Ģenerālgubernatūra

Ģenerālgubernatūra (vācu: Generalgouvernement; poļu: Generalne Gubernatorstwo vai Generalna Gubernia), no 1939. gada 26. oktobra līdz 1940. gada 31. jūlijam Okupētā Poļu reģiona ģenerālgubernatūra (vācu: Generalgouvernement für die besetzten polnischen Gebiete), bija Trešā reiha okupācijas zona, kas tika izveidota pēc nacistiskās Vācijas, Slovākijas un PSRS iebrukuma Polijā 1939. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam. Okupētā Polijas Republika tika sadalīta trīs zonās: tās centrā atradās Ģenerālgubernatūra, rietumos nacistiskās Vācijas anektētās teritorijas un austrumos PSRS anektētās teritorijas. Teritorija tika būtiski paplašināta 1941. gadā pēc Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā, iekļaujot Galīcijas apgabalu. Ģenerālgubernatūras teritorija aptuveni atbilda Polijas—Lietuvas kopvalsts daļai, kuru ieguva Austrija pēc Polijas trešās dalīšanas 1795. gadā.

Generalgouvernement Generalne Gubernatorstwo Ģenerālgubernatūra Trešā reiha administratīvi teritoriālā vienība ←   ← 1939 – 1945 →   → Karogs Ģerbonis Location of Ģenerālgubernatūra Ģenerālgubernatūra 1942. gadā Pārvaldes centrs Lodza (1939. gada 12. oktobris – 4. novembris) Krakova (1939. gada 4. novembris–1945. gada 19. janvāris) Valoda(s) vācu (oficiālā), poļu, ukraiņu Valdība Okupācijas civilā administrācija Ģenerālgubernators  - 1939–1945 Hanss Franks Valsts sekretārs  - 1939–1940 Artūrs Zeiss-Inkvarts  - 1940–1945 Jozefs Bīlers Vēsturiskais laikmets Otrais pasaules karš un Polijas vācu okupācija  - Polijas kampaņa 1939. gada 1. septembrī  - Izveidota 1939. gada 26. oktobrī  - Pievienota Galīcija 1942. gada 19. februārī  - Polijas Republikas atjaunošana 1944. gada 22. jūlijā  - Likvidēta 1945. gada 19. janvārī Platība  - 1943 145 200 km² Iedzīvotāju skaits  - 1943. gadā 18 000 000       Blīvums 124 /km²  Nauda zlots, reihsmarka

Ģenerālgubernatūras veidošanas pamats bija "Aneksijas dekrēts par okupēto poļu teritoriju pārvaldi". Hitlers to izsludināja 1939. gada 8. oktobrī, un tajā apgalvoja, ka Polijas valdība ir pilnībā sabrukusi. Šo pamatojumu Vācijas Augstākā tiesa izmantoja, lai pasludinātu visus Polijas pilsoņus par bezvalstniekiem, izņemot starpkaru Polijas etniskos vāciešus, kurus, neievērojot starptautiskās tiesības, pasludināja par vienīgajiem likumīgajiem nacistiskās Vācijas pilsoņiem Ģenerālgubernatūras teritorijā.

Vācija pārvaldīja Ģenerālgubernatūru kā atsevišķu administratīvu vienību loģistikas nolūkos. Kad 1941. gada jūnijā Vērmahts iebruka Padomju Savienībā, Ģenerālgubernatūras teritorija tika paplašināta, iekļaujot tajā Polijas reģionus, kurus iepriekš anektēja PSRS. Dažu dienu laikā Vērmahts iekaroja Austrumgalīciju un tās teritorija tika iekļauta Ģenerālgubernatūrā kā Galīcijas apgabals. Līdz 1945. gadam Ģenerālgubernatūras teritorija ietvēra lielu daļu Polijas centrālās, dienvidu un dienvidaustrumu teritorijas tās pirmskara robežās un mūsdienu Ukrainas rietumu teritorijas, tostarp lielākās pilsētas Varšavu, Krakovu, Ļvivu, Ļubļinu, Ternopiļu, Ivanofrankivsku, Drohobiču, un Sambiru un citas. Vietvārdus pārdēvēja vācu valodā.

Ģenerālgubernatūras administrāciju pilnībā veidoja vācu ierēdņi ar nolūku, lai teritoriju kolonizētu ģermāņu kolonisti, kas samazinātu vietējo poļu iedzīvotāju skaitu līdz dzimtcilvēku līmenim pirms viņu iespējamā genocīda. Ģenerālgubernatūras vācu nacistu pārvaldniekiem nebija nodoma dalīt varu ar vietējiem iedzīvotājiem visā kara laikā neatkarīgi no viņu etniskās piederības un politiskās orientācijas. Varas iestādes reti minēja vārdu "Polija" juridiskajā sarakstē. Vienīgais izņēmums bija Ģenerālgubernatūras Emisijas banka Polijā (Emissionbank in Polen).

Vēsture

Pēc Vācijas iebrukuma Polijā visas vērmahta okupētās teritorijas, tostarp Dancigas brīvpilsēta, sākotnēji nonāca militārā pakļautībā. Šis apgabals stiepās no Vācijas pamatteritorijas un Austrumprūsijas austrumu robežas līdz Rietumu Bugas upei, kur Vācijas bruņotie spēki bija apturējuši savu virzību un savienojušies ar Padomju Sarkano armiju saskaņā ar savu slepeno paktu pret Poliju.

1939. gada 23. augustā parakstītais Molotova–Ribentropa pakts bija apsolījis plašo teritoriju starp Vislas un Bugas upēm padomju "ietekmes sfērai" sadalītajā Polijā, kamēr abas lielvaras kopīgi pārvaldītu Varšavu. Lai atrisinātu atkāpi no sākotnējās vienošanās, Vācijas un Padomju Savienības pārstāvji 28. septembrī atkal tikās, lai noteiktu pastāvīgo robežu starp abām valstīm. Saskaņā ar šo pakta pārskatīto versiju, attiecīgā teritorija tika apmainīta pret Lietuvas iekļaušanu padomju sfērā, kas sākotnēji bija iecerēta Vācijas ietekmes sfērā. Līdz ar jauno līgumu visa Polijas centrālā daļa, ieskaitot poļu etnisko pamatapgabalu, nonāca tikai vācu kontrolē. Ar Hitlera 1939. gada 12. oktobra dekrētu tika izveidota Ģenerālgubernatūra, dekrēts stājās spēkā 1939. gada 26. oktobrī.

Kopumā 4 miljoni no 1939. gada Ģenerālgubernatūras teritorijas iedzīvotājiem bija zaudējuši dzīvību līdz brīdim, kad padomju bruņotie spēki ienāca šajā apgabalā 1944. gada beigās. Ja poļu pagrīdes kaujinieki nogalināja vācieti, Vācijas policija sodīja ar nāvi 50–100 poļus par sodu un brīdinājumu citiem poļiem. Lielāko daļu ebreju, iespējams, pat divus miljonus, savāca un noslepkavoja. Vācieši iznīcināja Varšavu pēc Varšavas sacelšanās. Padomju armijai 1944. gada beigās virzoties cauri Polijai, Ģenerālgubernatūra sabruka. Amerikāņu karaspēks 1945. gada maijā sagūstīja Hansu Franku, kurš vadīja reģionu. Viņš kļuva par vienu no apsūdzētajiem Nirnbergas procesā un vēlāk sodīts ar nāvi.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ģenerālgubernatūra.

• Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)