1941. gada jūnija notikumi Litenē

1941. gada jūnija notikumi Litenē bija Latvijas Bruņoto spēku virsnieku, karavīru un instruktoru nogalināšana vai apcietināšana un tai sekojošā izsūtīšana uz PSRS Gulaga nometnēm 1941. gada jūnijā, ko veica Sarkanās armijas un NKVD karaspēka vienības. Nošaušanas un apcietināšanas notika bijušās Latvijas armijas Litenes un Ostraviešu vasaras nometnēs un to apkārtnē. Tika nogalināti apmēram 50 karavīri, bet izsūtīti apmēram 560.[1]

Memoriāls Litenes kapos

PriekšvēstureLabot

1940. gada 9. jūnijā Maskavā notika Baltijas valstu okupācijas organizatoru slēgta sēde, kurā NKVD priekšnieka vietnieks Černiševs ziņoja, ka Ostaškovas nometne ir gatava uzņemt 8000 gūstekņu, Kozeļskas un Starobeļskas pa 5000, tikpat arī Juhnovas un Oranas nometnes. Baltijas-Baltās jūras kanāla nometnēs paredzēja nodarbināt 20 000 un Ribinskas ūdenskrātuves būvniecības darbos — 10 000 Baltijas valstu karavīru.[2] 16. jūnijā PSRS Ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs izsauktajam Latvijas sūtnim Fricim Kociņam nolasīja PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā,[3] informējot, ka ja līdz plkst. 23.00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, Sarkanā armija ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos.[4] Šajā laikā Sarkanā armija jau bija okupējusi Lietuvu un sāka īstenot līdzīgu operāciju pret Igauniju.

Pēc Latvijas okupācijas Latvijas Bruņotos spēkus pārdēvēja par "Latvijas PSR Tautas armiju", bet 10. jūlijā iekļāva Sarkanās armijas sastāvā kā 24. teritoriālo korpusu. Pirms tā izveides tika atvaļināti 10 037 karavīri. Līdz 1941. gada jūnijam tika apcietināti vairāk nekā 300 virsnieku, instruktoru un karavīru, daudzi sodīti ar nāvi.

RepresijasLabot

1941. gada jūnija sākumā lielākā daļa 24. teritoriālā korpusa kareivju un virsnieku tika pārvietoti uz Latvijas armijas vasaras nometni Litenē (tā izveidota 1930. gadu vidū). Tur novietojās arī korpusa štābs ar savām daļām, kā arī 183. kājnieku divīzija. Tā kā tur vietas vairāk nebija, 181. divīzijas vajadzībām 1941. gada pavasarī iekārtoja ap 10 km tālāk otru jaunu nometni Pededzes līčos pie Ostraviešu mājām, tādēļ arī tai šāds nosaukums. Pēc citiem avotiem, telšu nometne šeit bijusi pat agrāk nekā Litenē. Drīz pēc ierašanās Litenē atvaļināja 1939. gada iesaukuma obligātā dienesta karavīrus. Viņu vietā ieradās jauniesauktie no Krievijas, tādējādi latviešu skaitam korpusā samazinoties gandrīz par pusi. Sarkanarmieši daļās tika izvietoti proporcionāli latviešu skaitam. Nometnē karavīriem tika ierobežota piekļuve informācijai un tās aprite — avīzes pienāca neregulāri, pasts tika kontrolēts, pa radio bija atļauts klausīties tikai vietējās ziņas. Nometni diennakti apsargāja citās padomju republikās iesauktie karavīri, bez komandiera un poļitruka atļaujas latviešu karavīri nedrīkstēja atstāt savu teritoriju, uz Gulbeni doties bija aizliegts.

