Inčukalna velna ala

Velna alas ir alas, kuru nosaukumos ietilpst latviešu mitoloģiskās pazemes dievības Velna vārds. Tā kā lielākā daļa no tām ir kultūrvēstures un arheoloģijas pieminekļi, tad tās ir aizsargājamas gan kā dabas objekti, gan kā senas kulta vietas. Gandrīz visas Velna alas atrodas Ziemeļvidzemē, kas liecina par alu kā kulta vietu nozīmi senajos Vidzemes līvu un letgaļu ticējumos.

Velna alas Latvijā[1]Labot

  1. Inčukalna Velnala Gaujas pamatkrasta nogāzē Inčukalna novadā. Alas garums ir 15,9 m, lielākais griestu augstums 4,3 m, bet lielākais telpas platums 6,5 m. Uzskata, ka pirmo reizi šo alu 1790. gadā aprakstījis J. K. Broce. Ala savulaik piesaistījusi arī arheologu uzmanību un tajā veikti kontroles rakumi, bet nekādas senlietas nav atrastas, jo metra dziļumā ir konstatētas plūstošas smiltis.
  2. Krimuldas Velnala jeb Siguldas Velnala atrodas Velnalas klintīs Gaujas labajā krastā Krimuldas novadā. Ala daudzkārt aprakstīta jau kopš 19. gadsimta beigām. Nostāsts vēstī, ka 1620. gadā it kā tajā kādu laiku slēpies Turaidas Rozes Maijas slepkava. Labākais skats uz Krimuldas Velnalu ir no pretējā Gaujas krasta. 1992. gadā kādas reliģiskās sektas piederīgie mēģināja aizrakties līdz it kā aizgruvušam senam templim, kas gan tur netika atrasts. Rakšanas rezultātā tika izrakti aizbirumu slāņi, iespējams arī kultūrslānis. Ala līdz tam bija 10,7 m gara, pēc atrakšanas ap 50 m, tādēļ tagad tā ir garākā Velnala Latvijā, tomēr tās kultūrvēsturiskā nozīme ir cietusi. Pēc 1998. gada kāds cilvēks, cenšoties piekļūt alai, iekrita Gaujā un noslīka.
  3. Krimuldas Mazā Velnala jeb Siguldas Mazā Velnala atrodas Gaujas krastā Piķenes kraujā 1 km augšpus Velnalas klintīm Krimuldas novadā. Kopējais alas garums ir nedaudz vairāk kā 10 metri, alas ieeju sadala pīlārs. Netālu no Mazās Velna alas iztek Gudrības avotiņš, kurā mātes esot nesušas bērnus mazgāt, lai tie augtu gudri. Ala zināma jau kopš 19. gadsimta beigām, tomēr Mazās Velnalas nosaukums pirmo reizi minēts tikai 1950. gados. Arheologs Juris Urtāns 1977. gadā alu ieskaitīja kulta alu sarakstā.
  4. Avotmuižas Velnala atradās Braslas labajā krastā, Avotmuižas mazajās klintīs Lēdurgas pagastā. Ala aizbruka ap 1970. gadu, pēc gandrīz 20 gadiem tā tika atrakta, bet pēc tam drīz vien sabruka pavisam. Agrāk ala bijusi ap 20 m gara un dziļumā dalījusies divās ejās, vēlāk alas garums bijis ap 12 m. Pirms pēdējās sabrukšanas alas sākumā samērā neilgu laiku izveidojās liela arka. Netālu Avotmuižas lielo klinšu augšgalā atrodas Svētavots.
  5. Kumadas Velna kambaris atrodas Amatas pietekas Kumadas kreisā krasta Cecīļu (Sesiļu) klintīs. Ala ir 5,4 m gara, 3,3 m augsta un 10,5 kvadrātmetru platībā. Pirmās ziņas par alām šajā vietā publicētas 1960.gados. Blakus Velna kambarim ir otrs, kas tikai 1,8 m garš, 1,1m augsts un 1,5 kvadrātmetru liels. Nostāsti liecina, ka šeit varētu būt bijusi sena kulta vieta.
