Nikolajs Eke

Nikolajs Eke, arī Niklāvs Eks (vācu: Nicolaus von Ecke, 1541—1623) bija Rīgas rātskungs, birģermeistars un burggrāfs. Kā Polijas karaļa interešu aizstāvim Ekem bija nozīmīga loma kalendāra nemieros.

Nikolajs Eke Nicolaus von Ecke Nikolaja Ekes medaļa Personīgā informācija Dzimis 1541. gadā Miris 1623. gada 28. augustā Rīga Dzīves vieta Rīga Tautība vācbaltietis

Ar N. Ekes vārdu saistīts 1594.—1596. gadā būvētais Ekes konvents jeb ģildes locekļu atraitņu patversme.

Biogrāfija

Nikolajs Eke dzimis apmēram 1541. gadā. Bija divreiz precējies, vispirms ar Rīgas rātes sekretāra Bernharda Brīla (Bruel) meitu Elizabeti, pēc tam ar Rīgas birģermeistara Miķeļa Šulca (Schultz) meitu Annu, laulībā viņiem dzima trīs meitas. 1576. gadā N. Eki ievēlēja par Rīgas brīvpilsētas rātskungu, viņš kopā ar birģermeisteru Kasparu Bergenu (Kaspar zum Bergen), rakstvedi Johanu Tastu un abu ģilžu eltermaņiem parakstīja Drohičinas līgumu. Pēc tam, kad Polijas—Lietuvas valdnieks Stefans Batorijs 1581. gada 7. aprīlī Rīgas pilī pieņēma pilsētas iedzīvotāju pakļaušanās zvērestu, N. Eku iecēla par Rīgas birģermeistaru, bet 1583. par Rīgas pilsētas burggrāfu, t.i. Polijas karaļa varas pārstāvi.

Kalendāra nemieri (1585—1586)

1585. gada 11. janvāra vakarā burggrāfs Eke kopā ar sindiku Velingu (Welling) no Viļņas atgriezās Rīgā. Nākamā dienā burggrāfs ziņoja par panākumiem Viļņā, bet pilsoņi šo ziņojumu uzņēma vēsi un aizdomīgi. Tad Eke sāka iztaujāt klātesošos, kā Domskolas rektors Melers (Möller) bija apvainojis karali (kādā rātes sēdē, oponējot virsmācītājam Neineram, rektors Melers bija izteicies par Polijas karali, ko rātskungi bija interpretējuši kā karaļa apvainošanu). Tomēr neviens neatzinās, ko dzirdējuši. Tad Eke pēc sekretāra Kannes ierosinājuma lika atvest uz rātsnamu Meleru un pavēlēja to arestēt. Seši namnieki ar konrektoru un juristu Mārtiņu Gīzi priekšgalā devās pie burggrāfa Ekes un pieprasīja rektora atbrīvošanu. Eke ne tikai atteicās to darīt, bet nepieņēma arī galvotājus par Melleru un ar izsmieklu uzņēma brīdinājumu, ka pūlis pie rātsnama var sacelties. Kad Ekes atbildi paziņoja pūlim, tas vairs nebija valdāms. Tas ielauzās rātsnamā un atbrīvoja Melleru. Kāds Andrejs Knute paņēma lielās sardzes bungas un sacēla trauksmi. No visām pusēm sapulcējās bruņoti pilsētnieki un sāka demolēt rātskungu namus. Pūlis ielauzās Ekes namā, taču Eke paspēja noslēpties, un iebrucēji to neatrada. Tad pūlis Ekes namu izdemolēja. Varu pilsētā pārņēma rātes pretinieki ar Mārtiņu Gīzi vadībā. Vēlāk Eke ar Vellingu tika arestēti un katru dienu tika vesti pratināt. Pa to laiku tika sastādīts jauns līgums starp Rīgas namniekiem un rāti. Atbrīvotais burggrāfs Eke ar domubiedriem uzsāka asu aģitāciju pret Rīgas namniekiem, izmantojot pazīšanos poļu valdības aprindās. Polijas karalis Stefans Batorijs nostājās Ekes pusē. Viņš pavēlēja Vidzemes pārvaldniekam Nikolajam Radvilam iznīcināt namnieku un rātes noslēgto līgumu, kā arī uzlika pilsētai naudas sodu. Rīgas namnieki iesniedza karalim paskaidrojumu par burggrāfa nepamatotajiem apvainojumiem un 1586. gada sākumā nosūtīja savu delegāciju pie karaļa. Karalis lika atjaunot rāti iepriekšējā sastāvā, taču namnieki nepakļāvās viņa pavēlei. Eke bailēs par savu drošību aizbēga uz Koknesi. Pēc Tasta un Vellinga sodīšanas ar nāvi ar Gotharda Ketlera starpniecību 1586. gada 17. septembrī namnieki parakstīja jaunu līgumu ar rāti, pēc kura Eke atgriezās savā amatā, saņemot 3000 guldeņus kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem.

