži celta tikai četrstāvu versija un gandrīz vienmēr bez balkoniem. Paneļu konstrukcijas īpatnība – iekštelpās redzamie konstrukcijas karkasa izbīdījumi. Virtuvju platība no 6,5–7 m2.[15]
  • OD (ОД) ir K-7 modeļa Ļeņingradas variants. Paneļu ēka, kas plaši celta no 1959. līdz 1964. gadam. Izceļas ar īpaši sliktu siltumnoturību un mazām istabām, kuru 4 cm biezās sienas nenodrošina skaņas izolāciju. Griestu augstums 2,6 m. Ēkas aktīvi tiek nojauktas.[16]
  • GI (ГИ). Projekts izstrādāts Ļeņingradā. Celts no 1959. līdz 1968. gadam. Sākotnēji ēkas celtas no blokiem, bet pēc 1961. gada no paneļiem. Balkonu nav. Speciāla pazīme – katrā stāvā tikai divi dzīvokļi, jo tika būvēti tikai trīsistabu (41 m2) un četristabu (49 m2) dzīvokļi. Virtuves platība 5 m2. Griestu augstums 2,5 m. Sanitārā mezgla platība 2 m2.[17]
  • Mm1-3. Ķieģeļu 4-5 stāvu ēkas ar griestu augstumu 2,48 m. Celtas ļoti īsu laiku, no 1956. līdz 1959. gadam.[18]
  • II-07. Piecstāvu paneļu ēka, celta no 1958. līdz 1961. gadam Maskavā. Griestu augstums 2,48 m. Gandrīz visas ēkas jau nojauktas.[19]
  • II-14. Četru līdz sešu stāvu ķieģeļu ēka. Griestu augstums 2,48 m. Celtas tikai no 1957. līdz 1960. gadam.[20]
  • II-17. Celta no blokiem četru un piecu stāvu variantos. Griestu augstums 2,48 m. Celta Maskavā no 1959. līdz 1967. gadam.[21]
  • II-32. Sērijas specifika - uz betona balstiem izvirzīti balkoni. Griestu augstums 2,6 m. 1, 2 un 3 istabu dzīvokļi. Dažās ēkās ir iebūvēts atkritumu vads. Celtas laikā no 1960. līdz 1965. gadam. Ēkas aktīvi tiek nojauktas.[22]
  • II-35. Eksperimentāls modelis, kas mūsdienās tiek nojaukts. Griestu augstums 2,50 m. Konstrukcijas problēmu dēļ 1959. gadā celtās sērijas ēku celtniecība izbeigta jau 1962. gadā, līdz kuram uzceltas 40 ēkas.[23]
  • 1-300. Parasti celtas kā kopmītnes. Celtas no 1960. gada.[24]
  • 1-MG-300 (1-МГ-300) ir II-32 sērijas modifikācija un pašlaik tiek nojaukta. Paneļu ēka ar griestu augstumu 2,64 m. Celtas laikā no 1962. līdz 1969. gadam. Virtuvju lielums no 6,3 m2 līdz 7 m2.[25]
  • 1-316 sērijas ķieģeļu ēkas, celtas LPSR.
  • 1-318 sērijas ķieģeļu ēkas. Celtas no 1958. gada pārsvarā Ukrainā un Baltijas valstīs.
  • 1-335 sērija ir tā saucamā „atvieglotās” konstrukcijas ēka, kas nozīmē, ka sienas ir plānākas nekā parasti. Rezultāts ir slikta siltumnoturība. Griestu augstums 2,55 m. Ļoti daudz celtas visā PSRS teritorijā no 1958. līdz 1966. gadam. Visvairāk, 289 ēkas, uzceltas Ļeņingradā. Salīdzinoši mazas istabas, virtuvju platība no 6,3—6,9 m2.[26]
  • 1-434 ir Baltkrievijas PSR izstrādāts 1-447 sērijas modifikācija. Celta no blokiem 4 un 5 stāvu augstumā. Griestu augstums 2,48 m. Celtas no 1958. gada līdz 1960. gadiem.[27]
  • 1-437 un 1-438 sērijas, projekts izstrādāts Kijivā. Ķieģeļu, ķieģeļu bloku un vieglbetona 3-5 stāvu ēkas ar 1, 2, un 3 istabu dzīvokļiem. Celtas laikā no 1958. līdz 1979. gadam.[28]
  • 1-439 sērijas paneļu ēkās radiatori tika iebūvēti ārsienu paneļos, tādējādi ne tikai tika bezjēdzīgi sildīts ārējais gaiss, bet arī bojājumu gadījumos plīsušo radiatoru remonts un nomaiņa bija praktiski neiespējama bez sienas uzlaušanas.
