Abats

Abats (latīņu: abbas, no ivrita: אבּא‎ — 'tēvs') ir Romas katoļu baznīcas goda tituls, kuru no 5. gadsimta piešķīra katoļu vīriešu klosteru (abatiju) priekšniekiem. Francijā vēlāk par abatiem sāka dēvēt katoļu garīdzniekus.

Benediktiešu vai Augustīniešu klostera (abatijas) vadītājs abats vai vadītāja — abate. Abats nēsā mitru un gana zizli, Abate nēsā gana zizli, gredzenu un krustu. Sava ordeņa ietvaros viņiem ir bīskapiem līdzīgas administratīvās pilnvaras. Jaunākie katoļu ordeņi lieto priora jeb priekšnieka titulu.

Latvijas vēsturē zināmi abati

Bertolds — cisterciešu ordeņa Lokumas klostera abats, iecelts par Ikšķiles bīskapu. 1198. gadā nogalināts kaujā pie Rīgas kalna ar lībiešiem.
Teoderihs no Turaidas — cisterciešu ordeņa mūks, pirmais Daugavgrīvas klostera abats (1202—1211), vēlāk Igaunijas bīskaps. 1219. gadā nogalināts kaujā pie Lindanises ar igauņiem.
Bernhards no Lipes — cisterciešu ordeņa mūks, otrais Daugavgrīvas klostera abats (1211—1217), vēlāk Sēlijas bīskaps. 1223. gada pavasarī viņš vadīja karagājienu uz Sakalu, pēc atgriešanās no kura viņš mira savā rezidencē.
Roberts — cisterciešu ordeņa mūks, trešais Daugavgrīvas klostera abats (1218—1224).
Lībekas Arnolds — benediktiešu ordeņa abats, kurš ir sarakstījis "Slāvu hroniku", kurā ir arī ziņas par Līvzemes kristīšanu līdz 1210. gadam.
Stādes Alberts (1195—1238) — abats Vācijā, kurš no krustnešiem bija ieguvis vērtīgas ziņas par Līvzemi, ko pēc tam izmantoja, rakstot "Pasaules hroniku".
Sofija Šarlote (1651—1728) — hercoga Jēkaba meita, Kurzemes princese, vēlāk Herfordas klostera abate Vestfālenē.

Šis ar reliģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.