Viandoti

Viandoti, arī hūroni un vendati ir Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāji, kuru mūsdienās izmirusī viandotu valoda piederēja irokēzu valodu saimei.

Viandoti
Hūroni

Hūronu-vendatu mednieks sauc alni; kanādiešu mākslinieka Kornēlija Krīghofa 1862. gada glezna
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Kanāda (Kvebekas dienvidi), ASV (Kanzasa, Mičigana, Oklahoma)
Valodas
angļu, franču, viandotu
Reliģijas
kristietība
Radnieciskas etniskas grupas
irokēzi, tionontati, suskvehanoki un citas irokēzu tautas
Etnogrāfiskās grupas
arendahrononi, attignavantani, attignēnongnahaki, tahontaenrati, ataronhrononi (?)

Latviski tulkotā literatūrā vairāku gadu desmitu garumā konsekventi tiek izmantots visplašāk lietotais nosaukums "hūroni".

Etimoloģija

Viandoti un hūroni literatūrā parasti netiek uztverti kā viena cilts. Apzīmējums viandoti nozīmē "ciemata iedzīvotāji", un sākotnēji vairāk nekā ducis irokēzu valodu saimes grupu no Ontārio dienvidiem attiecināja uz sevi šo nosaukumu. Kā cilts viandoti izveidojās pēc 1649. gada, atlikušajiem hūroniem saplūstot ar atlikušajiem divu radniecīgo kaimiņu cilšu pārstāvjiem.

Hūroni ir kopīgs franču dots apzīmējums četru cilšu savienībai, kas pastāvēja līdz 17. gadsimta vidum. Nosaukuma izcelsmei ir vairāki skaidrojumi. Iespējams, tas atvasināts no franču vārdiem huron ("rupjš", "kauslīgs") vai hure ("mežakuiļa galva"), norādot uz hūronu vīriešu matu griezumu, kas franču atklājējiem atgādināja mežakuiļus.

Cits nosaukuma izskaidrojams saistīts ar algonkinu vārdiem ronon ("tauta", "cilts") vai Irri-ronon ("ēri" vai "kaķu tauta"). Franču valodā to izrunāja kā hirri-ronon, saīsināti hirr-on, kas galu galā transformējās mūsdienu formā huron. Vēl viena versija, ka nosaukums cēlies no algonkinu vārdiem ka-ron un tu-ron ("taisns krasts" un "izliekts krasts").

Kopskaits

1615. gadā bija 20 000—30 000 hūronu, kas apdzīvoja 16 līdz 25 ciematus. Eiropiešu ievazāto slimību un karu rezultātā ciltis piedzīvoja dramatisku iedzīvotāju skaita samazināšanos, un ap 1640. gadu bija atlikuši mazāk nekā 10 000 konfederācijas pārstāvju. Pēc izkliedēšanas starp irokēziem 1649. gadā 300 hūroni pārcēlās drošībā blakus Kvebekai. Arī līdz 1736. gadam to skaits saglabājās nemainīgs, 1908. gadā bija 466 hūronu, 1994. gadā — 2650, mūsdienās — ap 3000 hūronu-vendatu.

Otra grupa 1000 cilvēku sastāvā, kuru hūroni veidoja kopā ar tionontati un ativandaronu cilšu indiāņiem, pēc 1649. gada aizbēga uz Lielo ezeru rietumu daļu. Šī jauktā cilts kļuva pazīstama kā viandoti. ASV patlaban dzīvo ap nekā 5000 viandotu, kas organizēti federāli atzītā kopienā Oklahomā.

Nav zināms, cik daudz hūronu pēc to sakāves 1649. gadā iekļāvās irokēzu konfederācijā, taču šis skaits bija ievērojams.

Cilšu un klanu iedalījums

Savienību jeb konfederāciju veidoja četras radniecīgos dialektos runājošas ciltis:

• Attignavantani (Attignawantan — "lāča ļaudis"), lielākā cilts, kas veidoja gandrīz pusi no savienības. 1640. gadā dzīvoja trīspadsmit ciematos.
• Atignēnongnahaki (Attigneenongnahac — "auklas ļaudis"), dzīvoja trīs ciematos. Šīs abas ciltis bija pirmās, kuras 15. gadsimtā izveidoja savienību.
• Arendahrononi (Arendahronon — "klints ļaudis"), dzīvoja četros ciematos. Pievienojās savienībai ap 1590. gadu.
• Tahontaenrati (Tahontaenrat — "brieža ļaudis"), pievienojās savienībai ap 1610. gadu.