  • 1-440 celta no ķieģeļiem vai blokiem 3-5 stāvu versijās. Projekts radīts 1958. gadā, ēkas četrslīpju jumts nedaudz atgādina Staļina laika ēku.[29]
  • 1-442 un 1-443. Celtniecībā izmantoti ķieģeļi, ķieģeļu bloki vai vieglbetona bloki. Projekts izstrādāts Kijivā. Ēkām ir netipiski šauri virtuves logi un 1, 2 vai 3 istabu plānojums. Celtas no 1958. līdz 1960. gadiem.[30]
  • 1-447 sērijas ķieģeļu ēkas, ar visdažādākajām stāvu un fasāžu risinājumu variācijām. Sastopamas 3, 4, 5, 9 un 12 stāvu ēkas ar 1, 2, un 3 istabu dzīvokļiem. Griestu augstums 2,48 m. Celtas no 1958. gada līdz 1980. gadiem [31]
  • 1-460. Ķieģeļu 4 vai 5 stāvu ēkas. Griestu augstums 2,48 m. Celtas 1950. un 1960. gados.[32]
  • 1-464 sērijas 4 vai 5 stāvu paneļu ēkas celtas visā PSRS. Projekts izstrādāts 1958. gadā. Modelim ir vairākas nedaudz atšķirīgas modifikācijas. Griestu augstums 2,5 m. 1, 2 vai 3 istabu dzīvokļi. Virtuves platība no 5–6 m2. Celtas no 1958. līdz 1960. gadiem.[33] Šīs sērijas mājas celtas arī pirmajā Rīgas mikrorajonā Āgenskalna Priedes. Mazie sienu paneļu garumi – 3,2 m un 2,6 m nozīmēja, ka istabas bija diezgan mazas. Dzīvokļi plānoti tā, lai katrā stāvā būtu viens vienistabas dzīvoklis, viens divistabu dzīvoklis un divi trīsistabu dzīvokļi. Nesošo sienu biezums ir 35 cm.
  • 1-464A. Piecstāvu paneļu ēkas ar netipiski augstiem griestiem – 2,61 m2. Celtas laikā no 1960. gadu beigām līdz 1980. gadiem. Dzīvokļiem parasti ir balkoni, kā arī lodžijas visā gala sienas platumā.[34]
  • 1-466. Paneļu 3-5 stāvu ēkas ar 1, 2 un 3 istabu dzīvokļiem. Celtas no 1959. līdz 1970. gadiem.[35]
  • 1-468. Paneļu piecstāvu ēka ar griestu augstumu 2,50 un 2,525 m. Celtas no 1960. gada līdz 1980. gadiem.[36]
  • 1-507 sērijas paneļu ēkas celtas no 1956. līdz 1972. gadam. Tajās ir salīdzinoši liela virtuve – 7 m2 un atdalītas tualetes un vannas istabas. Pieejami arī trīsistabu dzīvokļi. Tiek uzskatīts par vienu no vislabākajiem hruščovku modeļiem.[37]
  • 1-510. Celta no paneļiem ar daudzām šuvēm, tāpēc izceļas ar sliktu siltumnoturību. No 1957. līdz 1968. gadam celtas četru un piecu stāvu versijas.[38]
  • 1-511. Projekts izstrādāts 50. gadu beigās, celts gandrīz tikai Maskavā un Kijivā. Lai arī iekšējās sienas celtas no blokiem, ārsienas ir celtas no kvalitatīviem ķieģeļiem. Griestu augstums 2,48 cm.[39]
  • 1-515/5. Paneļu ēka ar 1, 2 un 3 istabu dzīvokļiem. Griestu augstums 2,48 m. Dzīvokļiem ir balkoniņi. Maskavā tiek nojauktas.[40]
  • 1-527 sērija izstrādāta Ļeņingradā. Piecstāvīgas bloku mājas ar 1, 2 un 3 istabu dzīvokļiem. Celtas no 1957. līdz 1960. gadiem.[41]
  • 1-528 sērija celta no ķieģeļiem, griestu augstums 2,7 metri. Celta no 1957. līdz 1970. gadam.[42]
  • 1605/5 sērija izstrādāta uz 1-464 sērijas bāzes, tāpēc ārēji ir vienāda. Griestu augstums 2,50 m. Celtas no 1958. līdz 1966. gadam.[43]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Краткая история панельного строительства в России». RIA56. Новости Оренбурга и Оренбургской области. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 4. aprīlī.
