Apostrofs

pieturzīme un diakritiskā zīme

Apostrofs (grieķu: ἀπόστροφος, apóstrophos) ir komatveida zīme virs rindas.[1] Ar apostrofu latviešu valodas rakstos tiek parādīts burtu vai burtkopu izlaidums vai atmetums; pārsvarā tiek lietots saistītās valodas tekstos (lugas, dzeja).[2] Citās valodās apostrofa lietojums ir plašāks.

’ '
Apostrofs
Interpunkcija
apostrofs’ '
daudzpunkte…, ...
defise-,
divpunkte..
domuzīme, –, —, ―
iekavas[ ], ( ), { }, ⟨ ⟩
izsaukuma zīme!
jautājuma zīme?
kols:
komats,
pēdiņas« », “ ”, „ “
punkts.
pusiekava)
semikols;
slīpsvītra/
vienpēdiņas‘ ’
zvaigznīte*

Mūsdienās ir jāierobežo apostrofa lietošana latviešu valodas rakstos, jo tā izmantošana nav ieteicama no valodas kultūras viedokļa, tāpat tas nenorāda labu dzejas stilu.[2] Vairāki vārdi, kas agrāk lietoti ar apostrofu, mūsdienās tiek lietoti bez tā, jo ir ieguvuši stilistisku nokrāsu un ir uztverami kā poētismi, kur apostrofs nav lietojams.[2]

Apostrofs tiek lietots[2]

  1. ritma dēļ saistītā valodā dažādu vārdšķiru locījumu galotņu atmetumā[P 1]
    Sun' ar kaulu nomētāju
  2. dzejā un sarunvalodas attēlojumā darbības vārda personu galotņu atmetumā
    Rībēj' Rīga, Rībēj' Rīga
  3. apstākļa vārdu galotņu atmetumā
    Tik grūt' ir par to nedomāt.
  4. lietvārdiem (visbiežāk 2. deklinācijas nominatīvā un 4. un 5. deklinācijas ģenitīvā) patskaņu izlaidumā vārda celmā vai galotnē
    Domāj't, netrāpīšu?
    Es vēl nees'u pabeidzis mājasdarbus.
  5. atsevišķu līdzskaņu vai veselu zilbju atmetumā
    Hei, knauķi! panāc šu'.
  6. sarunvalodas attēlojumā dažu partikulu saīsinājumos
    Vai ta' nezini

Piezīmes un atsauces

labot šo sadaļu
  1. Šādi lasītājs tiek brīdināts par to, ka nav dota vārda pilnā forma, tādējādi ar apostrofa palīdzību tiek samazināta iespēja nepareizi uztvert saturu. Piemēram, "Saku vienu ļaunu vārdu, // Iemet' sāli ugunī.".[2]
  1. Svešvārdu vārdnīca (trešais izd.). Jumava. 2007. 66. lpp. ISBN 978-9984-38-332-3.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Aina Blinkena. Latviešu interpunkcija (otrais, pārstrādātais izd.). Rīga : Zvaigzne ABC, 2009. 412.—414. lpp. ISBN 978-9984-40-516-2.