Prosa

Prosa ir labība. Suga, no kuras pārsvarā iegūst prosas putraimus, ir parastā prosa jeb sējas sāre (Panicum miliaceum L.). To galvenokārt audzē Ķīnā, Mongolijā, Japānā, Indijā, Eiropas dienvidu rajonos. Izmanto arī lopbarībai kā zaļmasu un sienu. Graudos ir aptuveni 10-15% olbaltumvielu, >50% ogļhidrātu, ~3,8% tauku.

Parastās prosas (Panicum miliaceum L.)

Saimniecībā izmanto arī citus graudaugus, kurus sauc par prosaugiem, no graudzāļu dzimtas sāru (Panicum), sāreņu (Setarium), Afrikas sāru (Pennisetum), pasāru (Digitaria), gaiļsāru (Echinochloa) ģinšu sugām. Tie ir viengadīgi kultūraugi. 2. grupas labība. Audzē Āzijā, Amerikā, Āfrikā apvidos ar karstu, sausu klimatu pārtikai un lopbarībai.

Parastā prosa ir sausumizturīga, pret augsnes kvalitāti mazprasīga, ar īsu veģetācijas periodu (3 mēneši). Šo īpašību dēļ to cilvēki salīdzinoši strauji ieviesa jau Bronzas jeb Agro metālu laimetā. Mūsdienās, lai pārvarētu klimata pārmaiņu izraisīto pārtikas krīzi, prosu ieska audzēt Āfrikā un Eiropas dienvidu rajonos (piemēram, Po upes ielejā), kur to sen vairs neaudzē. Tāpēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) izsludināja 2023. gadu par "Starptautisko prosas gadu".

Vēsture

Parastās prosas kultivēšana aizsākusies vēlākais 6000 gadus p.m.ē. Ķīnā, Dzeltenās upes lejtecē. Savu "uzvaras gājienu" šī labība uzsāka Bronzas laimetā, kad tās kultivēšana sasniedza vispirms Irānu, tad Kaukāzu un Turciju. 17. gadsimtā p.m.ē. tā konstatēta Melnās jūras ziemeļu piekrastē Ukrainā, Moldovā, Rumānijā un līdz 13. gadsimtā p.m.ē. prosa sasniedza Ziemeļeiropu.

Latvijā pirmās ziņas par prosu vai sāri tiek attiecinātas uz Vēlo dzelzs laikmetu (10. -12. gs)

Avoti

Millet and what else? Edited by: Kirleis W., dal Corso M., Filipovič D. Scales of Transformation I 14, 2022. ISBN 978-94-6427-017-4 (PDF e-book)

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Prosa.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)