Ūdens cietība

Ūdens cietība ir dabīgo ūdens īpašību kopums, kas saistīts ar sārmzemju metālu saturošu sāļu, visbiežāk kalcija un magnija sāļu, koncentrāciju ūdenī. Lai arī ciets ūdens nav kaitīgs cilvēka veselībai, tas var radīt nopietnus draudus dažādām ierīcēm, piemēram, veļasmašīnām, boileriem, trauku mazgājamajām mašīnām un caurulēm, izgulsnējoties tajā kā katlakmens.

Krāna nokaļķošanās, ko izraisījis ciets ūdens

Iedalījums

Iedala pēc cietības dabas.

• Karbonātu cietība (pārejošā) ir tad, kad ūdenī ir hidrogēnkarbonāti (visbiežāk Ca(HCO₃)₂ un Mg(HCO₃)₂). No tās var atbrīvoties, ūdeni karsējot, kā rezultātā rodas ķīmiski tīrs ūdens, oglekļa dioksīds un izgulsnējas karbonāti jeb katlakmens:

2HCO₃⁻ → CO₃²⁻ + CO₂ + H₂O

• Nekarbonātu cietība (pastāvīgā) sastopama tad, kad ūdenī ir stipro skābju sāļi, piemēram, sulfāti vai hlorīdi.

Karbonātu un nekarbonātu cietību sauc par kopējo ūdens cietību, kuru var novērst, pievienojot sodu, nātrija vai kālija fosfātu, kā arī ar katjonītu (jonu apmaiņas sveķu) metodi.

1. HCO₃⁻ + Na₂CO₃ → NaHCO₃ + CO₃²⁻

Cl⁻ + Na₂CO₃ → CO₃²⁻ + NaCl

2. HCO₃⁻ + Na₃PO₄ → NaHCO₃ + PO₄³⁻

3. HCO₃⁻ + K₃PO₄ → KHCO₃ + PO₄³⁻