  2. ↑ «Ликвидация хрущевок в Санкт-Петербурге: что дальше и что делать «расселенцам»?». www.novostroy.su (krievu). Skatīts: 2023-02-13.
  3. ↑ Бумага. «Жители хрущевок — о своих домах и идее снести их ради многоэтажек». «Бумага» (ru-RU), 2022-07-01. Skatīts: 2023-02-13.
  4. ↑ «Когда снесут мой дом. Главное о новой волне расселения хрущевок в Петербурге». fontanka.ru - новости Санкт-Петербурга (krievu). 2022-06-24. Skatīts: 2023-02-13.
  5. ↑ «1961:The Khrushchev Slums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 30. martā. Skatīts: 2014. gada 4. aprīlī.
  6. ↑ «Постановление Центрального Комитета КПСС и Совета Министров СССР от 4 ноября 1955 года №1871 «Об устранении излишеств в проектировании и строительстве»». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 16. jūlijā. Skatīts: 2014. gada 4. aprīlī.
  7. ↑ «Как строили хрущевки». Fishki.net - Сайт хорошего настроения. 11 janvāris 2014.
  8. ↑ «1-318».
  9. ↑ «1-316».
  10. ↑ «1-317».
  11. ↑ [1][novecojusi saite]
  12. ↑ 12,0 12,1 «Республиканские серии». VK.com.
  13. ↑ [ https://web.archive.org/web/20110719072453/http://mgsupgs.livejournal.com/196598.html Хрущевки, Сталинки и прочие]
  14. ↑ «Серии домов ( по алфавиту )».
  15. ↑ «Сносимые пятиэтажки серии К-7, типовые планировки К-7». Типы Домов.
  16. ↑ «Жилые дома серии "ОД": информация о сносе, планировки». Типы Домов.
  17. ↑ «Серия пятиэтажных домов "ГИ", варианты планировок "ГИ"». Типы Домов.
  18. ↑ «Серия пятиэтажек Мм1-3, планировка квартир Мм1-3». Типы Домов.
  19. ↑ «Сносимая серия пятиэтажек II-07, планировки II-07». Типы Домов.
  20. ↑ «Кирпичные пятиэтажки II-14, вариант размещения квартир II-14». Типы Домов.
  21. ↑ «Серия пятиэтажек II-17, планировка II-17 с размерами». Типы Домов.
  22. ↑ «II-32». Типы Домов.
  23. ↑ «II-35». Типы Домов.
  24. ↑ «Серия домов 1-300». Типы Домов.
  25. ↑ «Пятиэтажные дома 1-МГ-300, планировки квартир 1-МГ-300». Типы Домов.
  26. ↑ «1-335». Типы Домов.
  27. ↑ «Серия 1-434». Типы Домов.
  28. ↑ «Серии 1-437 и 1-438». Типы Домов.
  29. ↑ «Кирпичные хрущевки серии 1-440, планировка 440 серии домов». Типы Домов.
  30. ↑ «Серии 1-442 и 1-443». Типы Домов.
  31. ↑ «Дома серии 1-447, типовые планировки 1-447». Типы Домов.
  32. ↑ «Серия кирпичных пятиэтажных домов 1-460». Типы Домов.
  33. ↑ «Жилые дома серии 1-464, планировка квартир 464 серии». Типы Домов.
  34. ↑ «Серия 1-464А». Типы Домов.
  35. ↑ «466 серия (1-466)». Типы Домов.
  36. ↑ «Дома 468 серии (1-468)». Типы Домов.
  37. ↑ «Серия пятиэтажек 1-507, вариант размещения квартир в 1-507». Типы Домов.
  38. ↑ «Планировка квартир в пятиэтажках серии 1-510». Типы Домов.
  39. ↑ «1-511». Типы Домов.
  40. ↑ «Жилые дома 1-515/5, планировки 1-515/5». Типы Домов.
  41. ↑ «1-527». Типы Домов.
  42. ↑ «Кирпичные пятиэтажки 1-528, планировка серии 1-528». Типы Домов.
  43. ↑ «Дома серии 1605/5 (1605ам), планировка квартир 1605/5». Типы Домов.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Hruščovka&oldid=4169492"