  6. Meijermuižas Velnala jeb Trīsstūra ala atrodas pie bijušās Meijermuižas Gaujas kreisajā krastā. Ala ir grūti pieejama, tās garums ir 3,8 m, augstums līdz 1,4 m, platums līdz 1,6 m. Pirmo reizi pieminēta 1924. gada 1. oktobra "Jaunākās Ziņās" Z. Lancmaņa Latvijas alu sarakstā: "Pie Meijermuižas Gaujas krastos mežā; netiek klāt, - vienā pusē ap ½ asi dziļš ūdens, otrā - aiza". Ala atrodama arī P. Priednieka Latvijas alu sarakstā 1968.gada Dabas un vēstures kalendārā.
  7. Kalnadanku Velnala atrodas mežainā ielejā bijušajā Cēsu rajonā. Ala ir 9,5 m gara, līdz 1,3 m augsta, līdz 2,5 m plata un kopumā tās platība ir tikai 11 kvadrātmetri. Atklājis novadpētnieks Imants Jurģītis 1994. gada 8. maijā. Gan tās nosaukums, gan petroglifu iegriezumi smilšakmenī norāda, ka tā ir sena kulta vieta.
  8. Raunas Velnala atrodas Raunas upes kreisajā krastā pretim Raunas Tanīsa kalnam. Šī ala aprakstīta kopš 1930. gadiem, un 1977.gadā arheologs Juris Urtāns to pieskaitīja kulta alām. Iespējams, ka tā varētu būt bijusi pilskalnam atbilstošā kulta vieta. Alas garums 13,5 metri, nesen alas ieeja atrakta, jo pēdējos gados tā nogruvumu dēļ bija arvien kļuvusi mazāka un mazāka.
  9. Lielā Ellīte atrodas Liepas pagastā, pazīstama arī kā "Liepas Ellīte", "Velna ceplis", "Velna krāsns", "Lodes Ellīte", "Liepmuižas ala", "Liepas ala", bet visbiežāk vienkārši saukta par Ellīti. 1864. gada „Mājas Viesa" aprakstā teikts, ka senākie ieraksti "Vella cepļa" alas sienās jau no 1500. gadiem, tagad kā vecākie te atrodami 1855., 1894., 1899.gadā veikti ieraksti. 1924. gada „Jaunākajās Ziņās" Zelmārs Lancmanis norādīja, ka no alas sienām tiek rakta un ar vezumiem vesta prom baltā smilts, kā rezultātā iet bojā daudzi smilšakmens pīlāri, kas alai savulaik piešķīruši ērģeļu izskatu. Ellītes alas garums ir 23 metri. Alas izveidošanos veicinājis liels avots, kas izplūst no Amatas svītas smilšakmens iežiem, zem kuriem atrodas ūdensnecaurlaidīga mālu kārta. Ala ir sena kulta vieta, jo par to liecina gan daudzie nosaukumi, gan fakts, ka 1977. gadā tajā atrasti seni ziedojumi.
  10. Mazā Ellīte atrodas ap 200 m attālumā no "Ellīšu" mājām Liepas pagastā. Teika stāsta, ka Velns izdzīts no Lielās Ellītes atmucis dzīvot uz Mazo Ellīti. Literatūrā aprakstīta kopš 1920. gadiem, kā kulta ala tā novērtēta 1977.gadā. Ala pazudusi 20. gadsimta vidū un apmēram 20 gadus bija uzskats, ka ala ir pilnīgi sabrukusi un vairs nepastāv, taču tagad avots atkal ir izveidojis 7,5 m garu alu.