Ataronhronus (Ataronchronon — "purva ļaudis") konfederācijā pārstāvēja lāču cilts.

Sabiedrības struktūras pamatu veidoja klani. Piederību hūronu klanam izšķīra pēc radniecības pa mātes līniju, kaut bija iespējams tajā iekļauties arī caur adopciju. Dažādu klanu līderi veidoja ciemata padomi. Tie izšķīra kara un aizsardzības jautājumus, atjaunoja un stiprināja saites starp ciltīm. Parasti pavasaros tika rīkoti svētki, kurus pavadīja dejas, mielasti un dāvanu dalīšana. Ļaudis parasti precējās ārpus sava klana ietvariem, un šādu laulību veidā tika veicināta ciematu vienotība. Sākotnējie hūronu klanu nosaukumi ir zuduši.

Ap 1750. gadu viandotiem bija desmit klani, kas veidoja trīs grupas. To apzīmējumi balstās uz dzīvniekiem, kuriem bija būtiska nozīme cilšu radīšanas mītos: Bruņurupuča (Lielā Bruņurupuča, Vanaga, Prēriju Bruņurupuča, Mazā Bruņurupuča), Brieža (Lāča, Bebra, Brieža, Dzeloņcūkas, Čūskas) un Vilka (viens klans ar šādu pat nosaukumu).

Kultūra

Sākotnēji hūroni bija zemkopji, mednieki un zvejnieki. Vieglās, straujās un viegli vadāmās bērza tāss kanoe ļāva tiem veikt garus pārceļojumus gar upēm vai šķērsot ezerus un tirgoties ar izaudzētās pārtikas pārpalikumu. Atšķirībā no hūroniem, irokēzi parasti veidoja savas kanoe no gobām, tāpēc tās bija smagākas, un viņi biežāk izvēlējās ceļot ar kājām. Hūronu kanoe garums bija aptuveni septiņi metri, un tajā varēja pārvadāt četrus vīriešus un aptuveni 91 kg smagu kravu. Hūronu tirdzniecības pieredzi un spēju pārvarēt lielus attālumus ievēroja francūži, tāpēc kažokādu tirdzniecības nolūkos visai drīz izveidoja ar tiem aliansi.

Garās mājas iekšiene

Līdzīgi irokēziem, arī hūroni dzīvoja garajās mājās. Tās bija aptuveni 60 metru garas, 6 metrus platas un augstas, ar bērza tāsi vai gobas mizu klātas ēkas, kuras apdzīvoja vismaz 20 ģimenes. Katrā ciematā bija lielāks skaits šādu māju. Lielākie ciemati parasti bija nocietināti, un iedzīvotāju skaits tajos varēja pārsniegt 1000 iedzīvotāju. Blīvās garo māju apdzīvotības dēļ hūroni kļuva ļoti uzņēmīgi pret eiropiešu ievazātajām slimībām. Ceļojumu laikā viņi slēja vigvamus — īslaicīgu patvērumu vietas no koka kārtīm, kuras pārklāja ar bērzu tāsi un dzīvnieku ādām.

Hūroni audzēja kukurūzu, pupas un ķirbjus. Šīs galvenās Ziemeļamerikas kultūras pazīstamas kā trīs māsas. Ciltis dzīvoja ezeru un upju krastos, tāpēc nozīmīgu uztura daļu veidoja zivis, ēdamie gliemji un dažādi vēžveidīgie. Meži bija bagāti tādiem medījamiem dzīvniekiem kā brieži, vāveres, truši, tītari, pīles. Indiāņi nodarbojās arī ar dabas produktu vākšanu, pārtiku papildinot ar riekstiem, sēnēm un dažādām meža ogām. Tika audzētas arī saulespuķes, no kurām iegūto eļļu izmantoja gan pārtikā, gan ķermeņa kopšanai.

Hūroni, kas pēc 1649. gada transformējās par viandotu cilti, kopā ar sabiedrotajiem otaviem kļuva par "vecākajiem bērniem" franču gubernatoram Kanādā un par pamatu franču aliansei ar Lielo ezeru algonkinu ciltīm. Pat pēc franču sakāves 1763. gadā viandoti saglabāja lielāku cieņu un ietekmi Lielo ezeru un Ohaio ielejas cilšu starpā proporcionāli tam karotāju skaitam, kuru cilts varēja piedāvāt.

Vēsture

Pirmskolonizācijas laiks

Savienības izveidošanas laikā 15. gadsimtā hūroni dzīvoja gar Ontārio ziemeļu krastu. No turienes viņi pārcēlās uz Hūrona ezera lielākā līča — Džordža līča dienvidu piekrastes apgabaliem. Tur tos 1615. gadā satika franču pētnieks Samuēls de Čampleins.

