Adriens de Žerlašs de Gomerī

(Pāradresēts no Adriens de Žerlašs)

Adriens Viktors Žozefs de Žerlašs de Gomerī (franču: Adrien Victor Joseph de Gerlache de Gomery, dzimis 1866. gada 2. augustā Haseltā, miris 1934. gada 4. decembrī Briselē) bija beļģu polārpētnieks un kara flotes virsnieks, vadījis 1897.—1899. gados Beļģijas antarktisko ekspedīciju, kas bija pirmā, kas pārziemoja Antarktīdā.

Adriens Viktors Žozefs
de Žerlašs de Gomerī
Adrien Victor Joseph de Gerlache de Gomery
Adriens Viktors Žozefs de Žerlašs de Gomerī
Personīgā informācija
Dzimis 1866. gada 2. augustā
Haselta, Beļģija
Miris 1934. gada 4. decembrī (68 gadi)
Brisele, Beļģija

Dzimis kā vecākais dēls senā un bagātā aristokrātu ģimenē Limburgā.[1] Studējis Briseles Politehniskajā skolā (École polytechnique), 1885. gadā ieguvis inženiera diplomu. Jau studiju laikā kuģojis uz tvaikoņiem līnijā DuvraOstende, kā arī uz zvejas kuģiem. Pretēji ģimenes tradīcijām pēc studijām iestājās dienestā kara flotē un 1886. gadā ieguva apakšvirsnieka dienesta pakāpi. Absolvēja virsnieku skolu Ostendē un 1890. gadā ieguva leitnanta pakāpi. Dienesta laikā sācis interesēties par polāro apgabalu izpēti un 1895. gadā piedalījies ekspedīcijā uz Jana Majena salu un Grenlandes austrumu piekrasti. Pēc ekspedīcijas saņēma uzaicinājumu piedalīties plānotajā zviedra Ādolfa Nordenšelda ekspedīcijā uz Greiema Zemi, bet ekspedīcija finansiālu iemeslu dēļ tika atcelta. Tās vietā Adriens de Žerlašs sāka plānot savu patstāvīgu ekspedīciju.

Ekspedīcija ar Belgica

labot šo sadaļu
 
Belgica ledus gūstā

Ekspedīcijas sagatavošanās periodā Žerlašs spēja par to ieinteresēt Beļģijas Ģeogrāfisko biedrību, kas izsludināja nacionālo līdzekļu vākšanas kampaņu. Tā rezultātā tika savākti 200 000 beļģu franku. 25 000 franku ziedoja sodas magnāts Ernests Solvē. Ievērojamus līdzekļus ekspedīcijas vajadzībām piešķīra arī Beļģijas karalis Leopolds II, kā arī Beļģijas valdība, kas ekspedīciju padarīja par valstisku pasākumu.[2]

Ekspedīcijas vajadzībām Norvēģijā tika nopirkta vaļu mednieku trīsmastu barka Patria, kas tika pārbūvēta ekspedīcijas vajadzībām un pārdēvēta par Belgica. Ekspedīcijai tika nokomplektēta starptautiska komanda 19 cilvēku sastāvā, kurā ietilpa 9 beļģi, 6 norvēģi (tajā skaitā Roalds Amundsens), 2 poļi, rumānis un amerikānis.[3]

Ekspedīcija devās ceļā no Antverpenes 1897. gada 16. augustā. Pa ceļam un Antarktīdu kuģis piestaja Madeirā, Riodežaneiro un Montevideo, kā arī šķērsoja Magelāna šaurumu. 1898. gada janvārī kuģis sasniedza Greiema Zemi. Ekspedīcija apsekoja Greiema Zemes rietumu piekrasti, atklājot lielāko daļu Pālmera arhipelāga salu un Belžikas šaurumu, ko vēlāk nosauca Žerlaša vārdā. Pēc neveiksmīgā mēģinājuma atklāt jūrasšaurumu uz Vedela jūru, ekspedīcijas kuģis tika iesprostots pakledū uz dienvidiem no Pētera I salas un ekspedīcijai nācās pārlaist tur ziemu, kas bija pirmā cilvēku pārziemošana Antarktikā. Ekspedīcija šādam pavērsienam bija slikti sagatavota un lielākā daļa komandas saslima ar cingu, tajā skaitā Žerlašs.[4]

