Atvērt galveno izvēlni
Šis raksts ir par gleznotāju. Par citām jēdziena Irbe nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Voldemārs Irbe, saukts arī Irbīte vai Irbītis (1893-1944), bija latviešu mākslinieks. Strādāja galvenokārt pasteļtehnikā, gleznoja ainavas, pārsvarā pilsētas nomaļu skatus, žanra darbus, arī portretus. Viņa darbiem raksturīgs ekspresīvs kompozīcijas un krāsu risinājums.

Voldemārs Irbe
Voldemars Irbe.jpg
Dzimis 1893. gada 13. novembrī
Beļavas pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1944. gada 10. oktobrī (50 gadu vecumā)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Nozares glezniecība
Mākslas virziens ainavas, portreti pasteļtehnikā
Slavenākie darbi "Tirgus skats"
Voldemārs Irbe profilā gleznojot. 1935. gads

Satura rādītājs

BiogrāfijaLabot

 
Piemineklis V. Irbem Rīgā, Brīvības ielas malā pie Dailes teātra

Dzimis 1893. gada 13. novembrī Valkas apriņķa Beļavas pagastā, izteikti reliģiozā pareizticīgo ģimenē. 1928. gadā izdotajā brošūrā „Iz manas dzīves” Irbīte par sevi rakstīja: „Es skaitījos par izcilus neattīstītu un neapdāvinātu. Bet man bija viena laimīga stunda — ticības mācība. Kad nāca vecais diakons, tad teica, ka Irbem esot kauns prasīt, viņam jau pietrūkstot, ko Irbem prasīt. Savas nesekmības dēļ es trīs gadus pavadīju vienā klasē. Toties es biju viens no sekmīgākajiem burlaku romānu lasītājiem." Laikabiedriem pats Irbe arī stāstījis, ka bijis ieskatījies kaimiņu Ilzē, bet tā apprecējusi turīgo dzirnavnieku, un tāpēc Irbe ņēmis un aizbēdzis uz Rīgu.

1908.—1911. gados viņš mācījās Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības vakara kursos (Vācu amatniecības biedrības skolā) pie B. Dzeņa, J. Kugas, A. Cimmermaņa. Laikā no 1911. līdz 1913. gadam mācījās gleznot Jūlija Madernieka studijā. 1914. gadā viņš piedalījās 4. latviešu mākslas izstādē.

1915. gadā pēc tēva nāves iestājās sv. Alekseja pareizticīgo klosterī, bet drīzumā sakarā ar 1. Pasaules kara frontes tuvošanos, klosteris tika evakuēts uz Krieviju. Voldemārs Irbe pameta klosteri, lai kājām dotos svētceļojumā uz Svēto Zemi un tālāk uz Ēģipti. Sava ceļojuma laikā mākslinieks dzīvoja Pēterburgas, Maskavas klosteros, ceļoja cauri Novočerkaskai, Novorosijskai līdz Kaukāza kalniem, kur apmetās Jaunās Afonas (pie Suhumi) klosterī, bet tālāk netika karadarbības dēļ.

1919. gadā Irbe atgriezās Rīgā, piedalījās latviešu retrospektīvajā mākslas izstādē un īsu laiku strādāja par zīmēšanas skolotāju vairākās skolās. Ilgi gan viņš nevienā no skolām nenoturējās, jo vienā viņa rokas likās par netīru, citās pats par dīvainu. Atsacījās dienēt Latvijas armijā reliģisku motīvu dēļ - pārliecība nav ļāvusi šaut uz cilvēkiem, — ārstu komisija viņu atzinusi par "garīgi nepilnvērtīgu".

Sarīkoja vairākas personālizstādes (1923, 1932, 1934, 1936), nepārtraukti eksponēja darbus savā darbnīcā Brīvības ielā 103, ko regulāri reklamējis laikrakstos un paša izdotajās savu rakstu vai referātu brošūrās. 20.—30. gadu lielāko tiesu klejoja basām kājām Rīgā, Jūrmalā un Tukumā, neticami ātri gleznojot, kā pats izteicies - "pie katra atsevišķa darba strādājot tik ilgi, cik nenoguris varot nostāvēt uz vienas kājas". Gleznoja ainavas, pārsvarā Rīgas un tās apkārtnes, Jūrmalas un Tukuma nomaļu skatus, sadzīvisko ainu tēlojumus, portretus un klusās dabas. Pēc tam staigāja apkārt, pārdodams savus gleznojumus; tā ieklīdis arī krogos, kur citādi nemaz nav gājis, jo alkoholu nelietoja.