  11. Sietiņieža Velnala atrodas Sietiņieža klintīs Gaujas labajā krastā Vaidavas pagastā. Sietiņiezī ir arī klints izcilnis, ko sauc par Velna papēdi. Teika stāsta, ka Velns reizēm dzīvojies pa Ellītes alām Liepas ciemā, bet citreiz pa Sietiņiezi. Cita teika stāsta, ka reiz kāda sieviete braukusi no Valmieras pa Briežu muižas lielceļu un velns novedis braucēju pa Sietiņa silu uz klinti, no kurienes zirgs ar aizjūgu un braucēju nogāzies lejup, zirgs nosities, bet sieviete palikusi dzīva. Vēl pēc citas teikas otru Sietiņieža alas galu Velns izrāvis tad, kad tam apnikuši septiņu mācītāju pātari, ko tie skaitījuši tās priekšā. Alas garums 10,5 metri, blakus alai kādreiz bijusi 5 - 7 m augsta un 8 m plata arka, kas sabrukusi 1975. gadā.
  12. Mazsalacas Velnala jeb Velna pagrabs atrodas Salacas labā pamatkrasta nogāzē Neļķu klinšu augšmalā netālu no Mazsalacas. Velna pagraba garums ir 16 metri. Pirmo reizi ala pieminēta J.L. Bergera rakstā par Vidzemes senatni[2] un tās zīmējums iekļauts J.K. Broces 1778. gada iznākušajā grāmatā. Teika vēstī, ka senos laikos alā mitis Velns, bet labajā stūrī, kur alai ir tāda kā kabata, tam stāvējusi skābumbaļļiņa un mantu lāde. Kādreiz, Velnam bēgot, baļļiņa (ķērne) apgāzusies un tagad kā avotiņš izplūst klints apakšā. Velna ala kopš 1967. gada ir arheoloģijas piemineklis (Nr.1324) un 1977. gadā ieskaitīta kulta alu sarakstā. Pie Velna alas arheoloģiskos izrakumus 1876. gadā veica grāfs K.G. Zīverss, kas alas priekšpusē piecu pēdu dziļumā uzgāja ogļu un pelnu klājumu un tajā trīs apdegušus akmeņus, no kuriem viens bija ar dobumu. Viņam atradumi deva pamatu secināt, ka ala senatnē izmantota dzīvošanai.[3] Savukārt 1985. gada izrakumos Juris Urtāns pie velna pagraba ieejas kultūrslāņa pazīmes nekonstatēja: "... izrakumu laukuma virskārtā (pie ieejas alā), alas ieejas labajā pusē atsegta ugunskura vieta, kuru iezīmēja vairāki dūres lieluma akmeņi. Laukums iedziļināts līdz 1,7 m dziļumam, kur tā platība samazinājās līdz ~ 20 kvadrātmetriem. Šajā dziļumā fiksētas kādreiz aizgruvušās alas apakšējās daļas sienas. Aizgruvusī alas daļa bijusi 2 - 3 m plata un ap 10 m gara. Pie ieejas izrakumu laukums 5 kvadrātmetru platībā iedziļināts līdz 3 m dziļumam, tomēr arī tur nogulumu kārtām bija dabisks raksturs."[4]
  13. Velna skābumbaļļas ala atrodas Neļķu klinšu pakājē, uz leju no Velna pagraba. No apmēram 20 metrus garās alas iztek spēcīgs avots, alas eja ir ļoti šaura un zema. Pie alas ieejas ir soliņš, akmens galds, divas sētiņas gar avota malu un septiņu betona pakāpienu kāpnītes līdz avotam. Blakus alai ir klints izcilnis, kas saucas Velna kancele, attālāk Mazsalacas - Ramatas ceļa malā pie Jaunkukurbaļļu mājām atrodas Velna klēpis, par kuru teika stāsta, ka tas ir Velna nomestais akmeņu klēpis, ar kuru tas gribējis aizdambēt Salacu, bet rītam austot, iedziedājies gailis.