Sentlorensas irokēzu apdzīvotā teritorija

Ap mūsu ēras 1300. gadu Sentlorensas lejastecē dzīvoja irokēzi, pazīstami kā Sentlorensas irokēzi. Tiek lēsts, ka viņu kopskaits varēja sasniegt 120 000 cilvēku. 1535. gadā šos irokēzus sastapa un vairākos viņu ciematos viesojās franču jūrasbraucējs Žaks Kārters. Pamatojoties uz valodnieciskiem pētījumiem, daļu no šiem iedzīvotājiem uzskata par arendahrononiem un tahontaenratiem, kuri ap 16. gadsimta vidu devās uz rietumiem un pievienojās jau pastāvošajai hūronu konfederācijai. Kad Sentlorensas irokēzu zemēs 1608. gadā ieradās de Čampleins, viņš vairs neatrada nekādas pēdas no kādreizējiem ciematiem vai to iemītniekiem.

Kolonizācija un konfederācijas iziršana

Lai veicinātu kažokādu tirdzniecību, franči Sentlorensas krastos pie Tadusakas 1603. gadā atklāja pirmo pastāvīgo apmetni. Tirdzniecība ar vietējām algonkinu dialektos runājošajām ciltīm bija izdevīga un veicināja franču tālāku virzīšanos rietumu virzienā. Samuēls de Čampleins 1608. gadā atklāja Kvebeku un nākamajā gadā ar algonkinu tirgotāju starpniecību sastapās ar hūronu konfederāciju.

Šādi hūronus apraksta 17. gadsimta pirmās puses publikācijā "Relations des jésuites":

"Viņi ir veselīgi un visi ir daudz garāki par frančiem. Viņi valkā vienīgi bebru ādas, ar kurām apsedz savus plecus kā ar apmetni; ziemā nēsā apavus un getras, tabakas maisiņu karina aiz muguras, pīpi tur rokā, ap kaklu un rokām nēsā kaklarotas un aproces; viņi tās karina arī ausīs un ap matu cirtu. Viņi ieziež ar taukiem matus un sejas; viņi arī krāso savas sejas ar melnas un baltas krāsas svītrām.

Apgabals uz rietumiem no Kvebekas vismaz pēdējos piecdesmit gadus pirms francūžu ierašanās bija strīdus teritorija starp irokēziem, hūroniem, algonkiniem un innu (jeb montanjiem). Uzklausījis savu tirdzniecības partneru sūdzības par irokēziem, Čampleins 1609. gada jūlijā nolēma pievienoties algonkiniem, innu un hūroniem karagājienā pret irokēzu cilti mohaukiem. Sekojošajā kaujā irokēzi pirmo reizi saskārās ar šaujamieročiem, savukārt francūži sev iemantoja jaunu un bīstamu ienaidnieku. 1614. gadā Kvebekā starp francūžiem un hūroniem tika noslēgts oficiāls tirdzniecības un savienības līgums. Francūži Čampleina vadībā pievienojās hūronu un algonkinu kopīgam uzbrukumam divu citu irokēzu cilšu — oneidu un onondagu ciematiem. Pēc 1616. gada hūroni kļuva par starpniekiem francūžu tirdzniecībā ar nipisingu, otavu un Lielo ezeru rietumu algonkiniem.

Maiņas tirdzniecība starp baltajiem tirgotājiem un indiāņiem

Hūronu un francūžu alianse un sapratne par šaujamieroču pārākumu pamudināja irokēzus sākt tirdzniecību ar holandiešiem. Taču irokēzu zemēs bija salīdzinoši nedaudz bebru, savukārt hūronu apgabalos bija šo vērtīgo kažokzvēru pārpilnība. Irokēzi baidījās zaudēt savas tirgošanās priekšrocības ar holandiešiem un tiem bija nepieciešams, lai hūroni tos nodrošina ar kažokādām vai ļauj tiem medīt viņu novados. Taču hūroni noraidīja abus šos priekšlikumus. Pateicoties netraucētai tirdzniecībai ar holandiešiem, irokēzi ap 1632. gadu jau bija labāk bruņoti par hūroniem un citām apkārtējām ciltīm. Tas izraisīja jaunu konfliktu vilni par kažokzvēru ieguvi un kontroli pār teritorijām, kas pazīstams kā Bebru kari (1630—1700).