Pēc Latvijas okupācijas Otrā pasaules kara laikā viņš 1940. gadā iestājies Tēlotājas mākslas kooperatīvā, bet 1942. gadā Drēzdenes galerijas pārstāvji piedāvājuši pirkt viņa darbu "Tirgus skats", tomēr Irbe gleznu atteicās pārdot, kaut viņam ostmarku vietā piedāvāja reihsmarkas un pārtikas talonus.[1][2]

Miris Sarkanās armijas uzbrukuma laikā 1944. gada 10. oktobrī Rīgā, kad viņu nogalināja kāda nejauša zenītartilērijas šāviņa[1] šķemba. Apglabāts Miķeļa kapos.

PiemiņaLabot

V. Irbem uzstādīts piemineklis (tēlnieks A. Vārpa un arhitekts A. Heinrihsons) netālu no Dailes teātra pie Brīvības un Šarlotes ielu krustojuma.

Personība un radošā darbībaLabot

Voldemārs Irbe sabiedrībā bija populārs ar savu ekscentrisko izskatu un uzvedību: par Irbīti tiek stāstīts, kā par cilvēku ar garu, neķemmētu bārdu un matiem, viņš vienmēr staigāja basām kājām, arī ziemā. Vienmēr mugurā bija redzams melnais, mētelim līdzīgais apģērba gabals, kurā tērpies viņš bieži bija redzams ielās, kājas zem sevis sakrustojis, zīmējam ar saviem paštaisītajiem krītiņiem. Kā Irbītis pats apgalvojis „Ja kājas ir basas un aukstas, tad galva ātrāk strādā.“ Par Voldemāru Irbi saglabājies ļoti maz faktu, vairāk leģendas un nostāsti.

Viņa nevīžīgais izskats bija pārliecības, ne trūkuma noteikts, jo „visi svētie dzīvojuši skrandās bez savas miesas kopšanas”. Nevarot taču viņam - Irbītem - liegt to darīt, kā 1926. gadā mākslinieka izteikumus atstāstīja laikraksts "Jaunākās Ziņas". Izpildot pilsētas valdes lēmumus, policisti vairākkārt ar varu mākslinieku aizveduši uz pirti nomazgāties un piespieduši uzvilkt jaunu uzvalku, taču nākamajā dienā viņš atkal parādījies ielās vecajā paltrakā un sapinkātiem matiem. Visai raksturīgi bijuši šādi viņa sludinājumi avīzēs, kā 1936. gadā publicētais: "W.Irbes gleznu izstāde Brīvības ielā 108[3], atvērta trešd. un svētd. no p. 12 - 2 p.p. Ieejas maksa pieaugušajiem 30 s., bērniem 10 s. Gleznas pārdod īres parāda (vair. mēn.) dēļ. Ja izstāde nav atvērta, pieprasīt sētā, mūra m. dz. 52."[1]

Bijis veģetārietis un nelietojis alkoholu. It kā esot mazgājies tikai reizi gadā, pirms Lieldienu dievkalpojuma. Uzskatījis par savu pienākumu pēc iespējas mazāk ņemt no šīs pasaules un pēc iespējas vairāk tai dot, cik nu tas gleznotāja spēkos. Savus pasaules skatījumu noformulējis paša apgādā izdotos, publicistiskos darbos: kopumā viņš uz sava rēķina izdeva 26 brošūras, kurās ietverti gan teksti priekšlasījumiem, gan autora pārdomas par dažādām tēmām, kā „Kamdēļ cilvēkam rodas ļaunums no cilvēka”, „Nozieguma tēvs”, „Par iekšējo un ārējo” u.c.

Irbe zīmēja ar ogli, akvareli, eļļu un tempera krītiņiem, bet uzsākot baskāja gaitas, mazliet ar ogli, vairāk ar pasteļu krītiņiem, darbiem raksturīgs ekspresīvs kompozīcijas un krāsu risinājums. Pasteļi viņam patikuši tāpēc, ka ar tiem varējis ātri strādāt, un krītiņi maksājuši salīdzinoši lēti. Tāpat arī darba virsma nav prasījusi daudz līdzekļu un pūliņu, lai to sagatavotu - tam viņš izmantoja melnā vai pelēkā krāsā krāsotus kartonus, jo melnais pamats izceļot krāsu košumu un dzidrumu. Tāpat viņš izmantoja melno jumta papi un smilšpapīru — smilšpapīra kvarca graudiņi krāsām piešķir sevišķu mirdzumu.

