Komjaunatne

Komjaunatne (krievu: комсомол) jeb oficiāli Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienība (VĻKJS, krievu: Всесоюзный ленинский коммунистический союз молодёжиВЛКСМ) bija faktiskā Padomju Savienības komunistiskās partijas jaunatnes organizācija no 1918. līdz 1991. gadam, kurā uzņēma jauniešus vecumā no 14 līdz 28 gadiem.

Komjaunatne
Vissavienības Ļeņina Komunistiskā jaunatnes savienība
Komsomol Emblem.png
Pēctecis Latvijas Jaunatnes progresa savienība (Latvijā)
Izveidots Oktobris 29, 1918; 102 gadi (1918-10-29) (KPFSR)
Dibinātājs Vladimirs Ļeņins
Likvidēts Septembris 18, 1991 (PSRS)
Tips komunistiska jaunatnes organizācija
Galvenais orgāns
Komsomoļskaja Pravda (PSRS), krievu: «Комсомольская правда»
Padomju Jaunatne (LPSR), krievu: «Советская молодежь»
Jumta organizācija
Padomju Savienības komunistiskā partija (PSKP)

Katrā PSRS republikā bija sava vietējā komjaunatnes apakšorganizācija – Latvijas PSR tā bija Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienība (LĻKJS).

VēstureLabot

 
Komjaunieša biedra karte (1983.)

1918. gada 29. oktobrī izveidoja Krievijas komunistiskās jaunatnes savienību (KKJS), bet 1924. gadā KKJS tika piešķirts Vladimira Ļeņina vārds un tās jaunais nosaukums bija Krievijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienība (KĻKJS).

Pēc Padomju Savienības izveidošanas komjaunatni 1926. gadā pārsauca par Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienību (VĻKJS).

Lai gan oficiāli VĻKJS bija neatkarīga jaunatnes organizācija, faktiski tā darbojās kā Komunistiskās partijas jaunatnes nodaļa un to dēvēja par PSKP "palīgu un rezervēm". Komjaunatnes biedru maksimālais pieļaujamais vecums bija 28 gadi. Tajā, sākot no 14 gadu vecuma, varēja iestāties arī pionieri.[1] Komjaunatnes biedri (komjaunieši un komjaunietes), kas izcēlās ar aktivitāti, varēja iegūt dažādas privilēģijas, atzinību un apbalvojumus, kas bieži ļāva ātrāk kāpt pa karjeras kāpnēm pēc iestāšanās partijā. Biedri tika gatavoti kā ražošanas speciālisti, kā arī devās uz Vidusāziju u.c. PSRS apgabaloiem piedalīties "neskarto zemju apgūšanā" – infrastruktūras celtniecībā nomaļos lauku reģionos.[2]

1980. gados Mihaila Gorbačova ieviestās perestroikas politikas apstākļos komjaunatnē sākās pārveidojumu procesi, taču to rezultātā organizācija sāka novājināties. 1991. gada septembrī Komjaunatnes 22. kongresā Maskavā organizācija pašlikvidējās.

VĻKJS starptautiski bija pārstāvēta Jauno komunistu internacionālē un Pasaules Demokrātiskās jaunatnes federācijā. Padomju okupācijas laikā no 1948. līdz 1990. gadam Rīgas 11. novembra krastmala par godu organizācijai tika dēvēta par Komjaunatnes krastmalu.[3]

Komjaunatne LatvijāLabot

 
Latvijas PSR komjaunatnes ceļa zīme par nosūtīšanu darbā uz KPFSR, Tomskas apgabalu (1972.)

Starpkaru Latvijā komjaunatne, tāpat kā Latvijas Komunistiskā partija, bija aizliegta. Tās vietā darbojās 1917. gada aprīlī dibinātā, nelegālā Latvijas Darba Jaunatnes Savienība (LDJS).[4][5]

Pēc Latvijas okupācijas LDJS 1940. gada jūnijā legalizējās, un 18. oktobrī to iekļāva VĻKJS sastāvā kā Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienību. Tās struktūra pēc tam aizvien vairāk atbilda Komunistiskās partijas struktūrai.[6] LĻKJS centrālais orgāns bija tās Centrālā komiteja, kura atradās Kirova ielā 45/47 un kuru vadīja CK pirmais sekretārs.[7][8] Organizācijas oficiālais laikraksts bija Padomju Jaunatne (no 1990. gada līdz slēgšanai 1993. gadā – Latvijas Jaunatne).[2] 1990. gada janvārī LĻKJS bija 202 321 biedrs.[9] Organizācijas apbalvojums bija Latvijas Ļeņina komjaunatnes prēmija.[10]

Komjaunatnes pārziņā atradās arī skolēnu darba vienības LOTOS.[11][12] No 1982. gada aprīļa līdz PSRS sabrukumam skolu izvirzītas labāko komjauniešu un oktobrēnu vienības, tērptas sarkano strēlnieku formās, pildīja goda sardzes pienākumus pie Rīgas Pieminekļa Latviešu strēlniekiem.[13]