1615. gadā starp hūroniem savu darbību iesāka franču misionāri, taču sākumā "melno talāru" darbība bija nesekmīga, un to mēģinājumi dibināt misijas bija neveiksmīgi. Situācija sāka mainīties pēc 1635. gada, kad hūronu vidū sāka plosīties eiropiešu ievazātās epidēmijas un daudzi indiāņi, cerēdami iegūt aizsardzību pret slimībām, pievērsās kristietībai. Jaunā reliģija bieži sašķēla hūronu kopienas kristiešos un tradicionālo tradīciju piekritējos laikā, kad konfederācijai bija ārkārtīgi nepieciešama vienprātība cīņā pret spēcīgo irokēzu līgu. Priesteri parasti neļāva jaunkristītajiem pievienoties cilšu ceremonijās, un tā rezultātā kristīgie hūroni un tradicionālisti bieži atteicās apvienoties kopīgās karotāju grupās.

Vēl nopietnākas sekas izraisīja gripa, masalas un bakas, pret kurām indiāņiem nebija imunitātes. Laika posmā no 1635. līdz 1640. gadam tās nogalināja vairāk nekā pusi hūronu, samazinot to skaitu mazāk par 10 000. Konfederācija zaudēja arī daudz pieredzējušu līderu.

Hūronu pārvietošanās pēc konfederācijas iziršanas 1649. gadā

Lai izolētu hūronus, Bebru karu iesākumā irokēzi 1636. un 1637. gados veica reidus pret to sabiedrotajiem, izspiežot vairākas ciltis no savām dzīvesvietām. Vislielāko līmeni bruņotā eskalācija sasniedza 1640. gadā. Pateicoties tirdzniecībai ar holandiešiem, irokēzi bija labāk bruņoti par saviem pretiniekiem, ieskaitot frančiem. Irokēzu grupas sagūstīja vairākas ar kažokādām pilnas hūronu kanoe flotiles, kas bija ceļā uz Montreālu, ap 1644. gadu pilnībā apturot franču kažokādu tirdzniecību. Frančiem nebija citu iespēju kā lūgt mieru, kurā bija ieienteresētas arī irokēzu ciltis. Arī tās bija cietušas hūroniem līdzīgus smagus zaudējumus karu, bet jo īpaši epidēmiju laikā. Tāpat irokēzi vēlējās atbrīvot savus karotājus, kuri atradās franču gūstā. 1645. gadā tika noslēgts miers. Irokēzi cerēja tā laikā izveidot kažokādu tirdzniecību ar hūroniem, taču tie atsāka tirgoties ar frančiem. Pēc divu gadu neveiksmīgiem mēģinājumiem atrisināt šo galveno problēmu caur diplomātiju, irokēzi izšķīrās atsākt karadarbību.

Dziļi hūronu zemēs veiktos reidos 1647. un 1648. gadā viņi izpostīja vairākus ciematus. Izšķiroši koordinēti triecieni tika veikti 1649. gada martā, kad 2000 seneku un mohauku karotāji klusumā pārvarēja sniega segu un pāris stundās sagrāva divus misiju ciematus. Tika nogalināti vai sagūstīti vairāki simti hūronu, bet jezuītu priesteri nomocīti līdz nāvei. Hūroni pameta savu galveno ciematu un glābās bēgot. Ap 10000 ar kanoe pācēlās uz Gahoendoes salu Džordžijas līcī, kur bargajā 1649—1650. gada ziemā lielākā daļa no tiem nomira bada nāvē. 300 hūronu devās tālāk un apmetās blakus Kvebekai, kur tiem 1654. gadā pievienojās citas cilts grupas. Viņi arī turpmāk saglabāja lojalitāti frančiem un ir vienīgā izdzīvojusī kādreizējās konfederācijas grupa, kas netika izkliedēta. Mūsdienās šī kopiena dzīvo Vendakes rezervātā blakus Kvebekai un pazīstama kā hūroni-vendati.

Daļa hūronu kopā ar tionontati un ativandaroniem izveidoja jauktu grupu, zināmu kā viandoti. Viandoti sākumā rada patvērumu Mičiganas ezera ziemeļu reģionā, no kurienes devās uz Mičilmakinaku šaurumā starp Hūronu un Mičiganas ezeriem. Vēstures gaitā spiesti mainīt dzīvesvietas, viņi kopš 1867. gada mitinās Indiāņu teritorijā Oklahomā.

