Džou dinastija

	Džou dinastija
	Karaliste
	Location of Džou dinastijasDžou dinastija
Pārvaldes centrs	Haojiņa; Luojaņa
Politiskā struktūra	Karaliste
Vēsturiskais laikmets	Dzelzs laikmets
- Dibināta	1046. gads p.m.ē.
- Likvidēta	256. gads p.m.ē.
	Iedzīvotāju skaits
- 273. gads p.m.ē.. gadā	30 000 000
- 230. gads p.m.ē.. gadā	38 000 000

	Džou dinastija
	Karaliste
	Location of Džou dinastijasDžou dinastija
Pārvaldes centrs	Haojiņa; Luojaņa
Politiskā struktūra	Karaliste
Vēsturiskais laikmets	Dzelzs laikmets
- Dibināta	1046. gads p.m.ē.
- Likvidēta	256. gads p.m.ē.
	Iedzīvotāju skaits
- 273. gads p.m.ē.. gadā	30 000 000
- 230. gads p.m.ē.. gadā	38 000 000

Džou dinastija (ķīniešu: 周朝; piņjiņs: Zhōu Cháo) bija Ķīnas dinastija, kas valdīja Ķīnā no 1046. gada p.m.ē. līdz 256. gadam p.m.ē. Tā izveidojās pēc Šanu dinastijas valsts sagrāves. Pēc vairākiem sadrumstalotības gadsimtiem Džou dinastiju 256. gadā aizvietoja Cjiņ dinastija. Džou valdnieku tituls bija karalis (wang). Gandrīz 900 gadus ilgajā dinastijas vēsturē valdīja 37 karaļi. Par dinastijas valdīšanas sākumu dažreiz uzskata 1122.p.m.ē., citi seno hroniku pārvērtējumi ir noteikuši 1046. un 1027.p.m.ē. Dinastijas valdīšanas periods ir visilgākais Ķīnas vēsturē un to iedala Rietumu Džou un Austrumu Džou periodos.

Lai arī Džou dinastijas valdīšanas laiks Ķīnā bija visilgākais no visām dinastijām, reāla politiskā un militārā vara dinastijas karaļiem piederēja tikai līdz 771. gadam p.m.ē. Rietumu Džou laikā (1046.–771. p.m.ē.) centralizēto karaļa varu sāka vājināt pusneatkarīgās feodālo vasaļu valstiņas. Pēc 771 p.m.ē. dinastija zaudēja reālo varu. Sākās Austrumu Džou periods, kas beidzās ar pēdējā karaļa nogalināšanu.

Pirmā Džou galvaspilsēta līdz 771.p.m.ē. atradās Haojiņā pie Huanhe upes, pie mūsdienu Sjiaņas pilsētas. Dinastijas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos galvaspilsētu pārcēla uz Luoji, mūsdienu Luojaņu.

Rietumu Džou (1046-771 p.m.ē.)

Trīs sargu sacelšanās apspiešana

Džou aristokrātiskā ģimene pastāvēja jau kopš Šanu dinastijas sākuma, pārvaldot zemes Vei upes ielejā, mūsdienu Šaaņsji provincē. Vājinoties Šanu dinastijas varai, Džou armija vairākas desmitgades cīnījās par varu valstī, līdz galīgai uzvarai 1046. gadā p.m.ē.

1046. gadā p.m.ē. dinastijas dibinātājs Dzji Fa veda 45 000 kareivju lielu armiju kaujā pret pēdējo Šanu dinastijas karali Džou. Lai arī Šanu vara tika sagrauta, tiem uzticīgas vienības vēl kādu laiku turpināja pretošanos. Karalis Dzji Fa valdīja tikai pāris gadus, un troni mantoja viņa mazgadīgais dēls. Par reģentu kļuva viens no viņa onkuļiem. Neapmierināti ar reģenta varas pieaugumu, reģenta brāļi uzsāka sacelšanos. Valdnieka onkuļu sacelšanās zināma Trīs sargu sacelšanās (1042.-1039. p.m.ē.). Dumpim pievienojās vēl nesakautie Šanu lojālisti un pierobežu vasaļvalstiņas. Reģenta uzvarošā armija apspiežot dumpi paplašināja valsts teritoriju. Lai nostiprinātu jauno dinastiju, šajā laikā tiek radīta Debesu mandāta teorija, kas izskaidroja, kāpēc dievi novērsās no Šanu dinastijas un uzticēja varu Džou dinastijai. Tiek aizliegta Šanu piekoptā cilvēku upurēšana.

