Ainaži
Ainaži ir pilsēta Latvijā, Limbažu novadā, pie pašas Igaunijas robežas Baltijas jūras Rīgas līča austrumu krastā. Robežojas ar Ainažu un Salacgrīvas pagastu un Igaunijas Pērnavas apriņķa Hēdemēstes pagastu. Ainaži izvietojušies ap 4 km garā joslā starp jūras krastu un Rīgas—Tallinas šoseju. Atrodas 116 km attālumā no Rīgas.
| Ainaži | |||
|---|---|---|---|
| Novada pilsēta | |||
 | |||
| |||
  Ainaži | |||
| Koordinātas: 57°51′50″N 24°21′36″E / 57.86389°N 24.36000°EKoordinātas: 57°51′50″N 24°21′36″E / 57.86389°N 24.36000°E | |||
| Valsts |
 Latvija | ||
| Novads | Limbažu novads | ||
| Pilsētas tiesības | kopš 1926. gada | ||
| Vēsturiskie nosaukumi |
igauņu: Heinaste vācu: Hainasch | ||
| Administrācija | |||
| • Ainažu pilsētas un pagasta pakalpojumu sniegšanas centra vadītāja | Ilona Jēkabsone | ||
| Platība[1] | |||
| • Kopējā | 5,1 km2 | ||
| • sauszeme | 4,9 km2 | ||
| • ūdens | 0,2 km2 | ||
| Iedzīvotāji (2024)[2] | |||
| • kopā | 644 | ||
| • blīvums | 131,2 iedz./km2 | ||
| Laika josla | EET (UTC+2) | ||
| • Vasaras laiks (DST) | EEST (UTC+3) | ||
| Pasta indeksi | LV-4035 | ||
| Mājaslapa |
www | ||
 Ainaži Vikikrātuvē | |||
Nosaukums
labot šo sadaļu1638. gada vācu rakstos šī apdzīvotā vieta saukta par Dorf Haynisch, vēlāk vienkārši Haynasch. Citos rakstu avotos sastopams arī nosaukums Ainiži. Jānis Endzelīns uzskatīja, ka pilsētas nosaukums cēlies no lībiešu vārda āina vai igauņu vārda hain — 'siens' vai hainastee — 'ceļš', kas iebraukts, vedot sienu no jūrmalas pļavām. Pastāv teorija, ka pilsēta savu vārdu ieguvusi no lībiešu vārda ainagi, kas nozīmē — vientuļš.[4]
Vēsture
labot šo sadaļu
Pilsēta izveidojusies sena lībiešu zvejnieku ciemata vietā. Oficiālos dokumentos Ainažu vārds pirmoreiz parādās 1564. gadā kā kroņa īpašums. Vēlāk tas nonāca Svētciema muižas pārvaldē. 1800. gadā Ainažu ciemu ar zemi atdalīja no ieķīlātās Svētciema muižas un tas nonāca Mazstraupes īpašnieku baronu Meijendorfu īpašumā. Ainaži veidojās abpus toreizējās Rīgas—Pērnavas šosejas (tagad Kr. Valdemāra iela).[5]
19. gadsimta otrajā pusē Kurzemes un Vidzemes zvejnieku ciemos bija daudz lēta darbaspēka. Tuvējie meži, kuros auga daudz mastu priežu, deva materiālu kuģu būvei. Tādēļ šeit attīstījās kuģu būvniecība un rosīga tirdzniecība. 1857.—1913. gadā Ainažos uzbūvēja ap 50 kuģu; 1880. gadā ostā bija pierakstīti 83 burinieki.[5] Darbojās stikla fabrika.
Ainažos tika nodibināta pirmā jūrskola Latvijā, kuru 1864. gadā pēc Krišjāņa Valdemāra ierosinājuma nodibināja tālbraucējs kapteinis Kristiāns Dāls. Mācības bija bezmaksas un notika latviešu, igauņu, vēlāk arī krievu valodās. Jūrskola pastāvēja 50 gadus, līdz Pirmajam pasaules karam. 19. gadsimta 80. un 90. gados ik gadu skolu beidza 20—30 tālbraucēju stūrmaņu un kapteiņu.
Ainaži miesta nosaukumu ieguva 1869. gadā. No 1900. līdz 1905. gadam Ainažos uzbūvēja Ainažu ostu. 1912. gadā tika atklāta dzelzceļa līnija Ainaži—Valmiera—Smiltene. Caur ostu Vidzemes saimniecības eksportēja graudus, linus un citas preces. Pilsētas budžetu papildināja arī nodokļi no kuģu un dzelzceļa kravām. Jūrskola pastāvēja līdz Pirmajam pasaules karam.