Saplūšana ar irokēziem

Daļa hūronu rada patvērumu ativandaronu konfederācijas zemēs, no kurienes turpināja karot pret irokēziem. Franči šo irokēzu valodu saimei piederošo tautu dēvēja par "neitrālajiem" (la Nation neutre), jo hūronu un irokēzu konfliktā tie centās saglabāt neitralitāti. Irokēzi apsūdzēja neitrālos hūronu atbalstīšanā un 1651. gadā tos sakāva. Neliela daļa hūronu un ativandaroku aizbēga rietumu virzienā un pievienojās viandotiem. Taču lielākā daļa saplūda ar irokēzu konfederāciju — tahontaenratus adoptēja seneki, sagūstītos arendahrononus onondagi, savukārt atignavantani kļuva par mohauku daļu. Irokēzi tāpat atļāva savos ciematos franču jezuītiem uz laiku izveidot misijas priekš tur adoptētajiem hūroniem. Caur šādu dažādu cilšu masveida adopciju irokēzu skaits turpmākos 10 gadus pēc hūronu sakāves 1649. gadā no 10000 iedzīvotājiem pieauga virs 25000.

Franču un indiāņu kari

Starp 1688. un 1763. gadu Ziemeļamerikā norisinājās virkne vairāku saraustītu konfliktu starp eiropiešu kolonizatoriem, kuros tie iesaistīja savus indiāņu sabiedrotos. Šajos konfliktos, kas pazīstami kā Franču un indiāņu kari, francūžu pusē aktīvi piedalījās arī viandoti.

Pēc 1684. gada francūžiem izdevās noorganizēt vairāku Lielo ezeru cilšu aliansi cīņai pret irokēzu ofensīvu, kurā bez algonkinu ciltīm ietilpa arī viandoti. Zināmu paniku francūžu starpā izraisīja arī irokēzu uzvara pār spēcīgo ilinoisu cilti. Aliansei 1690. gadā izdevās irokēzus atspiest atpakaļ uz to dzīvesvietām Ņujorkā.

Pirmais franču un britu konflikts mitējās 1695. gadā. Pēc tā viandoti un otavi bija nobažījušies, ka francūži varētu pamest aliansi un noslēgt slepenu mieru ar irokēzu līgu. Viņi uzsāka miera sarunas ar angļiem un piedāvāja to tirgotājiem pieeju Olbani. Kā pirmie francūžu sabiedrotie un tirgošanās partneri, viandoti un otavi franču Kanādas gubernatoram bija "vecākie bērni" un vissvarīgākie alianses partneri. Kā vienīgajiem irokēzu valodā runājošajiem sabiedrotajiem, viandotiem bija daudz radinieku starp irokēzu līgas ciltīm, un tāpēc tie varētu mēģināt noslēgt savstarpēju mieru. Tomēr viandoti atteicās to darīt un karadarbība turpinājās līdz 1701. gadam, kad francūži un irokēzu savienība noslēdza formālu mieru.

Kažokādu cenām krītoties, Francijas karalis Luijs XIV izdeva proklamāciju, kas izbeidza šī tirgus pastāvēšanu Lielo ezeru reģionā. Lēmumu ietekmēja arī jezuītu sūdzības par korupciju kažokādu tirgotāju un indiāņu starpā. Francūži slēdza tirdzniecības posteņus, un tas pamudināja britus un irokēzus veikt nopietnus reidus pret alianses ciltīm, izraisot karalienes Annas karu (1702—1713).

Francūži 1701. gadā atklāja Detroitas fortu, un, paklausot uzaicinājumam, tur ieradās arī viandoti un otavi, kā arī vairāku citu cilšu grupas. Sāncensība un konkurence alianses iekšienē mūsdienu Mičiganas un Viskonsinas štatos izraisīja karadarbību, kas pazīstama kā Foksu kari (1712—1716 un 1728—1737). Viandoti bija viena no ciltīm, kas konflikta laikā nostājās francūžu pusē. Karadarbība bija ļoti iznīcinoša galvenajiem francūžu pretiniekiem meskavaki jeb foksiem, un pēc kara beigām cilts bija gandrīz pilnībā iznīcināta.