1990. gada 8. jūnijā Latvijas komjaunatnes konferencē organizāciju pārdēvēja par Latvijas Jaunatnes progresa savienību un pieņēma jaunu programmu, kurā galvenokārt uzsvēra jaunatnes sociālo jautājumu risināšanu. Par LJPS vadītāju ievēlēja bijušo LĻKJS pirmo sekretāru Jāni Urbanoviču.[14] Tikmēr daļa komunistiski noskaņotu bijušo biedru 11. jūnijā paziņoja par LĻKJS atjaunošanu.[15] 1991. gada novembrī Urbanovičs apgalvoja, ka LJPS ir 19 500 biedru un latvieši tajā ir aptuveni puse. Savienība arī turpināja komjaunatnes padomju gados iesākto darbu privātuzņēmumu veidošanā.[16] Pēc Augusta puča izgāšanās 1991. gada 24. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome nolēma apturēt LKP un LĻKJS darbību, bet tā paša gada 10. septembrī tās likvidēja.[6] LJPS 1993. gadā tika pārreģistrēta kā politiski-sabiedriska organizācija un 90. gadu sākumā tās priekšsēdētājs bija vēlākais politiķis Andris Ameriks.[17][18] 1995. gadā LJPS bija ap 300–500 biedru.[19] Biedrība aktīvi darbojusies sporta jomā (piemēram, florbolā attīstīšanā) un ir Latvijas Sporta federāciju padomes un Latvijas Florbola savienības locekle.[20][21][22]

5. Saeimas vēlēšanās LJPS piedalījās apvienības Saskaņa Latvijai - Atdzimšana Tautsaimniecībai sastāvā, bet 2002. gadā tā parakstīja paziņojumu par PCTVL jauniešu organizācijas "Klubs 13" dibināšanu.[23][24]

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. «Komsomol | Soviet youth organization». Encyclopedia Britannica (angļu). Skatīts: 2021-04-09.
  2. 2,0 2,1 «JG4 Visvaldis Klīve. Jaunatnes dzīve Latvijā». jaunagaita.net. Skatīts: 2021-04-09.
  3. Viesturs Spūde. «1934. gada 4. decembrī». LA.LV (latviešu), 2014-12-04. Skatīts: 2021-04-09.
  4. Izdevums "No Latvijas ĻKJS vēstures" (1972), 25. lpp. - dspace.lu.lv
  5. Jānis Šiliņš. «Teroristi vai mocekļi? Pretrunīgā Valmieras komjauniešu prāva 1919. gadā». Latvijas Sabiedriskais medijs (latviešu), 2019-12-11. Skatīts: 2021-04-09.
  6. 6,0 6,1 «Latvijas Komunistiskās partijas un Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienības organizāciju fondi - Latvijas Valsts arhīvs». www.archiv.org.lv. Skatīts: 2021-04-09.
  7. «Edvīns Šnore: Gluži kā LPSR prezidents». LA.LV (latviešu). 2013-12-18. Skatīts: 2021-04-09.
  8. «Kongress beidzās pusnaktī - Barikadopēdija». www.barikadopedija.lv. Skatīts: 2021-04-09.
  9. «LĻKJS CK birojā - Barikadopēdija». www.barikadopedija.lv. Skatīts: 2021-04-09.
  10. «28.03.1966: — Latvijā ieviesta Ļeņina komjaunatnes prēmija». timenote.info (latviešu). Skatīts: 2021-04-09.
  11. «Rekviēms svētkiem». Darba Karogs. 1990-11-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2021-04-10.
  12. «LOTOS | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2021-04-09.
  13. Viesturs Sprūde. «1982. gada 23. aprīlī». LA.LV (latviešu), 2012-04-23. Skatīts: 2021-04-09.
  14. Viesturs Sprūde. «1990. gada 8. jūnijā. Komjaunatnes izkārtnes maiņa». LA.LV (latviešu), 2020-06-08. Skatīts: 2021-04-09.
  15. «Latvijā atkal atdzimst komjaunatne». Diena. 1991-06-11. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2021-04-10.
  16. «Uz «LJ» jautājumiem atbild Latvijas Jaunatnes progresa savienības pirmais sekretārs Jānis Urbanovičs». Latvijas Jaunatne. 1991-11-02. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2021-04-10.
  17. «Par Latvijas Republikā reģistrētajām politiskajām organizācijām (partijām)». LIKUMI.LV (latviešu). 1995-07-03. Skatīts: 2021-04-09.
  18. Andris Ameriks. «Ja gribam būt veselīga un kulturāla tauta». Neatkarīgā Cīņa, 1993-05-15. Skatīts: 2021-04-10.
  19. «Paskaidrojums pie 1995. gada finansu atskaites». Latvijas Vēstnesis. 1996-04-23. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2021-04-10.
  20. Ints Megnis. «Ar Andra Amerika svētību». Diena.lv, 2019-12-12. Skatīts: 2021-04-09.
  21. «LSFP biedru saraksts». lsfp.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-04-09. Skatīts: 2021-04-09.
  22. «Latvijas Florbola savienība » LV » 2020/2021 » LFS » Kolektīvie biedri». www.floorball.lv (latviešu). Skatīts: 2021-04-09.
  23. Mārtiņš Ķibilds. «Jaunā audze izšķīrusies par vēlēšanu taktiku». Diena, 1993-04-16. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2021-04-09.
  24. «PCTVL būs jauniešu klubs». Latvija Amerikā. 2002-01-26. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2021-04-09.

Ārējās saitesLabot