  14. Īģes Velnala jeb Graudiņu ala atrodas Salacas pietekas Iģes kreisajā krastā netālu no Graudiņu mājām Staiceles pagastā. Velna alas vārdu tai 1991. gadā norādījis Staiceles novadpētnieks K.Kere, kas ir vienīgā atsauce par to. Ala ir stipri piebirusi un grūti apskatāma. Pa pašu alas iekšmalu gar nobrukuma kaudzes malām tek neliels avots. Iespējams, ka pirms nobrukumu kaudzes izveidošanās ala bijusi nedaudz garāka nekā tagad.
  15. Rozēnu Velnala atradusies Salacas kreisajā krastā 0,5 km uz leju no Ruņģu upes ietekas. Ala minēta gan 1968. gada P. Priednieka Latvijas alu sarakstā ar Nr. 148., gan Jura Urtāna publikācijā "Senās kulta alas Latvijā"[5] ar Nr. 11. 1990. gadā Guntis Eniņš rakstīja, ka kāda vietējā iedzīvotāja teikusi: "Kādu kilometru uz leju no Ginēniem bija ala. Kara laikā tur slēpušies cilvēki. Tagad tā ala ir aizgruvusi."[6]
  16. Bebrulejas Velnala atradusies Daugavas labajā krastā lejpus Babrulejas Klintaines pagastā, tagad Pļaviņu HES uzplūdinājuma dēļ nav apskatāma. Z. Lancmanis 1924. gada publikācijā sniedza šādu alas aprakstu: "..dziļāka, bet šaurāka ir lejpus Pļaviņām pie Dūņulejas kapiem. Tur rāpus ielīduši vietējās pirmskara prorealskolas skolēni un atraduši cilvēku kaulus."[7]. I.Ozoliņš 1951. gada aprakstā pieminējis, ka "Viena no lielākajām dolomitā izveidotajām alām atrodas Daugavas labajā krastā pie Pļaviņām, zem Bebru lejas."[8] Guntis Eniņš 1993.gada rakstā avīzē „Rīgas Balss" to nosaucis par Velnalu.
  17. Opinku Velnala atrodas iepretim Opinku pilskalnam 20 m no Vīces (Pilskalna, Zušupītes) upītes labā krasta Nautrēnu pagastā Latgalē. Ala maza ir 3 metrus gara, zemiem griestiem, lielākais augstums 0,9 m, ar kopējo pazemes platību 7 kvadrātmetri. Atsegums pie alas neliels 4,2 m garš un līdz 2 m augsts, pilnībā apsūnojis un pa gabalu tikpat kā nepamanāms. Ala izveidojusies kalcīta sacementā grantī ar nelielu akmeņu piejaukumu. Pirmo reizi pieminēta P. Priednieka Latvijas alu sarakstā Dabas un vēstures kalendārā 1968. gadam: "Kaļķakmens ala pie Opinku pilskalna aizbirusi Vičes upītes l.kr. 6 km uz D no Nautrēniem.". Plašāk aprakstījis G. Eniņš 1992. gadā.[9] Rakstā pieminētās teikas stāsta, ka „Agrāk Nautrēnos bijusi skaista pils, un tur dzīvojis virsaitis. Reiz virsaitis licis, lai izlaižot cūkas pa pilskalnu paganīt. Vakarā, tikko cūkas bijušas sadzītas kūtī, pils kā uz rokas mājienu nogrimusi, un palikusi tikai dziļa ala. Cilvēki no tā laika baidījušies staigāt pa pilskalnu, lai ar viņiem nenotiktu tāda pati nelaime kā ar pili. Kādreiz drošsirdīgi jaunekļi nolēmuši alu aizmest ar akmeņiem. Trijās dienās viņi alu piemetuši pilnu, bet nākamajā rītā visi akmeņi bijuši izsviesti, un akmeņu metēji pazuduši bez vēsts. No tā laika alu neviens nav mēģinājis aizbērt." "Kādam saimniekam reiz aizbēgušas cūkas. Tās izskrējušas pilskalnā un pazudušas. Cūku īpašnieks bijis stiprākais cilvēks pagastā. Viņš gājis uz pilskalnu cūkas meklēt. Pilskalnā ielīdis kādā alā un gājis, kamēr atradis smagus ozola vārtus. Tie bijuši ar bultu aizšauti, un saimnieks nevarējis tikt iekšā. Ilgi viņš pūlējies atvērt vārtus, bet nespējis. Beidzot viņš lielās dusmās ar dūri sitis pa vārtiem. Vārti, kā par brīnumu, atvērušies. Viņš gājis atkal tālāk, līdz nonācis pie kādas pils, dabūjis savas cūkas un pilnu cepuri zelta. Tikai no šī gājiena kļuvis par 20 gadiem vecāks." Dzejnieks Pēteris Jurciņš atstāstījis teiku, ka alā velns apslēpis lielu dārgumu lādi. Bet uz lādes sēžot briesmīgs melns suns un sargājos sava saimnieka bagātības. 80 m lejpus alas, 3 m no Vīces upītes labā krasta, tās līkumā ir Velna avots, kam senāk iekārtota 0,7 x 0,7 m liela, koka grodu aciņa.