Apspiede starp indiāņu virsaišiem un francūžiem; Emīla Lūisa Vernera litogrāfija

Tajā pat laikā pieauga viandotu un otavu tirdzniecība ar britiem un irokēziem. Francūži centās nepieļaut sabiedroto tuvināšanos ar pretiniekiem, un 1730. gadā tiem izdevās daļu viandotu piespiest pamest Detroitas apkārtni un pārcelties dienvidu virzienā uz Ohaio ieleju. Bebru karu rezultātā auglīgā un medījamiem dzīvniekiem bagātā Ohaio ieleja bija kļuvusi neapdzīvota. Irokēzu līga daļu ielejas uzskatīja par savu teritoriju un cerēja pamudināt tur pārcēlušos viandotus pamest aliansi ar francūžiem. Vairākus gadus Ohaio viandoti piedalījās irokēzu virsaišu apspriedēs, tajā pašā laikā saglabājot prestižo "vecāko bērnu" titulu francūžu aliansē. Viņi tā arī nekļuva par līgas marioneti, un irokēzi strauji sāka zaudēt kontroli pār Ohaio. 1720. gadu sākumā tur apmetās arī Ohaio irokēzi jeb mingo, kas pamatā bija līgā kopš 1650. gada inkorporēto hūronu, tionontati, ēri un neitrālo pēcnācēji. Lai arī mingo atzina līgas autoritāti, viņi spēja darboties neatkarīgi no tās. Tajā pat laikā Ohaio augštecē Pensilvānijas rietumu daļā ieradās lielas lenapi un šaunu grupas, kuras 1740. gados saņēma viandotu atļauju apmesties ielejas rietumu apgabalos. Drīz viņi savienojās ar nelielām mohikāņu, abenaku un citu cilšu grupām, kā rezultātā īsā laikā Ohaio jauktos ciematos dzīvoja tūkstošiem Amerikas pamatiedzīvotāju.

1738. gadā daļa viandotu cilts sašķēlās. Daļa virsaiša Orontoni vadībā atteicās piedalīties reidā pret čirokiem Ohaio upes dienvidu daļā. Orontoni viandoti palīdzēja čirokiem Detroitas tuvumā sarīkot lamatas otavu, odžibvu un citu viandotu karotājiem, un tikai klanu vecāko sieviešu iejaukšanās nepieļāva asinsizliešanu viandotu starpā. Viandoti arī neatļāva otaviem sodīt Orontoni, un tas izbeidza gadsimtu ilgo sadarbību abu cilšu starpā. Orontoni un viņa sekotāji pārcēlās uz Ohaio ziemeļiem Sanduski upes krastos. Karaļa Džordža karā (1744—1748), — vienā no Franču un indiāņu kara konfliktiem, Sanduski viandoti un mingo saglabāja neitralitāti, kamēr Detroitas viandoti sūtīja savus karotājus, palīdzot francūžiem aizsargāt Monreālu pret angļu iebrukumu.

Viandoti bija svarīgākais posms franču izveidotajā vietējo cilšu aliansē, un viņu dumpis radīja nopietnu satraukumu Jaunajā Francijā. Franču delegācijas 1749. un 1751. gadā centās pierunāt Ohaio ciltis atzīt francūžu pilnvaras uz šo apgabalu, taču tās saņēma kategorisku atteikumu. Savukārt Detroitas viandoti apsvēra iespēju tirgoties ar angļiem un neizrādīja vēlēšanos karot ar Ohaio tautām. Lai rastu risinājumu, francūži samazināja cenas, pavairoja preču piegādi un iesāka fortu celtniecību, liedzot britiem pieeju Ohaio. Taču vairākas tur dzīvojošās ciltis vēlējās turpināt tirgoties ar britiem. Tās griezās pie angļiem un irokēziem ar lūgumu apturēt francūžu ekspansiju. 1754. gadā no Virdžīnijas 23 gadus vecā majora un vēlāk pirmā Savienoto Valstu prezidenta Džordža Vašingtona vadībā ieradās karaspēka daļa, kas pieprasīja francūžiem nojaukt jaunuzceltos fortus. Francūži ultimātu noraidīja, un konfrontācija izraisīja Franču un indiāņu karu (1755—1763), pēdējo lielo starpkoloniālo konfliktu Franču un indiāņu karos.

Lai ieņemtu franču fortu mūsdienu Pitsburgā, 1755. gada vasarā briti organizēja plašu militāru ekspedīciju 2100 zaldātu sastāvā, kuru vadīja ģenerālis Edvards Bredoks. Bredoks bija nesen ieradies no Eiropas un nepārzināja vietējos apstākļus, savukārt francūžu aliansē neietilpstošās indiāņu ciltis saglabāja neitralitāti. Britu ekspedīciju pavadīja tikai astoņi mingo skauti. 9. jūlijā mežā notika kauja starp britiem un franču aliansi, kuru pārstāvēja ap 670 indiāņu un aptuveni 250 francūžu. Indiāņus vadīja viandotu virsaitis Alhanase. Briti piedzīvoja smagu sakāvi — krita vai tika ievainoti ap 900 karavīru, ieskaitot Bredoku. Starp izdzīvojušajiem virsniekiem bija arī Džordžs Vašingtons. Indiāņu ciltis zaudēja 15 kritušos un 12 ievainotos, francūži — 8 kritušos. 1757. gadā Lielo ezeru reģionā plosījās baku epidēmija, un cilšu alianse izstājās no turpmākās karadarbības.