Tā kā Žerlašs un kuģa kapteinis Lekoints slimības dēļ nevarēja veikt savus pienākumus, ekspedīcijas vadību pārņēma Amundsens un kuģa ārsts amerikānis Frederiks Kuks, kuri vienīgie pārtikā lietoja svaigu pingvīnu un roņu gaļu. Ziemai beidzoties, kuģis joprojām atradās 2 m bieza ledus gūstā un komandai nācās izcirst pusjūdzi garu kanālu, lai kuģi atbrīvotu. 1899. gada 15. februārī kuģis sāka kustību pa izveidoto kanālu un tikai 5 novembrī atgriezās Antverpenē.

Vēlākās aktivitātes

labot šo sadaļu

Pēc atgriešanās dzimtenē ekspedīcija tika ļoti sirsnīgi uzņemta. Žerlašs tika apbalvots ar karalisko Leopolda ordeni, bet ekipāžas dalībnieki tika apbalvoti ar Antverpenes medaļām un ierakstīti pilsētas goda grāmatā.

1901. gadā Žerlašs noorganizēja ekspedīciju uz Francijai piederošo Kergelena arhipelāgu, bet ekspedīcija pusceļā tika atsaukta un tā vietā pētīja Persijas līča augu valsti un pērlene. 1902. gadā Žerlašs pievienojās Žana Batista Šarko ekspedīcijai uz Antarktīdu, bet nesaskaņu dēļ pameta to Pernambuku.

1904. gadā Žerlašs apprecēja francūzieti Suzannu Pulē (Suzanne Poulet), laulībā dzima dēls un meita. Šķīries 1913. gadā.

1905. gadā Žerlašs pieņēma Orleānas prinča Filipa piedāvājumu vadīt ekspedīciju ar atpakaļnopirkto kuģi Belgica uz Austrumgrenlandi. Vēlākos gados ar šo kuģi Žerlaša vadībā tika rīkotas ekspedīcijas uz Karas jūru (1907) un Špicbergenu un Franča Jozefa Zemi (1909).

Pirmā pasaules kara sākumā Žerlašs tika iesaistīts evakuācijas plānošanā, kā arī Ostendes un citu piekrastes pilsētu aizsargspējas pārbaudē. 1915. gadā viņš izdeva grāmatu «Zeme, kas nekad nemirs» (Le pays qui ne veut pas mourir), kas kļuva par bestselleru Skandināvijā. Žerlašs devas uz Norvēģiju, kur informēja par beļģu civiliedzīvotāju stāvokli karadarbības zonā. Šo misiju Žerlašs turpināja 1916. gadā Zviedrijā, kur apprecēja Elizabeti Hēgeri (Elisabeth Höger). Laulība dzima dēls Gastons, kas vēlāk gāja tēva pēdās un vadīja beļģu polāro ekspedīciju, kas 1958. gadā izveidoja Ruāboduēnas polārstaciju Karalienes Modas Zemē.

Pēc kara Žerlašs strādāja par valdības konsultantu. 1926. gadā tika nozīmēts par Beļģijas kara flotes ģenerālinspektoru, 1928. gadā — par kara flotes komandieri.

Miris Briselē 1934. gada 4. decembrī no salmonelozes.

Pagodinājumi

labot šo sadaļu

Adriena de Žerlaša de Gomerī vārdā nosaukti vairāki ģeogrāfiski objekti Antarktikā:

  1. Archives hub. Gerlache de Gomery collection[novecojusi saite]
  2. A. Cabay, "The funding of the Belgian Antarctic expedition 1897–1899" in: Decleir, H. en C. De Broyer ed., The Belgica expedition centennial: perspectives on Antarctic science and history (Brussels 2001) 83–92.
  3. South-pole.com Adrien de Gerlache 1866-1934
  4. «Cool Antarctica. Adrien de Gerlache - Belgica. Belgian Antarctic Expedition 1897 - 1899». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 9. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 8. janvārī.

Ārējās saites

labot šo sadaļu