Pēc dumpja sakāves iestājās miers, taču novājinājās provinču kontroles sistēma, valdniekam aizvien vairāk zaudējot tiešo varu. Dinastija sākotnēji turpina iekarojumu politiku, mēģinot pakļaut dienvidu Ču karalisti (1030.-223. p.m.ē.), taču ceturtais Džou karalis un lielākā daļa armijas šajā karagājienā krita.

Valsts teritorijas izaugsme pārsniedza dinastijas centrālās administrācijas iespējas, un provinču pārvaldīšanai iecēla valdošās dzimtas pārstāvjus un karavadoņus, kas laika gaitā kļuva aizvien neatkarīgāki. Sāka veidoties feodālās lojalitātes attiecību sistēma fenjaņ (feng jian), provinču un teritoriju pārvaldnieku amatiem kļūstot mantojamiem. Pusautonomie feodālie pārvaldnieki mēdza karot savā starpā, kā arī pretojās, ja provinces pārvaldnieks vēlējās centralizēt savu varu. Tādējādi militārus konfliktus radīja gan centralizācija, gan decentralizācija.^[1]

Dinastijas desmitais karalis Dzji Hu (877.-841. p.m.ē.) bija izšķērdīgs un cietsirdīgs valdnieks, pret kuru sākās iedzīvotāju un kareivju dumpis. Karalis bēga trimdā, un nākamos 14 gadus valdīja reģents. 841. gads p.m.ē. ir svarīgs Ķīnas vēsturē, jo sākot ar to senās hronikas spēj precīzi noteikt vēstures notikumu laiku.

Divpadsmitais karalis, Dzji Gunšens (781.-771. p.m.ē.) kļuva par pēdējo Rietumu Džou valdnieku. Savas konkubīnes Bao Si iespaidots, 779. gadā karalis šķiras no savas aristokrātiskās sievas, padzen likumīgi troņmantinieku, apprec savu konkubīni un jaundzimušo dēlu pasludina par kroņprinci. Saniknotais karalienes tēvs, Šen marķīzs kopā ar cilšu karaspēku 771. p.m.ē. ieņēma galvaspilsētu Haojiņu un nogalināja Ju Vanu. Augstmaņu apspriedē šķirtās sievas dēls, kā īstais kroņprincis, tiek pasludināts par karali Dzji Jidzju. Ņemot vērā Haojiņai nodarītos postījumus, viņš galvaspilsētu pārcēla uz Luoji, tā aizsākot Austrumu Džou periodu.

Austrumu Džou (771-256 p.m.ē.)

Džou dinastijas karaļa valstiņa (dzeltena, centrā) Karojošo valstu periodā

Sadalītā valsts un dažādo filozofiju izcelšanās

Šajos gadsimtos karaļu vara pār reģioniem kļuva aizvien formālāka un centrs vairs nevarēja ietekmēt provinču kļūšanu par neatkarīgām valstīm. Austrumu Džou dinastijas valdnieki saglabāja savu reliģiski ceremoniālo nozīmi, taču viņu valsts bija gandrīz vismazākā no valstīm, kas izveidojas vienotās Džou valsts vietā.

Šo laiku aizņēma Pavasara un Rudens periods (770.-475. p.m.ē.) un tam sekojošais Karojošo valstu periods (475.-221. p.m.ē.). Ārējo draudu gadījumā provinču valdnieki tikās, izvēlot hegemonu (bo), kam uzticēja kopējā karaspēka vadību.