Pēc britu uzvaras franču alianses ciltis vienojās ar britiem un piekrita Detroitā tikties ar britu pilnvaroto jautājumos ar indiāņiem. Lielajā sanāksmē saskaņā ar senās franču alianses tradīcijām, viandoti turpināja būt padomes ugunskura glabātāji.

Savienoto Valstu neatkarība karš

Savienoto Valstu neatkarības kara laikā angļi mudināja neitrālās ciltis, tostarp arī viandotus un hūronus, uzbrukt amerikāņu apmetnēm Pensilvānijā un Kentuki. 1777. gadā ap 400 viandotu, šaunu un mingo dedzināja kolonizatoru apmetnes gar Ohaio upi un uzbruka Henrija fortam. Viandoti turpināja uzbrukumus un vēlāk pievienojās britu ekspedīcijai, kura 1780. gadā postīja kolonijas Kentuki. 1782. gada martā Pensilvānijas zemessardze Gnadenhutenas slaktiņā ar āmuriem nogalināja un noskalpēja 96 kristītos lenapus, galvenokārt sievietes un bērnus. Jūnijā viandoti un lenapi sakāva pret viņiem vērstu Kroforda ekspedīciju. Lai atriebtu noslepkavotos ciltsbrāļus, lenapi līdz nāvei nomocīja 12 sagūstītos amerikāņus. Karš neturpinājās ilgi, taču šaušalīgās nāves soda izpildes Savienotajās Valstīs tika plaši publicētas un pasliktināja jau tā saspīlētās attiecības starp Amerikas pamatiedzīvotājiem un amerikāņiem.

Mazā Bruņurupuča karš

Mazais Bruņurupucis, attēls no Savienoto Valstu Militārās Vestures institūta

Pēc neatkarības kara turpinājās sīva karadarbība starp amerikāņiem un Ohaio ciltīm. Lai apturētu amerikāņu kolonistu ielaušanos Ohaio apgabalos, 1783. gadā Sanduski viandotu ciematos aptuveni piecpadsmit ciltis izveidoja savienību. Ievērojot gandrīz divus gadsimtus seno tradīciju, savienības "vecākā" titulu piešķīra viandotiem. Sākotnēji padomes ugunskurs atradās vienā no šaunu ciematiem. 1786. gadā to nodedzināja amerikāņu ekspedīcija, un padomes ugunskuru pārcēla uz viandotu ciematu pie Detroitas. Irokēzu konfederācija pievienoties savienībai atteicās, jo pati izjuta grūtības pasargāt savu teritoriju no ieceļotājiem. Pēc atteikuma irokēzi zaudēja jebkādu ietekmi Ohaio reģionā.

Viandotu virsaitis Tarhe jeb Dzērve, kas 1795. gadā cilts vārdā parakstīja Grīnvillas līgumu; no 1817. gada gravīras

1790. gadā Džordžs Vašingtons nolēma sagrābt Ohaio ar bruņotu spēku karā, kas nosaukts maiamu cilts virsaiša Mazā Bruņurupuča vārdā par Mazā Bruņurupuča karu. Mazais Bruņurupucis ir viens no slavenākajiem indiāņu līderiem, pret kuru amerikāņu armija piedzīvoja vairākas sakāves. Ģenerāļa Džimija Harmara vadītās rudens kampaņas kaujās amerikāņu armija tika uzveikta un atkāpās. Pēc uzvaras indiāņi veica plašus reidus pret kolonistu apmetnēm.

Jauna liela mēroga militāra ekspedīcija beidzās ar Vabašas kauju Ohaio rietumos 1791. gada 1. novembrī, kuras laikā krita ap 830 amerikāņu, bet aptuveni 290 guva ievainojumus. Katastrofālās sakāves rezultātā tika iznīcināta ceturtdaļa mazpieredzējušās Savienoto Valstu armijas. Indiāņu savienība zaudēja 21 kritušo un 40 ievainotos.