Pirmā pasaules kara laikā no 1915. gada jūnija līdz 1916. gada aprīlim Ainažos dislocējās Krievijas armijas 431. Tihvinas pulka štābs, kas aizsargāja Rīgas līča piekrasti. Lai nodrošinātos pret vācu desantu, krasta līnija tika nostiprināta ar aizsardzības būvēm, tilti mīnēti, bet Ainažu ostas infrastruktūra (tostarp ostā atrodošies kuģi) — iznīcināti. 1917. gada decembra beigās Ainažus bombardēja 7 vācu aeroplāni. 1917. gada 13. oktobrī vācu kuģu eskadra divas stundas bombardēja piekrasti. 1919. gada 14.—16. februārī pie pilsētas notika igauņu kaujas ar lieliniekiem, bet Cēsu kauju laikā 1919. gada 23. jūnijā igauņu mīnukuģis "Wambola" Ainažu ostā izcēla desantu, lai sagrābtu landesvēra bruņuvilcienu.
1920. gadā, izveidojoties Latvijas—Igaunijas robežai, Ainažu pamatdaļa pēc vietējā plebiscīta palika Latvijai, atstājot Igaunijas pusē nelielo Iklu.
Pēc kara jūrskolas ēkā novietojās ostas valde un pamatskola. 1920. gadā Ainažu miests tika apstiprināts kā ciema pašvaldība,[5] bet 1926. gadā Ainažiem piešķīra pilsētas tiesības. Lai gan 1920.—1930. gados tika veikti darbi, lai Ainažu ostu atdzīvinātu (atjaunots viļņlauzis, ostas akvatorija tika atbrīvota no nogrimušo kuģu vrakiem un padziļināta, uzcelta bāka u.c.), tas izdevās tikai daļēji. Kuģi ostā joprojām nevarēja piestāt pie piestātnes, to kravas nācās pārkraut uz baržām ar velkoņu palīdzību. Piemēram, tādā veidā Staiceles papīrfabrikai tika piegādātas akmeņogles.
Lielus postījumus Ainažiem nodarīja arī Otrais pasaules karš — 1944. gadā Ainažus bombardēja Sarkanās armijas pikējošie bumbvedēji, bet Vērmahta karaspēks atkāpjoties izpostīja ostas infrastruktūru. Lai gan pēc kara osta tika daļēji atjaunota, uzplaukumu pilsēta vairs nepiedzīvoja.
Līdz ar Pērnavas ostas izbūvi Ainažu osta savu ekonomisko nozīmi sāka zaudēt. 1977. gadā tika slēgta dzelzceļa līnija uz Valmieru.
1994. gadā Ainažos pie robežpunkta uzcēla divus 600 kW vēja ģeneratorus,[5] kas bija pirmā lielākā vēja elektrostacija Latvijā.
Daba
labot šo sadaļu
Ainažu teritorijas reljefu veido Piejūras zemiene. Ainažu rietumpusē ir 4 km garš aizsalstošas jūras krasts, kur ietek tikai Blusupīte. Savdabīga ir Ainažu jūrmala — posmā starp Ainažiem un Kuivižiem gar jūras krastu plešas 100 līdz 300 metrus plata randu pļavu josla, daļa no kuras ir pilsētas teritorijā. Šīs randu pļavas ir dabas liegums.
Iedzīvotāji
labot šo sadaļuAinaži ir Vidzemes mazākā pilsēta (655 iedzīvotāju 2020. gadā). Apmēram puse no Ainažu iedzīvotājiem ir darbspējīgā vecumā. Liela daļa pilsētnieku strādā netālu esošajā Salacgrīvā.[5]
Iedzīvotāju skaita izmaiņas
labot šo sadaļuEsošajās robežās, pēc CSP datiem.[6]
|
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Reliģija
labot šo sadaļuPilsētā darbojas luterāņu draudze, baptistu draudze, kas dibināta 1991. gadā. Sv. Arsēnija pareizticīgo draudze pēc gandrīz 40 gadiem 1995. gadā atguva savu dievnamu. Tā atjaunošanas iniciatore 1990. gadā bija AS "Ainaži", pēc tam ar sponsoru atbalstu darbus turpināja pilsētas pašvaldība.[5]
Apskates vietas
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 31 jūlijs 2024.
- ↑ 2,0 2,1 «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 19 jūnijs 2024.
- ↑ «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
- ↑ Laimute Balode, Ojārs Bušs. No Abavas līdz Zilupei. Latviešu valodas aģentūra, 2015. ISBN 9789984829289.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 Latvijas pilsētas. Rīga : "Preses nams". 1999. 34–37. lpp. ISBN 9984-00-357-4.
- ↑ OSP
Ārējās saites
labot šo sadaļu