Cīņa par varu (1586—1605)

Pēc kalendāra nemieriem, pateicoties Severīna kontraktam, Eke nostiprināja savu varu, taču bija iemantojis naidu no rīdzinieku puses. To pastiprināja arī tas, ka viņš ņēma naudu savām vajadzībām no pilsētas kases. Taču būtu jāatzīmē arī Ekes pozitīvos centienus pēc kalendāra nemieriem skolu sistēmas nostiprināšanā Rīgā. Īpaša vērība tika pievērsta Rīgas Domskolai. 1592. gadā pēc Ekes ierosmes nodibināja ģildes locekļu atraitņu patversmi, tā dēvēto Ekes konventu.

Pēc poļu—zviedru kara sākuma varaskārajam Ekem izcēlās konflikts ar pilsētas sindiku D. Hilhenu (Hilchen), ko pastiprināja Hilhena iecelšana muižnieku kārtā. 1600. gadā Hilhens apsūdzēja Eku par kādu no viņa tumšajām lietām, tomēr Eke kopā ar vicesindiku Godemani pārgāja pretuzbrukumā un apvainoja Hilhenu pilsētas interešu nodevībā. Rezultātā Hilhens 1600. gadā bija spiests pilsētu atstāt. Bet arī Eka neierobežotajai varai pienāca beigas, jo 1605. gadā ģildes panāca Ekes un viņa znotu Tomasa Rama (Ramm, (miris 1631.)) un Retgera Horsta (Rötger zur Horst, miris 1622. vai 1623.) atstādināšanu no visiem ieņemamajiem amatiem. Viņiem visiem nācās atstāt Rīgu un doties trimdā.

Pēc atgriešanās Rīgā

1612. gadā Eke un viņa znoti tomēr saņēma atļauju atgriezties pilsētā un 7. maijā tika atjaunoti amatos, taču viņu ziedu laiki bija pagājuši. 1618. gada 3. maijā nomira N. Eka sieva Anna un viņš pasūtīja epitāfiju „Kristus un grēciniece”, ko uzstādīja uz atraitņu patversmes fasādes ar domu oponēt saviem nelabvēļiem — „kas ir bez grēka, lai pirmais met akmeni”. 1621. gada zviedru aplenkuma laikā Eke ar savu znotu T. Ramu bija starp tiem, kas vadīja Rīgas pilsētas aizsardzību. Bet pēc Rīgas krišanas, Ekam, kā vecākajam birģermeistaram 1621. gada 25. septembrī bija pienākums pasniegt Zviedrijas karalim Gustavam II Ādolfam Rīgas pilsētas atslēgas, kuras, apstiprinot pilsētas privilēģijas, karalis atdeva atpakaļ N. Ekem.

Nikolajs Eke mira 1623. gada 28. augustā. Tomēr labā rīdzinieku atmiņā Eke nepalika, un viņa kapavieta Doma baznīcā tika izdemolēta (cilnis uz viņa kapakmens tika sadauzīts).

Darbi

• Burggrāfa Nikolaja Ekes, sindika Dāvida Hilhena un rektora Johana Rīvija runas sakarā ar reorganizētās Rīgas Domskolas atklāšanu Mollīna izdevumā "Trīs runas". Rīga: 1594 (latīņu: Orationes tres: e quibus duae Nic. Ekii proconsulis: et Dav. Hilchen syndici. Tertia Jo. Rivii, cum solenni et publico ritu produceretur ad demandatam sibi ab ampl. senatu inspectionem scholasticam subeundam. Habitae in restitutione seu instauratione scholae rigensis. Rigae 1594)

Atspoguļojums kultūrā

Nikolajs Eke ir viens no varoņiem Rutku Tēva vēsturiskajā romānā "Trīs vella kalpi", kā arī Rīgas Kinostudijas 1970. gada filmā "Vella kalpi" un 1972. gada filmā "Vella kalpi Vella dzirnavās". Filmās Ekes lomu spēlēja Ēvalds Valters.