Ilgais un sīvais karš, resursu trūkums un sabiedroto angļu nogaidošā taktika piespieda ciltis izstāties no karadarbības un meklēt mierīgu risinājumu. 1795. gada augustā indiāņu virsaiši noslēdza Grīnvillas līgumu. Saskaņā ar to mūsdienu Ohaio teritorijā tika novilkta robeža jeb "Grīnvillas līguma līnija", līdz kurai esošās zemes nonāca amerikāņu kolonistu valdījumā. Līgums saglabāja viandotu rīcībā Sanduski un Detroitas apkārtni, taču vairākus ciematus bija jāpārvieto aiz Grīnvillas līnijas. No viandotu puses līgumu parakstīja virsaitis Tarhe jeb Dzērve.

Līgums garantēja ciltīm ikgadēju naudas maksājumu un audumu piešķiršanu, kā arī paredzēja Savienoto Valstu valdības iejaukšanos un zināmu ietekmi cilšu iekšējā dzīvē.

Tekumsē karš

Britu armijas brigādes ģenerālis Tekumsē savā pēdējā kaujā devās šaunu cilts tradicionālajā tērpā

Tekumsē karš (1811—1813) bija militārs konflikts starp Savienoto Valstu armiju un vairākām indiāņu ciltīm, kuras vadīja šaunu virsaitis Tekumsē.

Drīz pēc Grīnvillas līguma noslēgšanas amerikāņi izrādīja neapmierinātību ar tajā noteiktajām robežām un pieprasīja jaunu zemju piešķiršanu. Indiāņi piekāpās un jaunu līgumu ar viandotiem un citām ciltīm noslēdza 1805. gadā. Šajā laikā šaunu šamanis Tenskvatava radīja jaunu reliģisku kustību, kas mudināja atteikties no jebkādas eiropeiskās ietekmes, ieskaitot drēbes un alkoholu un ierobežot kontaktus ar amerikāņiem. Viņa brālis bija cienījams kara līderis Tekumsē, kurš centās izbeigt starpcilšu konfliktus un apstādināt turpmāko amerikāņu ekspansiju, tās apvienojot. Tekumsē izveidotajā konfederācijā apvienojās 15 ciltis, ieskaitot viandotus. Pēc potavatomu virsaiša ielūguma mūsdienu Indiānas štata ziemeļrietumos Tekumsē un Tenskvatavas sekotāji dibināja galvaspilsētu Profetstaunu.

1810. un 1811. gadā Tekumsē tikās ar prezidentu Viljamu Herisonu. Sarunu laikā viņš uzstāja, lai amerikāņi atsakās no centieniem apmesties cilšu zemēs.

1811. gada novembrī Herisons ar vairāk nekā 1000 vīru lielu armiju devās pret Profetstaunu. Tekumsē atradās vienā no saviem konfederācijas veidošanas ceļojumiem. Savukārt Tenskvatava nepaklausīja Tekumsē atstātajam norādījumam atturēties no karadarbīnas un ar aptuveni 600 karotājiem uzbruka amerikāņiem. Sekojošajā Tipekanas kaujā indiāņu savienība cieta taktisku sakāvi. Abas puses zaudēja aptuveni 60 kritušos, tika ievainoti līdz 80 indiāņu un 126 amerikāņi. Ciltis pameta Profetstaunu, kuru Herisona armija nodedzināja kopā ar ziemai sagatavotajiem pārtikas krājumiem. Lai arī Tekumsē Profetstaunu uzcēla no jauna, pilnībā atjaunota konfederācija vairs netika.

Tekumsē pievienojās britiem, savukārt lielākā daļa viandotu, lenapu un šaunu izlēma saglabāt neitralitāti. Tekumsē nelokāmos viandotu atbalstītājus vadīja virsaitis Stiatha. Abi virsaiši krita 1813. gadā Temzas kaujā, un pēc tās karadarbība Lielo ezeru reģionā bija noslēgusies.

Miermīlīgas kolonizācijas periods

1814. gada jūlijā tika noslēgts jauns Grīnvillas līgums ar viandotiem un vairākām citām ciltīm, nodrošināja mieru starp Amerikas pamatiedzīvotājiem un Savienotajām Valstīm. Saskaņā ar nākamo, 1817. gada līgumu, viandoti apmainīja savas atlikušās zemēm Ohaio apgabalā pret diviem nelieliem rezervātiem. Savukārt Savienoto Valstu valdība apņēmās ciltij katru gadu izmaksāt četrus tūkstošus dolāru.

Literatūra

• North American Indian Tribes of the Great Lakes. Author: Michael G. Johnson. Illustrator: Jonathan Smith. 2011
• Monongahela 1754—55. Washington's Defeat, Braddock's Disaster. Author: René Chartrand. Illustration: Stephen Walsh. 2004
• Atlas of Great Lakes Indian History. Helen Hornbeck Tanner. ISBN 0806120568