Dominikāna

Skaties arī jēdzienu ar līdzīgu nosaukumu: Dominika.

Dominikāna, oficiāli Dominikānas Republika (spāņu: República Dominicana), agrāk Dominikāņu republika, ir valsts Haiti salas (Espanjolas) austrumu daļā. Ziemeļos Dominikānu apskalo Atlantijas okeāns, austrumos — Mona šaurums, bet dienvidos — Karību jūra. Kopējais piekrastes garums ir ap 1600 km.

Dominikānas Republika República Dominicana
Karogs Ģerbonis
Devīze: Dios, Patria, Libertad
Himna: Quisqueyanos Valientes
Location of Dominikāna
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Santodomingo 19°00′N 70°40′W
Valsts valodas		Spāņu valoda
Etniskās grupas (1960)		72,9% jauktas rases 16,1% baltadainie 10,9% melnādainie
Valdība		Prezidentāla republika
-	Prezidents	Luis Abinader
-	Viceprezidents	Margarita Sedenjo
Neatkarība
-	no Spānijas	1821. gada 1. decembrī
-	no Haiti	1844. gada 27. februārī
-	no Spānijas	1863. gada 16. augustā
-	no ASV	1924. gada 12. jūlijā
Platība
-	Kopā	48 442 km² (128.)
-	Ūdens (%)	0.7
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2021. gadā	10 950 000 (88.)
-	Blīvums	197/km² (65.)
IKP (PPP)		2016. gada aprēķins
-	Kopā	$ 160,86 miljardi
-	Uz iedzīvotāju	$ 15 946
Džini koef. (2012)		47,1 (augsts)
TAI (2021)		▲ 0,767 (augsts) (80.)
Valūta		Peso (DOP) (DOP)
Laika josla		Atlantijas (UTC-4)
Interneta domēns		.do
ISO 3166-1 kods		DOM / DO
Tālsarunu kods		+1-809, +1-829, +1-849

Dominikānas kopējā platība ir 48 442 km², pēc 2016. gada datiem tajā dzīvoja 10 950 000 iedzīvotāji. Tā ir otrā lielākā valsts Karību reģionā (pēc Kubas) gan pēc platības, gan pēc iedzīvotāju skaita. Dominikānas galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Santodomingo, kurā dzīvo apmēram 1 miljons iedzīvotāju, vienīgā sauszemes robeža tai ir ar Haiti rietumos.

Dominikānas Republikai ir devītā attīstītākā ekonomika Latīņamerikā, un otrā attīstītākā ekonomika Karību jūras un Centrālamerikas reģionā.

Vēsture

1492. gadā Kristofors Kolumbs atklāja salu, ko nodēvēja par Spāņu salu (La Isla Española). 1777. gadā salu sadalīja divās daļās, austrumu daļā atradās Spānijas kolonija Santo Domingo, bet rietumu daļā Francijas kolonija Saint-Domingue. 1804. gadā Francijas kolonija ieguva neatkarību un tika nodēvēta par Haiti Republiku (République d’Haïti), 1821. gadā arī Spānijas kolonija ieguva neatkarību kā Spāņu Haiti Republika (República del Haití Español). No 1822. līdz 1844. gadam abas Haiti republikas bija apvienotas vienā valstī.

Ģeogrāfija

Valsts atrodas uz otrās lielākās no Lielajām Antiļu salām, aizņemot divas trešdaļas Haiti salas Karību jūrā, kas atrodas starp Kubu un Puertoriko. Visaugstākā vieta ir Duartē smaile, kuras augstums sasniedz 3087 metrus virs jūras līmeņa. Zemākais punkts ir Enrikio ezers, kura dziļums ir 42 metri zem jūras līmeņa.

Ir daudz nelielu jūras salu un sēkļu, kas ir daļa no Dominikānas teritorijas. Divas lielākās salas netālu no krasta ir Saona dienvidaustrumos un Beātē dienvidrietumos. Ziemeļos, 100 –200 kilometru attālumā (62 –124 mi), ir trīs plaši, lielā mērā applūduši sēkļi, kas ģeogrāfiski ir Bahamu salu dienvidaustrumu turpinājums: Navigācijas sēklis (Navidad Bank), Sudraba sēklis (Silver Bank) un Mouchoir sēklis (Mouchoir Bank). Dominikānas Republika oficiāli ir pieprasījusi arī Navigācijas sēkli un Sudraba sēkli.

Dominikānas teritorijā ietilpst arī Beata Katalina, Saona, AltoVelo un Catalinita salas. Tā ir saistīta ar Haiti rietumiem, Atlantijas okeānu uz ziemeļiem un Karību jūru uz dienvidiem. Valsti var iedalīt divos galvenajos topogrāfiskajos reģionos. (1.) Augstienes, kas sastāv no četriem paralēliem kalnu diapazoniem, Cordillera Central, kas ir ļoti mežains kalnu diapazons, Cordillera Septentrional, Sierra de Neiba un Sierra de Baoruco. (2.) Zemienes, kas sastāv no garām paralēlām ielejām, kas atrodas ziemeļrietumu virzienā. Visplašākā ieleja ir Cibao, kas atrodas Neibas ielejā, ir arī citas nelielas ielejas, kurās ir sava kanalizācijas sistēma.