403. gadā p.m.ē. Džou karalis atzina Han, Žao un Vei valstu pilnīgo neatkarību. 344. gadā Vei hercogs sevi pasludināja par karali. 256. gadā iekaroja Džou galvaspilsētu Luojaņu, un nogalināja pēdējo dinastijas karali. Sadalīto valsti 221. gadā p.m.ē. atkal apvienoja Cjiņu dinastija. Pēdējie Džou dinastijas spēki vēl septiņus gadus izrādīja pretestību, un tad meklēja patvērumu Vei valstī, kas pastāvēja līdz 209. gadam p.m.ē.^[1]

Kultūra

Kā tas bieži notiek pasaules vēsturē, nepārtrauktā karadarbība veicināja politisko un saimniecisko progresu. Karojošās valstis nostiprināja savas armijas, uz uzlaboja lauksaimniecību, kurā sāka izmantot dzelzs darbarīkus. Militāros panākums nodrošināja valsts armijas lielums, ieroču kvalitāte, pārtikas krājumi un spēja būvēt aizsardzības celtnes. Attīstījās tirdzniecība, ieviesa metāla monētas, ražības uzlabošanai paplašināja apūdeņošanas kanālu tīklu un sāka lietot dzelzs darbarīkus.

Ap 600.p.m.ē. Ķīnā beidzas bronzas laikmets un sākās dzelzs laikmets. Šajā laikā tiek sasniegts ķīniešu bronzas priekšmetu izgatavošanas meistarības augstākais punkts. Uzplauka filozofija un literatūra. Ķīniešu hieroglifu rakstība iegūst savu klasisko formu un šajā laikā rakstītie teksti ir saprotami mūsdienu ķīniešiem.

Pārtikai galvenokārt audzēja prosu, mazāk lietojot rīsus un dažādus savvaļā augošus dārzeņus. Daudz ēda zivis. Augstmaņi vairāk patērēja mājlopu un medījuma gaļu. Gaļas patēriņš pakāpeniski samazinājās, izplešoties lauksaimniecībai, kas samazināja neapstrādāto ganību un mežu platības. Vēlīnā Rietumu Džou laikā ēda galvenokārt cūkgaļu un vistas gaļu, jo šiem mājdzīvniekiem nevajadzēja ganības.^[2]

Nepārtraukto iekšējo un ārējo konfliktu gadsimtos sabrūk aristokrātisko attiecību sistēma, kas līdzīga daudz vēlākajam feodālismam Eiropā. Politiskie pretinieki un konkurenti tiek nogalināti. Ambiciozi prinči nogalina savus tēvus. Zvērestiem un līgumiem nav nekādas nozīmes. Desmiti un simti tūkstoši sakauto armiju kareivju tiek nogalināti vai aprakti dzīvi. Nepārtrauktā nestabilitāte deva karjeras iespējas veiksmīgiem un talantīgiem valstsvīriem un karavadoņiem, kas piedāvāja savus pakalpojumus valdniekiem. Katrā valstiņā izveidojās civilierēdņu šķira, kas radīja dažādus valsts pārvaldes modeļus un politiskās teorijas, tāpēc šo periodu sauc arī par Simts filozofijs skolu periodu. Piecas no ietekmīgākajām teorijām bija Lu valstī iesāktais konfūcisms (dibinātājs Konfūcijs), daoisms (dibinātājs Laodzi), mohisms (Mo Zi), legālisms (Šan Jaņs un Han Fei) un militārisms (Suņdzi un Suņ Bins).

Konfūcijs uzskatīja, ka sabiedrības normu sabrukumu var risināt atgriežoties pie senajām, aristokrātiskajām paražām un ģimenes modeļa. Laodzi attīstītais daoisms bija daudz filozofiskāks, uzsverot lietu divējādo būtību. Legālisms uzsvēra, ka sabiedrību vada nevis moralizēšana, bet labi likumi un stingra to ievērošana, tā nodrošinot mieru un kārtību valstī. Lai kaut ko panāktu, cilvēki ir vai nu nežēlīgi jāsoda, vai jāapbalvo, tā nodrošinot vēlamo uzvedību. Legālisms dominēja Cjiņ valstī, kas brutāli pakļāva savus iedzīvotājus un veiksmīgi izveidoja impēriju.^[3]