Vikipēdija

Bella Ahmaduļina

Bella (Izabella) Ahmaduļina (krievu: Бе́лла (Изабе́лла) Аха́товна Ахмаду́лина; dzimusi 1937. gada 10. aprīlī, mirusi 2010. gada 29. novembrī) — bija tatāru/krievu/itāļu izcelsmes krievu dzejniece, rakstniece, tulkotāja, viena no pazīstamākajām krievu liriskajām dzejniecēm XX gadsimta otrajā pusē. Bija Krievijas rakstnieku savienības biedre,  Krievijas PEN-centra, Puškina mākslas muzeja draugu biedrības valdes locekle, ASV Mākslas un literatūras akadēmijas (American academy of arts and literature) goda locekle, Krievijas Federācijas un PSRS Valsts prēmiju laureāte.

Bella Ahmaduļina
Изабелла Ахмадулина
Pēc 2004.g. Krievijas Federācijas valsts prēmijas saņemšanas literatūras un mākslas jomā (2005.g. 12. jūnijs)
Pēc 2004.g. Krievijas Federācijas valsts prēmijas saņemšanas literatūras un mākslas jomā (2005.g. 12. jūnijs)
Personīgā informācija
Dzimusi 1937. gada 10. aprīlī
Maskava, KPFSR, PSRS
(Karogs: Krievija Krievija)
Mirusi 2010. gada 29. novembrī (73 gadu vecumā)
Peredelkina, Maskavas apgabals, Karogs: Krievija Krievija
Pilsonība

Karogs: Krievija Krievija

Literārā darbība
Nodarbošanās dzejniece, rakstniece, tulkotāja
Valoda krievu
Žanri lirika
Apbalvojumi PSRS un Krievijas Federācijas valsts prēmija
Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts                        Infokaste

Biogrāfija

labot šo sadaļu

Bella Аhmaduļina dzimusi  1937. gada 10 aprīlī Maskavā. Viņas tēvs — Аhats Аhmaduļins (1902—1979), tatārs pēc tautības, komjaunatnes un komunistiskās partijas darbinieks, Lielā Tēvijas kara gados gvardes majors, vēlāk — PSRS Valsts muitas komitejas darbinieks, priekšsēdētāja vietnieks. Māte Nadežda Lazareva strādāja PSRS Valsts Drošības komitejā (KGB) par tulkotāju.

Bella sāka rakstīt dzeju jau skolas gados. Pēc kritiķa Dmitrija Bikova domām, savu rakstības manieri Bella atrada piecpadsmit gadu vecumā. Viņas dzejas talantu pirmais pamanīja slavenais dzejnieks Pavels Antokoļskis.[1]

1957. gadā Аhmaduļina tika kritizēta PSRS komjaunatnes avīzē "Komsomoļskaja pravda". Аhmaduļina mācījās Maskavas Maksima Gorkija Literatūras institūtā vienā kursā ar Vizmu Belševicu, Jevgeņiju Jevtušenko, Andreju Vozņesenski, izslēgta no institūta par atteikšanos atbalstīt Borisa Pasternaka vajāšanu, bet vēlāk atjaunota kursā un beigusi institūtu 1960. gadā ar izcilību. 

1959. gadā, 22 gadu vecumā, Аhmaduļina uzrakstīja vienu no saviem pazīstamākajiem dzejoļiem По улице моей, который год....[2] 1975. komponists Mikaels Tariverdijevs pārveidoja to romancē, kas kļuva ļoti populāra Allas Pugačovas izpildījumā un pirmo reizē izskanēja Eldara Rjazanova filmā "Likteņa ironija jeb Vieglu garu!".

1964. gadā Bella filmējās žurnālistes lomā Vasīlija Šukšina filmā  "Dzīvo tāds puisis", kurš saņēma "Zelta lauvu" Venēcijas kinofestivālā. 1970. gadā Аhmadulina vēlreiz parādījās uz ekrāna filmā "Sports, sports, sports".

Pirmais dzejoļu krājums "Stīga" tika izdots 1962. gadā. Nākamais dzejoļu krājums "Drebuļi" izdots Frankfurtē (1968) (nevis Padomju Savienībā).[3]

Tālāk sekoja dzejas krājumi "Mūzikas nodarbības" (1970), "Dzeja" (1975), "Sniegputenis" (1977), "Svece" (1977), "Noslēpums" (1983), "Dārzs" (PSRS Valsts prēmija, 1989). Viņas dzejā spriegs lirisms apvienots ar intelektuālu dzīves uztveri, tajā jūtama arī sasaukšanās ar aizgājušo laikmetu poētisko tradīciju. Latviski 1987. gadā izdota Ahmaduļinas dzejoļu izlase "Noslēpums".

 
Bella Ahmadulina uzstājas

1970. gados dzejniece apmeklēja Gruziju, kas ieguva svarīgu vietu viņas daiļradē. Viņa tulkoja N. Baratašvili, G. Tabidzi, V. Abašidzi un citus Gruzijas autorus.