Dominikānas Republikai ir četri nozīmīgi kalnu diapazoni. Augsti ziemeļos ir Cordillera Septentrional (“Ziemeļu kalnu grēda”), kas stiepjas no ziemeļrietumu piekrastes pilsētas Monte Cristi, netālu no Haiti robežas, uz Samaná pussalu austrumos, kas stiepjas paralēli Atlantijas okeāna piekrastei. Visaugstākais diapazons Dominikānas Republikā – kā arī visā Rietumindijā – ir Cordillera Central (“Centrālais Kalnu diapazons”). Tas pamazām saliecas uz dienvidiem un beidzas netālu no Azua pilsētas, Karību jūras piekrastē.

Starp Centrālo un Ziemeļu kalnu grēdām atrodas bagātā un auglīgā Cibao ieleja. Šī lielā ieleja ir mājvieta Santjago un La Vegas pilsētām un lielākajai daļai tautu lauksaimniecības apgabalos.Daudz zemes Enriquillo baseinā ir zem jūras līmeņa, ar karstu, sausu,tuksnesim līdzīgu vidi. Kalnos ir arī citas mazākas ielejas, piemēram,Konstances, Jarabacojas, Villas Altagrasijas un Bonao ielejas.

Liano Costero del Caribe (“Karību jūras piekrastes līdzenums”) ir lielākais no līdzenumiem Dominikānas Republikā. Stiepjoties uz ziemeļiem un austrumiem no Santo Domingo, tas iekļauj sevī daudz cukurniedru stādījumu savannās, kas tur bieži sastopamas. Rietumos no Santo Domingo tā platumu samazinās līdz 10 kilometriem (6,2 mi), jo tas aptver krastu, beidzoties pie Ocoa upes grīvas. Vēl viens liels līdzenums ir Plena de Azua (“Azua Plain”), ļoti auglīgs reģions Azua provincē, vēl daži nelieli piekrastes līdzenumi atrodas ziemeļu piekrastē un Pedersalas pussalā.

Četras lielākās upes apskalo daudzus Dominikānas Republikas kalnus. Yaque del Norte ir visgarākā un nozīmīgākā Dominikānas upe. Tā nes ūdeni no Cibao ielejas un ietek Monte Cristi līcī ziemeļrietumos. Junas upe tek no Vega Real un ieplūst Samaná līcī ziemeļaustrumos. San Huana ielejas drenāžu nodrošina Svētā Huana upe, Yaque del Sur upe, kas ietek Karību jūrā. Artibonitoir ir visgarākā Hispaniolas upe, tā plūst uz rietumiem uz Haiti.

Ir daudz ezeru un piekrastes lagūnu. Lielākais ezers ir Enriquillo, sālsezers 45 metru (148 pēdu) dziļumā zem jūras līmeņa, tas ir zemākais punkts Karību jūrā. Citi nozīmīgi ezeri ir Laguna de Rincón vai Cabral ar svaigu ūdeni un Laguna de Oviedo, lagūna ar iesāļu ūdeni.

Dominikānas Republika 1946. gadā cieta aptuveni 8,1 balles stiprā zemestrīcē salas ziemeļaustrumu piekrastē. Tas izraisīja cunami, kura rezultātā gāja bojā aptuveni 1800 cilvēki, galvenokārt piekrastes kopienās. Vilnis skāra arī Dayton Beach Floridā un Atlantijas pilsētā, Ņūdžersijā. Šis apgabals ir apdraudēts. Karību jūras reģiona valstis un Amerikas Savienotās Valstis ir sadarbojušās, lai izveidotu cunami brīdinājuma sistēmas un kartētu risku zemās teritorijās.

Klimats

Dominikānas Republikā ir mitrs subtropu jūras klimats ar vējiem, kas ietekmē siltumu. Mitrā vai lietainā sezona ir no maija līdz novembrim dienvidos, un no decembra līdz aprīlim ziemeļos. Viesuļvētras var notikt arī no jūnija līdz novembrim. Kopumā lietus ir stiprāks ziemeļos un samazinās uz dienvidiem un rietumiem. Vidējie gada nokrišņi svārstās starp 1390 mm un 1520 mm. Mēneša vidējā temperatūra zemienēs sasniedz +25 °C līdz +27 °C. Pats karstākais mēnesis ir augusts, kad gaiss sasilst līdz +31 °C, bet jūras vēji, kas pūš no ziemeļaustrumiem, karstumu padara mērenāku arī šajā laikā. Ziemā vidējā gaisa temperatūra ir +22 °C.

Mitrā sezona gar ziemeļu krastu ilgst no novembra līdz janvārim. Citviet mitrā sezona ilgst no maija līdz novembrim.Vidējās gada lietusgāzes ir 1500 milimetri (59,1 colla) valsts mērogā, atsevišķās vietās Vallē de Neiba var redzēt vidējos rādītājus, kas ir zemāki par 350 milimetriem (13,8 collas), savukārt Cordillera austrumnieciskais vidējais rādītājs ir 2,740 milimetri (107,9 collas). Sausākā valsts daļa atrodas rietumos.

Tropiskie cikloni ik pēc pāris gadiem šķērso Dominikānas Republiku ar 65% ietekmi gar dienvidu krastu. Viesuļvētras visbiežāk ir no augusta līdz oktobrim. Pēdējā lielā viesuļvētra, kas skāra valsti 1998. gadā, bija orkāns Georges.