Viņa darbu tematika ir līdzīga Rīgas dzejnieka Aleksandra Čaka dzejai: tas ir sadzīviskais, šķietami necilais - lētas bodītes, pareizticīgo baznīcas, tirgus, tirgotāji, sašķobījušās būdeles. Darbos noteicošā ir noskaņa, nevis konkrētais sižets, un centrā ir cilvēka un vides ciešā mijiedarbība un saistība.

Ilustrējis arī prestižā apgāda "Zelta Ābele" izdoto E.Hofmana grāmatu "Kavalieris Gluks". Gleznojis Rīgas Debesbraukšanas latviešu pareizticīgo baznīcas freskas.

Savus darbus viņš pastāvīgi izstādījis savā darbnīcā, Brīvības ielā 103. un paša izremontētā šķūnītī, Pārdaugavā, Akmeņu ielā 26. Irbe savā mūžā kopumā radījis vairāk nekā tūkstoš pasteļu, gleznojot tos milzīgā ātrumā un apjomā. Viņš pārsvarā radījis maza apjoma darbus. Bieži vien darbi tika atdāvināti, iemainīti, vai atdoti par mazām naudiņām, kā izteicies pats mākslinieks. Viens no stāstiem, kas man tika pastāstīts, bija par vienu no viņa darbiem, kuru Irbīts iemainīja pret spainīti ar plūmēm, pēc tā var spriest par gleznotāja pieticību. Tāpēc to, cik darbu pavisam uzgleznojis Irbīte neviens šobrīd nezina, kas veicina viņa darbu viltojumu parādīšanos mākslas tirgū.[4]

Voldemāra Irbes darbus atzinīgi novērtēja Vilhelms Purvītis, un pirmo reizi Irbes gleznas izstādīja Valsts Mākslas muzejā. Pēc Irbes nāves Rīgā tika sarīkotas divas mākslinieka atceres izstādes (1968, 1979).

LiteratūraLabot

  • Māksla un arhitektūra biogrāfijās. / red. A. Vilsons — Rīga, 1995. — 1. sēj.
  • Voldemārs Irbe: atmiņas, atziņas, vērojumi, nostāsti, fakti. / sast. G.Pupa, red. Ausma Balcerbule - Preses nams: Rīga, 1995. - 118 lpp.
  • Brancis Māris. Veltījums Voldemāram Irbem (par pasteļizstādi Rīgas Latviešu biedrībā) // Brīvā Latvija (Londona), Nr.20 (2002, 25./31.maijs), 6. lpp. ISSN 0934-6759
  • Hermansone Elīna. Gaidīta sastapšanās (par Jāņa Jaunsudrabiņa un Voldemāra Irbes gleznu izstādi klasiskās mākslas galerijā "Antonija") // Latvijas Avīze, Nr.355 (2004, 30.dec.), ISSN 1691-1229
  • Hofmane Helēna. Par Johansonu un Irbīti. // Jaunā Gaita (Toronto), Nr.223 (2000), 42.-43.lpp.
  • Kalnačs Jānis. Arī Irbīte atkal sastopams Rīgā uz ielas. // Latvijas Architektūra, Nr.1 (2000), 28.-29. lpp. ISSN 1407-4923
  • Kalnačs Jānis. Kā tapa piemineklis Irbītem. // Studija, Nr.1 (2000), 76. lpp. ISSN 1407-3404
  • Kušķis Gunārs. Par Rīgas īpatni Irbīti. // Latvijas Avīze, Nr.323 (2004, 26.nov.), ISSN 1691-1229

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 Kolbergs A. Rīga kājāmgājējiem. — A.K.A.: Jūrmala, 2001., - 342. lpp., ISBN 978-9984-548-00-7 Nepareizs ISBN
  2. Drēzdenes mākslas galerijā Austrumeiropas starpkaru perioda mākslu pārstāv arī viņa pastelis "Tirgus skats", kuru galerija ieguva pēc mākslinieka nāves.
  3. Mūsdienās Nr.120
  4. Elmārs Barkāns. Latvijā uzdarbojas mākslas viltotāji. // Nedēļa, Nr.7, 9. februāris, 2009.

Ārējās saitesLabot