Barža
Barža ir plakandibena metāla ūdens transportlīdzeklis, ar kura palīdzību tiek pārvadātas dažādas kravas upēs, kanālos, lielos ezeros, jūras un ostu akvatorijās. Ir divi baržu tipi — pašgājēji, kuriem ir savs motors, dzenskrūve un kapteiņa kajīte, kā arī stumjamās baržas, kuru pārvietošanai nepieciešami velkoņi. Baržas veids ir atkarīgs no darbības teritorijas un pārvadājamo kravu specifikas — tās var būt upju baržas vai jūras baržas, baržas ar bortiem vai platforma tipa. Ar baržām pārsvarā pārvadā smagas kravas lielos apjomos — smiltis, ogles, kokmateriālus, metāllūžņus, graudus, lielgabarīta kravas, konteinerus un daudz ko citu. Šī transportlīdzekļa priekšrocība ir spēja pārvadāt smagas kravas lielos apjomos ar mazāku degvielas patēriņu, viegli stumjot baržu pa ūdens virsmu nepieciešamajā virzienā. Svarīgi ir saprast likumsakarību — jo vairāk baržā tiek iekrauta krava, jo tā veido lielāku iegrimi ūdenī. To pārvietošanai izmanto divas pieejas — baržu var stumt no pakaļgala vai arī vilkt no priekšgala. Pārvietošanas veids ir atkarīgs no laikapstākļiem un ūdens ceļa. Baržas latviešu valodā agrāk tika sauktas arī par upes liellaivām.
Baržu kapacitāte ir atkarīga no tās garuma, platuma un iegrimes spējas. Upju baržas vidēji spēj pārvietot no 300-2000 tonnām kravas, veidojot attiecīgu iegrimi līdz 2 metriem vai nedaudz vairāk. Savukārt jūras baržas kapacitāte var sasniegt no 20000-30000 tonnām kravu, arī veidojot attiecīgu iegrimi līdz pat 5 un vairāk metriem. Upju baržas pārsvarā izmanto upēs, ezeros un ostu teritorijās. Tās parasti ir platformas tipa un ar mazāku kravas ietilpību un iegrimi. Savukārt jūras baržas izmanto tikai jūrās un ostu teritorijas. Tās parasti ir slēgta tipa platformas ar bortiem, kas spēj uzņemt lielas kravas masas, veidojot dziļāku iegrimi. Šīs baržas ir vairāk aizsargātas pret laikasptākļiem — vilņiem, vēju un lietu.
Pirmās baržas pasaulē parādījās 13. gadsimtā Francijā no vārda barge — liellaiva. Sākotnēji vārds attiecās uz jebkuru kravas liellaivu, kas spēj veikt kādas kravas pārvadājumus. Vēlāk tai gan noteica tipu un minimālo kravas pārvadāšanas spēju. Šīs liellaivas parādījās laikā, kad Francijā lielos apjomos pa Sēnas upi tika pārvadātas vīnogas un citas kravas. Taču kā otro uzplaukumu atzīmē tieši rūpniecības un tehnisko revolūciju laikā Eiropā no 18. līdz 19. gadsimtam. Īpaši tās tika izmantotas Lielbritānijā, nodrošinot lētākos un apjomīgākos pārvadājumus valstī.