Budisma vēsture

Budisma vēsture attiecas uz budisma attīstību kopš 5. gadsimta p.m.ē. līdz mūsdienām.

Sākotnēji budisms radās Indijas ziemeļos kā Sidhārtas Gautamas mācībā balstīta filozofiska uzskatu sistēma,[1] vēlāk izveidojās budisma pamatvirzieni: teravādas budisms, mahājānas budisms un tantriskais budisms.

Mūsdienās mahājānas budismu praktizē Ķīnā, Japānā, Korejā un Vjetnamā, teravādas — Birmā, Kambodžā, Laosā un Taizemē, vajrajānas — Tibetā, atsevišķās vietās Sibīrijā un Indijā.

Budisma attīstībā nozīmīgākās sanāksmesLabot

 
Viens no pirmajiem Budas atveidiem helēnisma laikmetā (1.-2. gadsimts m.ē.).

Pirmo budistu mūku kopienu izveidoja pats Buda pēc apskaidrības sasniegšanas.

  1. padome (3 mēnešus pēc Gautamas nāves). Tajā postulēja, ka viss, ko mācījis Gautama, ir absolūts, nemaināms un nepaplašināms. Tika sadalīta Budas mācība, un dažādas mūku grupas to iemācījās no galvas.
  2. padome (aptuveni 100 gadus pēc Gautamas nāves). Tajā neapsprieda darmu, bet gan mūku uzvedības principus; vieni uzskatīja, ka otri pienācīgi nepilda budisma rituālus, bet otri — ka Buda nav paredzējis burtisku nosacījumu izpildi. Sākotnējās budistu skolas bieži strīdējās par doktrīnu, taču dalījās tikai tad, ja atšķīrās prakse. Šajā laikā sāka pierakstīt doktrīnu.
  3. padome (3. gadsimtā p.m.ē.). To organizēja Maurju dinastijas imperators Ašoka, izveidojot oficiālu ortodoksiju, pēc tam to padarīja par savas impērijas oficiālo reliģiju.
  4. padome (1. gadsimtā m.ē.). To organizēja Kušānu valsts imperators Kaniška, to saista ar mahājānas budisma parādīšanos. Teravādas budisms to neatzīst un dažkārt sauc par “ķecerīgo mūku padomi”.

Ģeogrāfiskā izplatībaLabot

 
Budisma izplatīšanās Maurju dinastijas imperatora Ašokas laikā.

Uzskata, ka jau pirms 1. gadsimta budisms ar tirgoņiem un svētceļniekiem izplatījās no Indijas uz apkārtesošajām zemēm. Rietumos tas sasniedza Arābiju, austrumos — Dienvidrietumāziju, kur pirmās liecības par budismu atrodamas ap 400. gadu p.m.ē.

Līdz 3. (Ašokas) padomes laikam budisms Indijā izplatījās lēni, pēc tam strauji izplatījās Senās Indijas valstīs. Par Mahājānas budisma reģionālo centru kļuva tagadējā Afganistāna, un no turienes tas izplatījās uz Ķīnu, Koreju, Mongoliju un Japānu. 475. gadā indiešu mūks Bodhidharma devās uz Ķīnu un tur izveidoja Čana (ķīniski; japāniski: dzen) skolu[2]. Pirmās tūkstošgades laikā ķīniešu mūki devās svētceļojumos uz Indiju. Mahājānas budisms ievērojami paplašinājās līdz ar nokļūšanu Ķīnā, kad ķīniešu valodā tika iztulkoti jau esošie teksti un radīti jauni, lai piemērotos Austrumāzijas filozofiskajai domai.[3] Daudzi jauni budisma teksti radās arī, izveidojoties Japānas un Korejas budismam. Joprojām notiek strīdi par to, vai tantrisms sākotnēji izveidojās budismā vai hinduismā. Daudzi uzskata, ka tas sakņojas agrīnajā mahājānas budismā. Citi savukārt uzskata, ka meditatīvās Šivas sektas pastāv jau kopš pirmsvēdu laikiem. Vēl citi domā, ka tantras pirmsākumi meklējami tieši vēdās un upanišadās.[nepieciešama atsauce] Ap 800. gadu vajrajānas jeb tantriskais budisms no Indijas nokļuva Tibetā, kur sākumā pastāvēja līdzās vietējām reliģijām, bet pēc tam tās izspieda. Kāda vajrajānas budisma forma nokļuva arī Japānā, kur to turpina praktizēt arī mūsdienās. Uzskata, ka Tibetā ir visprecīzākais mahājānas budisma rakstu kanons.[nepieciešama atsauce]

Pēc 5. gadsimta budisma ietekme Indijā samazinājās un gandrīz pilnīgi izzuda 12. gadsimtā musulmaņu invāzijas un hinduisma atdzimšanas dēļ. Centrālāzijā un Indonēzijā to nomainīja islāms. Ķīnā un Japānā tas plaši sajaucās ar daoismu, sintoismu un konfūcismu. Tibetā saglabājies tantriskais budisms. Līdz apmēram 1000. gadam arī Turkestānas austrumu daļā bija izplatīts nikājas (teravādas) budisms, vēlāk budismu nomainīja islāms.

Budisms rietumosLabot

 
Pasaules reliģiju parlaments (Čikāga, 1893).

Vēsturisks notikums bija "Pasaules reliģiju parlaments" (angļu: Parliament of World Religions) 1893. gadā Čikāgā, ASV. [4] Budistu zemes Ķīna, Japāna, Taizeme un Šrilanka aizsūtīja pārstāvus. Šī bija pirmā vide, kur budistu vadītāji uzrunāja rietumu klausītājus. Japānu pārstāvēja dzenbudistu abats Sojens Šaku (jap. 釈 宗演, Soyen Shaku). [5]

Piezīmes un atsaucesLabot

PiezīmesLabot

AtsaucesLabot

  1. The Dhammapada, Gil Fronsdal, ISBN 978-1-59030-641-3
  2. The Zen Teachings of Bodhidharma, Red Pine, ISBN 978-0-86547-399-7
  3. Buddhism in China, Kenneth Chēn, ISBN 0-691-00015-8 Budisms Ķīnā (angliski)
  4. How the Swans Came to the Lake - A Narrative History of Buddhism in America, Rick Fields, ISBN 0-87773-631-6
  5. The New Buddhism, The Western Transformation of an Ancient Tradition, James William Coleman, ISBN 0-19-513162-2

Ārējās saitesLabot

The Zen Site Dzenbudisms