14. jūnija rītā abas nometnes aplenca Iekšlietu tautas komisariāta karaspēks. Bet jau pirms šī datuma no tām sāka pazust atsevišķi virsnieki un karavīri. Pēc sarakstiem virsnieki tika izsaukti pulcēties, lai it kā dotos uz mācībām. Atbruņošana notika pa grupām. Visus, kuri acumirklī nepakļāvās pavēlei vai nepaspēja pacelt rokas, nošāva. Šajā dienā apcietināja ne mazāk par 560 virsniekiem, karavīriem un instruktoriem, bet nošāva ap 10 karavīru.[5] Apcietinātos iesēdināja automašīnās, nogādāja Gulbenes stacijā un iepriekš sagatavotajos lopu vagonos izveda uz Krieviju. No vairāk nekā 560 Litenes deportētajiem pēc reabilitācijas atgriezās tikai 70, pārējie nošauti Maskavas un Astrahaņas cietumos vai gājuši bojā necilvēcīgajos apstākļos spaidu darbos Noriļskas nometnēs.

Pēc vācu uzbrukuma PSRS un frontes tuvošanās abās Litenes nometnēs sākās karavīru demobilizācija. Tās laikā no 28. jūnija līdz jūlija pirmajām dienām nogalināti ne mazāk kā 40 demobilizētie. Lielai daļai karavīru tomēr izdevās dezertēt un tuvējos mežos sagaidīt Sarkanās armijas evakuāciju un vācu karaspēka ierašanos.

EkshumācijaLabot

Pēc vācu karaspēka ienākšanas sākās nogalināto virsnieku meklēšana nometņu teritorijā un zināmajos mežos. 1941. gada jūlijā Litenes kapos pārapbedīja 5-6 nogalinātos. 14 nogalinātie tika atrasti netālu no Ostraviešu nometnes. Tie tika apbedīti kopīgā kapā Gulbenes-Rēzeknes ceļa malā. Vēlāk šajā vietā izveidojusies Pededzes kapsēta. 5 nogalinātie tika atrasti netālu no Sitas stacijas. Tie tika apbedīti Balvu luterāņu kapos.

Trešās atmodas laikā 1988. gadā pēc kāda Balvu rajona iedzīvotāja norādījumiem LPSR prokuratūras pārstāvji un arheologi Māris Atgāzis un Andrejs Vasks atrada 11 cilvēku mirstīgās atliekas Sitas mežā netālu no Ostraviešu nometnes. 1989. gada 2. decembrī tie tika pārapbedīti Litenes kapos. Vairāku karavīru mirstīgās atliekas joprojām nav atrastas.

1988. gada 13. oktobrī Latvijas PSR prokuratūra ierosināja krimināllietu, sākās izmeklēšana un tās gaitā iztaujāti ap 200 liecinieki, savākti apjomīgi materiāli, taču 1990. gada 28. jūlijā krimināllieta tika izbeigta dokumentu trūkuma dēļ par izmeklēšanā nosauktajiem padomju virsniekiem. 2001. gada 14. jūnijā Litenes kapos tika atklāts memoriāls noslepkavotajiem Latvijas armijas karavīriem.

Litenes nometnē apcietinātie un nošautieLabot

PiemiņaLabot

Litenes notikumi reizēm tiek salīdzināts ar Katiņas slaktiņu, kurā nogalināja poļu armijas virsniekus. Komponists Pēteris Vasks ir sacerējis šai traģēdijai veltītu balādi ar Ulda Bērziņa vārdiem.

AtsaucesLabot

  1. [1] Litenē nošauto skaits (angliski)
  2. Latvijas karavīru drāma 1941. gadā Aivars Pētersons "Latvijas Avīze" 2004. gada 28. jūnijā
  3. Valdības Vēstnesis, 17.06.1940.
  4. Blūzma V. Piecdesmit neatzīšanas gadi. // Latvijas Jurists, 24.08.1990.
  5. Zvaigzne, Jānis. “Jūnijs. Litene 1941” Jumava. Rīga 2012. ISBN 9789934112508 29. lpp., 131. lpp.

Ārējās saitesLabot