  18. Kandavas Velnala jeb Abavas Velnala atrodas Abavas kreisā krasta sāngravā Kandavas novadā. Tās kopgarums ar sānu kabatu ir 8,6 m, alas gals mākslīgi apdarināts. Virs alas pļavā atrodas Abavas Velnakmens, pie kura 1976. gadā veikti arheoloģiskie izrakumi, kuru rezultātā atrastas senlietas no 2. - 4.gadsimta. Teika vēstī, ka Velns gribējis akmeni iesviest Abavā, bet nelaikā gailis iztraucējis ar savu dziedāšanu, tādēļ Velns nosviedis akmeni un iemucis alā. Pēc 1924. gadā publicētajām K. Veinberga ziņām vietējie iedzīvotāji to saukuši arī par Kretuļa alu, jo tur savā laikā esot slēpušies Kretuļa vadīti partizāni.
  19. Aknīstes Velnala atrodas Dienvidsusējas pietekas Radžupes kreisā krastā ap 2 m virs upes līmeņa, 200 m augšpus Kaļķucepļa mājām netālu no Aknīstes. Alas garums 5 metri, lielākais griestu augstums 1,2 metri, platums līdz 5,1 m, pazemes platība 13 kvadrātmetri. Ala mākslīgi paplašināta, laužot dolomītus kaļķu ceplim. 1990. gadu otrā pusē alas pieeja labiekārtota, pie ceļiem izvietotas norādes uz „Velnalu". Aknīstes Velnala apkārtnē zināma jau kopš 1920.gadiem, kad to apmeklējuši vietējie mazpulcēni, bet Velna alas nosaukums izdomāts 1990. gados - tā to bērni iesaukuši.

AtsaucesLabot

  1. Andris Grīnbergs. Velns dzīvo vismaz 19 vietās jeb Velna alas Latvijā. // Atmoda Atpūtai. - 1995. gada 2. decembris, 16. - 17.lpp.
  2. J.L.Börger. Versuch über die Alterthümer Lieflands und seiner Völker besonders der Letten. Riga, 1778, S. 8., 9., 74.
  3. Sievers C.G. Bericht über antiquarische Forschungen im Jahre 1876. - Verhandburgen der gelehrten Estnischen Gesellschaft zu Dorpat. Bd, X, H.2., Dorpat, 1880, S. 57, 58., 71.
  4. "Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1984. un 1985. gada pētījumu rezultātiem." Rīga 1986., 116.lpp.
  5. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vēstis 1977. Nr. 2.
  6. "Lauku dzīves" 1990. gada jūnija numurs, 12.lpp.
  7. Latvijas alu saraksts. "Jaunākās Ziņas" 1924.g. 1. oktobrī
  8. I. Ozoliņš. Latvijas alas. "Zvaigzne" 1951. g. Nr.16., 30.lpp.
  9. G. Eniņš. Arī Latgalē atklātas alas. Atmoda Atpūtai, 1992.g. 16.decembrī.

Ārējās saitesLabot