1979. gadā Аhmaduļina piedalījās ārpus cenzūras izdotās literatūras almanaha "Metropoļ" veidošanā, kas tika izdots tikai 12 eksemplāros. "Metropoļ" uzreiz kļuva zināms padomju inteliģences aprindās, un tā atkārtots izdevums tika drukāts Rietumos.[4]

Viņa daudzkārt izteikusi atbalstu  padomju disidentiem — Andrejam Saharovam, Ļevam Kopeļevam, Georgijam Vladimovam, Vladimiram Voinovičam. Viņas publicistikas raksti tika publicēti ASV laikrakstā "New York Times", kā arī pārraidīti radio "Radio Brīvība" un "Amerikas Balss". 1993. gadā Ahmaduļina bija to četrdesmit divu literātu skaitā, kas parakstīja vēstuli, pieprasot aizliegt "visu veidu komunistiskās un nacionālsociālistiskās partijas un apvienības".[4]

Krievijā kopā ar citiem dzejniekiem uzstājusies plašas publikas priekšā, tai skaitā arī stadionos.[5] Piedalījusies arī daudzās starptautiskos dzejas festivālos.

Аhmaduļina sarakstīja atmiņas par mūsdienu dzejniekiem (viņas vienaudži ir slavenākie sešdesmito gadu krievu literāti Jevgeņijs Jevtušenko, Andrejs Vozņesenskis, Roberts Roždestvenskis, Rimma Kazakova, Andrejs Bitovs, Vasīlijs Aksjonovs un citi,[4]) kā arī esejas par Puškinu un M. Ļermontovu.

Pēdējos gados dzejniece smagi slimoja, cieta no redzes zuduma.[6]

Bella Аhmaduļina nomira 2010. gada 29. novembrī ātrās palīdzības automašīnā, 73 gadu vecumā.[7] Saskaņā ar vīra Borisa Meserēra vārdiem, nāve iestājas sakarā ar sirds un asinsvadu krīzi.[8] Krievijas Federācijas prezidents Dmitrijs Medvedevs izteica oficiālu līdzjūtību dzejnieces ģimenei un tuviniekiem,[9] „Mirusi Bella Ahmaduļina. Neatgūstams zaudējums. Viņas daiļrade – krievu literatūras klasika. Sērojam.” – savā Twittera kontā rakstīja Dmitrijs Medvedevs.[4]

Atvadīšanās no Bellas Аhmaduļinas notika  2010. gada 3. decembrī Literātu Centrālajā namā Maskavā.[10] Apbedīta Novodevičjes kapsētā.[11]

Ģimene

labot šo sadaļu

No 1955. līdz 1958. gadam Аhmaduļina bija Jevgeņija Jevtušenko pirmā sieva.

No 1959.g. līdz 1968. gada 1. novembrim bija rakstnieka Jurija Nagibina piektā sieva.[12] Pēc laulības šķiršanas Bella paņēma audzināšanā audžu meitu Annu.[13]

No balkāru klasiķa Kaisina Kulijeva dēla Eldara Kulijeva (1951-2017) Аhmaduļinai 1973. gadā piedzima meita Elizabete.

1974. gadā apprecējās ceturto un pēdējo reizi — ar teātra mākslinieku Borisu Meserēru, atstājot bērnus ar savu māti un mājas kalpotāju.

Pirmā meita Anna beigusi Poligrāfijas institūtu, noformē grāmatas. Meita Elizabete beigusi Literatūras institūtu.

Pēdējos gados Bella Аhmaduļina dzīvoja Peredelkinā ar vīru.

Bibliogrāfija

labot šo sadaļu

Bella Аhmaduļina. "Noslēpums". Rīga, Liesma, 1987. - 127.lpp[14]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Bella | Дмитрий Быков | Собеседник.ру». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-02-15. Skatīts: 2013-02-14.
  2. ↑ «По улице моей который год…» — Белла Ахмадулина
  3. ↑ Mirusi izcilā krievu dzejniece Bella Ahmaduļina. http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/36334-mirusi-izcila-krievu-dzejniece-bella-ahmadulina.htm
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Mirusi Ahmaduļina. Medvedevs izčivina līdzjūtību.http://www.dgramata.lv/literaras-zinas/jaunakie-notikumi/mirusi-ahmadulina-medvedevs-izcivina-lidzjutibu/
  5. ↑ Егор Ерохомович. "Я и совестью, и нуждой весьма учeна" (krievu val.). http://arhiv.bb.lv/index.php?p=1%20i=4412%20s=%20a=161005&i=1312&s=8&a=59550&v=print[novecojusi saite]
  6. ↑ «Поэтесса Белла Ахмадулина скончалась в возрасте 73 лет». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 10. decembrī. Skatīts: 2017. gada 10. aprīlī.
  7. ↑ Mirusi krievu dzejniece Bella Ahmaduļina. http://www.delfi.lv/izklaide/archive/mirusi-krievu-dzejniece-bella-ahmadulina.d?id=35452725
  8. ↑ Умерла Белла Ахмадулина[novecojusi saite]
  9. ↑ «Соболезнования в связи со смертью Беллы Ахмадулиной. — 29 ноября 2010 года, 20:30». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 18. janvārī. Skatīts: 2019. gada 30. martā.
  10. ↑ Объявлены дата и место прощания с Беллой Ахмадулиной
  11. ↑ Белла Ахмадулина похоронена на Новодевичьем кладбище/«Российская газета»
  12. ↑ Вольфганг Казак. Лексикон русской литературы ХХ века. М.: РИК "Культура", 1996. - 512 с. - Перевод с немецкого.
  13. ↑ «Собеседник.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 12. martā. Skatīts: 2017. gada 10. aprīlī.
  14. ↑ http://www.ibook.lv/BD_noslepums-bella-ahmadulina.aspx?BID=79f38426-1804-47ba-a4b5-5e0112b8835c

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Bella_Ahmaduļina&oldid=4149423"