Esperanto gramatika

Esperanto gramatika ir vārdu un teikumu struktūra esperanto valodā, kas tās mākslīgās izveides dēļ ir vienkāršāka nekā lielākajā daļai valodu. Pavisam valodā ir 16 gramatikas likumu, kuriem nav izņēmumu.^[1] Valoda izstrādāta, balstoties uz lielāko Eiropas valodu leksiku un gramatiskajām normām.^[2] Turklāt afiksu piestiprināšanas sistēma atvieglo esperanto mācīšanos: tā var balstīties uz labi zināmiem vārdiem, lai radītu jaunus vārdus, kas saprotami visiem citiem, tāpēc nav nepieciešams mācīties tik daudz dažādu sakņu.

Alfabēts un izruna labot šo sadaļu

Esperanto alfabēts zīmju valodā

Esperanto alfabēts ar latviešu un IPA norādīto izrunu.
Lielie burti	A	B	C	Ĉ	D	E	F	G	Ĝ	H	Ĥ	I	J	Ĵ	K	L	M	N	O	P	R	S	Ŝ	T	U	Ŭ	V	Z
Mazie burti	a	b	c	ĉ	d	e	f	g	ĝ	h	ĥ	i	j	ĵ	k	l	m	n	o	p	r	s	ŝ	t	u	ŭ	v	z
Latviešu izruna	a	b	c	č	d	e	f	g	dž	h	h*	i	j	ž	k	l	m	n	o	p	r	s	š	t	u	u**	v	z
IPA	a	b	t͡s	t͡ʃ	d	e ɛ	f	g	d͡ʒ	h	x	i	j	ʒ	k	l	m	n	o ɔ	p	r	s	ʃ	t	u	w (u̯)	v	z

h* — kā vārdos haoss, mehānika.
u** — veido divskani ar iepriekšējo patskani.

Ja nav iespējas rakstā lietot burtus ar diakritiskām zīmēm, var lietot dubultos burtus, tā, ĉ vai ŝ vietā var izmantot H-sistēmā ch, sh vai X-sistēmā cx, sx.^[3]

16 gramatikas likumi labot šo sadaļu

Akuzatīva lietošana esperanto

Esperanto valodas struktūrelementi

1. — Nepastāv nenoteiktais artikuls; definēts tikai viens noteiktais artikuls (la) visiem dzimumiem, locījumiem un skaitļiem. Noteiktā artikula lietošana ir tāda pati kā citās lielajās Eiropas valodās.
2. — Lietvārdi visi beidzas ar -o. Daudzskaitļa veidošanai tiek beigās pievienots -j. Locījumi ir tikai divi: nominatīvs un akuzatīvs; pēdējo veido no nominatīva, pievienojot tam galotni -n . Pārējie locījumi tiek izteikti, izmantojot prievārdus (visbiežāk ģenitīvu ar de, datīvu ar al, instrumentāli ar per, lokatīvu ar en).
3. — Īpašības vārds beidzas ar -a. Locījumi un skaitļi tiek pieskaņoti lietvārdiem. Salīdzinošā pakāpe tiek veidota ar vārdu pli, vispārākā pakāpe ar plej. Saiklis ol ("nekā") tiek izmantots salīdzinošajā pakāpē.
4. — Skaitļa vārdi (nelokās) ir: unu, du, tri, kvar, kvin, ses, sep, ok, naŭ, dek; cent; mil. Desmiti un simti veidojas, vienkārši savienojot ciparus (dudek — divdesmit). Kārtas skaitļiem tiek pievienota īpašības vārda galotne; multiplikatīvajiem — sufikss -obl- (duobla — divkāršs, duoble — divkārt), daļskaitļiem — -on- (duono — puse, duona — pus..., duone — uz pusēm), sadalījumam — vārds po (po du — pa divi). Turklāt skaitļa vārdi var tikt lietoti kā lietvārdi (duo — divnieks) un īpašības vārdi.
5. — Personas vietniekvārdi: mi (es), vi (tu, Jūs), li (viņš), ŝi (viņa), ĝi (tas), si (III personas atgriezeniskais vietniekvārds), ni (mēs), ili (viņi), oni (tie). Piederības vietniekvārdi tiek veidoti, pievienojot īpašības vārdu galotni. Loka kā lietvārdus.
6. — Darbības vārds nemainās personā un skaitlī. Vārda formas: nenoteiksme beidzas ar -i, tagadne ar -as; pagātne ar -is; nākotne ar -os; nosacītā izteiksme -us; pavēles izteiksme -u. Divdabjos darāmās kārtas tagadne -ant-; pagātne -int-; nākotne -ont-; ciešamās kārtas tagadne -at-; pagātne -it-; nākotne -ot-. Visi pasīvās formas tiek veidotas, izmantojot atbilstošo formu vārdam esti (būt) un ciešamās kārtas divdabi, uz darītāju norāda vārds de vai far.
7. — Apstākļa vārdi visi beidzas ar -e; salīdzināmās pakāpes tāpat kā īpašības vārdiem.
8. — Visi prievārdi prasa nominatīvu.
9. — Katrs vārds tiek lasīts tā, kā tas ir rakstīts.
10. — Uzsvars vienmēr ir uz priekšpēdējās zilbes .
11. — Saliktos vārdus veido vienkāršs vārdu savienojums (galvenais vārds ir beigās).
12. — Nav divkārša nolieguma, vārds ne tiek lietots tikai vienreiz. (Neniu ne venis — neviens neatnāca: nepareizi, patiesībā nozīmē "visi atnāca"; neniu venis — neviens atnāca: pareizi.)
13. — Lai parādītu virzienu, vārdiem pievieno akuzatīva galotni. (Mi iras hejmen — es eju mājup.)
14. — Katram prievārdam ir noteikta un noteikta nozīme; bet, ja nevar atrast piemērotu, tad izmanto prievārdu je, kuram nav savas nozīmes. Prievārda vietā var izmantot arī akuzatīvu.
15. — Internacionālie vārdi esperanto valodā tiek lietoti bez izmaiņām, saņemot tikai šīs valodas pareizrakstību. Bet ieteicams darināt vārdus no saknes pēc esperanto noteikumiem (nacio — nācija, nacia — nacionāls).
16. — Lietvārda un artikula beigu patskanis var tikt aizstāts ar neizrunājamu apostrofu, īpaši poētiskos tekstos.^[4]

Literatūra labot šo sadaļu

Vācu — esperanto vārdnīca. Odesa, 1894.

Reformētais esperanto - pilnīga starptautiskās valodas gramatika. Valters un Rapa, Rīga, 1923.
Esperanto — Eduards Jaunvalks, Zvaigzne, Rīga, 1985.
Esperanto - Latviešu, Latviešu - Esperanto vārdnīca — E. Jaunvalks, Latvijas Valsts Izdevniecība, Rīga, 1957.
Latviešu esperanto sarunvārdnīca — E. Jaunvalks, Avots, Rīga, 1983.
Gramatika, esperanto - latviešu un latviešu - esperanto vārdnīca — E. Jaunvalks, A. Gūtmanis, Liesma, Rīga, 1979.

Ārējās saites labot šo sadaļu

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Esperanto gramatika

Atsauces labot šo sadaļu

↑ Mākslīgās valodas un esperanto
↑ Viena no mākslīgajām valodām Arhivēts 2019. gada 29. maijā, Wayback Machine vietnē. (PDF)
↑ Skribo kaj elparolo Arhivēts 2019. gada 29. maijā, Wayback Machine vietnē. (esperanto)
↑ Fundamenta Gramatiko Arhivēts 2019. gada 29. maijā, Wayback Machine vietnē. (esperanto)

[1] Mākslīgās valodas un esperanto

[2] Viena no mākslīgajām valodām Arhivēts 2019. gada 29. maijā, Wayback Machine vietnē. (PDF)

[3] Skribo kaj elparolo Arhivēts 2019. gada 29. maijā, Wayback Machine vietnē. (esperanto)

[4] Fundamenta Gramatiko Arhivēts 2019. gada 29. maijā, Wayback Machine vietnē. (esperanto)

[1]

[2]

[3]

[4]