Boloņas Universitāte
Koordinātas: 44°29′38″N 11°20′34″E / 44.49389°N 11.34278°E
Boloņas Universitāte (itāļu: Alma Mater Studiorum Università di Bologna, UNIBO) ir vecākā pasaules universitāte.[3] Vārds universitas (latīņu: kopība) radās tieši no šīs mācību iestādes nosaukuma.
|
Boloņas Universitāte | |
|---|---|
 Universitātes ģerbonis | |
| Moto | Alma mater studiorum |
| Valsts |  Itālija |
| Dibināta | 1088. gadā |
| Atrašanās vieta | Boloņa |
| Tips | Valsts universitāte |
| Finanšu dotācijas | Valsts |
| Rektors | Prof. Ivano Dionigi |
| Studenti | 95 771 (2006)[1] |
| Asociācijas | Europaeum Koimbras grupa Utrecht Network |
| THES - QS rangs (ASV) | 174 (▲ 18)[2] |
| Mājaslapa | www.unibo.it |
Vēsture
labot šo sadaļuIlgstoši nebija skaidrs, kad tieši šī universitāte ir dibināta. Oficiāli 1158. gadā to atvēra Frīdrihs I Barbarosa, tomēr 19. gadsimta otrajā pusē vēsturnieku komisija, kuras vadībā bija Džozue Karduči, noskaidroja, ka par Boloņas Universitātes dibināšanas gadu uzskatāms 1088. gads, kas to padarīja par pasaulē vecāko universitāti.[4]
Sākumā tā bija juridiskā mācību iestāde.[5] 10. un 11. gadsimtā lielākajos Itālijas centros kļuva populāras "brīvo mākslu" skolas, kurās apguva retoriku. Arī Boloņā pastāvēja šāda skola, kurā darbojās Inērijs. Viņš lika pamatus glosatoru tradīcijai, kurai bija liela nozīme romiešu tiesību recepcijā. Paralēli retorikai viņš pētīja antīko autoru darbus un romiešu tiesības. Romiešu tiesības tobrīd nebija spēkā esošas, jo pēc Romas impērijas sabrukuma un Bizantijas valdnieka Justiniāna I nāves, bijušās Romas impērijas teritorijā darbojās vai nu vietējās paražas, vai nu vulgarizētas romiešu tiesības.[6] Romiešu tiesībām praksē bija nozīme attiecībā uz kanoniskajām tiesībām, kuras bija spēkā esošas. Pēc Toskānas Matildes lūguma Inērijs Boloņā izveidoja juridisko skolu. 1088. gadā viņš sāka lasīt savas publiskās lekcijas un izveidoja jurisprudences katedru. Jurisprudence kļuva par patstāvīgu zinātni, kuru turpmāk apguva universitātēs.
Vairāki priekšnoteikumi ļāva 11. un 12. gadsimtā Boloņas Universitātei izveidoties par vienu no spēcīgākajām tā laika universitātēm, piemēram, universitāti 12. gadsimtā dažādi atbalstīja ķeizars Frīdrihs I Barbarosa, šeit tika apgūtas romiešu tiesības un tādējādi tās darbība nebija atkarīga no baznīcas un pāvesta, kuriem bija vara pār universitātēm, kurās apguva teoloģiju, Boloņa bija attīstīta pilsēta un tajā bija labs klimats, no visiem studentiem tika prasīts vienāds pamatzināšanu līmenis un nebija iespējams iestāties tikai dēļ ietekmīgiem radiniekiem, šeit varēja studēt un pasniegt arī sievietes, Boloņas Universitātes pasniedzēji un absolventi baudīja dažādas privilēģijas. Šeit radās daudzas universitātes tradīcijas, kas ir pazīstamas joprojām, piemēram, vēlēšanas, kurās izvēlēja universitas magistrorum un universitas scholarium. No 13. līdz 15. gadsimtam Boloņas Universitātē darbojās postglosatori, kuru tradīcijas aizsācējs bija Bartolu. 14. gadsimtā atvērtas filozofijas, medicīnas un teoloģijas fakultātes.[5] Savu ietekmi universitāte zaudēja 13. un 14. gadsimtā, kam par pamatu kalpoja politiska rakstura strīdi ap universitāti.
Struktūra
labot šo sadaļuMūsdienās Boloņas Universitātes 23 fakultātēs studē ap 100 000 studentu. Universitātē var apgūt 128 bakalaura programmas (3 gadi) un tikpat daudz maģistra programmas (2 gadi). Atsevišķās programmās studiju ilgums gan var sasniegt piecus gadus, medicīnas programmās studijas ilgst sešus gadus. Pēc bakalaura un maģistra grādu iegūšanas ir iespējams studēt otrā līmeņa maģistratūrā, skolās ar noteiktu specializāciju vai doktorantūrā. Boloņas Universitātei ir sešas filiāles dažādās Itālijas pilsētās, kā arī filiāle Buenosairesā (Argentīna).
Atsauces un piezīmes
labot šo sadaļu- ↑ Dati dell'ufficio di statistica del MUR 2006 (itāliski)
- ↑ 2009. gada dati World University Rankings 2009 (angliski)
- ↑ «Renesanse pasaules literatūrā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 1. decembrī. Skatīts: 2010. gada 27. augustā.
- ↑ Islāma zemēs pastāvēja arī vecākas augstākās izglītības iestādes, tomēr būtiska atšķirība bija tajā, ka tās nedeva to beidzējiem diplomus par iegūto izglītību.
- ↑ 5,0 5,1 Latvijas padomju enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija.
- ↑ Iļjanova D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga:Mantojums, 2005. gads 26. lpp.
 | Šis ar izglītību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar tieslietām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |