Lekorbizjē
Šarls Eduārs Žanerē Grī (franču: Charles-Édouard Jeanneret-Gris), pazīstams kā Lekorbizjē (Le Corbusier, izrunā: /lə kɔʁbyzje/; dzimis 1887. gada 6. oktobrī, miris 1965. gada 27. augustā), bija Šveices—Francijas arhitekts, dizainers, urbānists, rakstnieks, kā arī gleznotājs, kas slavens kļuva ar to, ka arhitektūrā bija viens no modernisma pionieriem.
|
Biogrāfija
labot šo sadaļuŠarls Eduārs Žanerē Grī ir dzimis 1887. gada 6. oktobrī Šveices pilsētā Lašodefonā. 1920. gadā viņš pieņēma pseidonīmu Lekorbizjē. Viņa vectēva uzvārds pa mātes līniju bija Lecorbésier. Slavens kļuva 1930. gados, kad dzīvoja Francijā. 1930. gadā ieguva Francijas pilsonību.
Lekobirzjē ir piedalījies Parīzes centra pārbūvē (1925. gadā), daudzstāvu dzīvojamo māju celtniecības projektos Marseļā, Nantē un Berlīnē (no 1946. līdz 1957. gadam), kā arī kapelas celtniecībā Rošānā (1955. gadā).[1] Strādāja arī Krievijā, Indijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. 1961. gadā saņēma Amerikas Arhitektu institūta zelta medaļu.
Lekorbizjē nomira 1965. gada 27. augustā, 77 gadu vecumā, peldes laikā, kad viņš piedzīvoja sirdstrieku un nespēja pats saviem spēkiem tikt krastā.[2] Ārsts viņam bija ieteicies nenodarboties ar peldēšanu, kas pēc ārsta domām sagādāja par lielu slodzi Lekorbizjē slimajai sirdij.[2]
Modernās arhitektūras pieci principi
labot šo sadaļu1920. gados Lekorbizjē noformulēja modernās arhitektūras piecus principus vai punktus (Cinq points de l'architecture moderne), pēc kuriem ir jāvadās, lai nodrošinātu celtnes drošību un vienlaicīgi arī tās izskatīgumu.[3] Šie principi ir šādi:
- celtne ir jāceļ uz brīvi stāvošiem betona balstiem, kuriem jāiztur celtnes slodze;
- ēkas jumtam ir jābūt horizontālam, lai uz tā varētu, piemēram, izveidot dārzu;
- iekštelpās nevar būt nesošās konstrukcijas, lai var brīvi veidot ēkas plānojumu;
- nenoslogotās ārsienas veido nepārtrauktas logu rindas;
- fasādi jāveido brīvi, kuras stabilitāti nodrošina karkasa konstrukcijas.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latvijas Enciklopēdiskā vārdnīca. Rīga : Nacionālais apgāds. 2002.
- ↑ 2,0 2,1 «Šarls Eduārds Lekorbizjē» (latviski). VieglasSmiltis.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 7. jūnijā.
- ↑ Kačalova, Tatjana; Pētersons, Rihards. Mākslas vēstures pamati II. Rīga : Zvaigzne ABC, 1997.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lekorbizjē.
Šis ar arhitektūru saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |