Leipcigas kauja

(Pāradresēts no Tautu kauja)

Leipcigas kauja [2](franču: Bataille de Leipzig), arī Tautu kauja (vācu: Völkerschlacht bei Leipzig, krievu: Битва народов), bija nozīmīga kauja pret Napoleona Bonaparta spēkiem, kas norisinājās no 1813. gada 16. oktobra līdz 19. oktobrim. Kauja norisinājās Saksijas Karalistē, pie Leipcigas. Tajā Sestā koalīcija (Krievijas Impērija, Austrijas Impērija, Prūsijas Karaliste un Zviedrija) pieveica Napoleona spēkus un pēc kaujas Napoleons zaudēja kontroli pār teritorijām uz austrumiem no Reinas. Pēc kaujas beidza pastāvēt arī Reinas konfederācija.

Leipcigas kauja
Daļa no Napoleona kariem un Sestās koalīcijas kara

Glezna, kurā attēloti krievu, austriešu
un prūšu karaspēks pie Leipcigas
Datumsno 1813. gada 16. oktobra līdz 19. oktobrim
Vieta51°18′44″N 12°24′47″E / 51.31222°N 12.41306°E / 51.31222; 12.41306Koordinātas: 51°18′44″N 12°24′47″E / 51.31222°N 12.41306°E / 51.31222; 12.41306
Iznākums koalīcijas izšķirošā uzvara pret Napoleona karaspēku
Teritoriālās
izmaiņas
beidza pastāvēt Reinas konfederācija; Napoleons Bonaparts zaudēja kontroli pār teritoriju uz austrumiem no Reinas
Karotāji

Sestā koalīcija

Francijas Pirmā impērija

Komandieri un līderi
Aleksandrs I
Kārlis Filips
Gebhards Līberehts fon Blihers
Kārlis XIV Juhans
Napoleons Bonaparts
Valsts karogs: Francija Nikolas Udino
Juzefs Poņatovskis
Joahims Mirats
Spēks

16.–17. oktobrī:
257 000 vīru
1400 šaujamieroču

18.–19. oktobrī:
365 000 vīru

16.–17. oktobrī:
177 000 vīru
700 šaujamieroču

18.–19. oktobrī:
195 000 vīru
Zaudējumi
54 000 nogalināto un pazudušo[1] 73 000 nogalināto un gūstā kritušo

Kaujas iznākums

labot šo sadaļu

Karojošo pušu zaudējumi

labot šo sadaļu

Francijas armija pēc aptuvenām aplēsēm Leipcigas kaujā zaudēja 70-80 tūkstošus karavīru, no kuriem aptuveni 40 tūkstoši tika nogalināti vai ievainoti, 15 tūkstoši krita gūstā, vēl 15 tūkstoši sagūstīti slimnīcās un līdz 5 tūkstošiem sakšu pārgāja sabiedroto pusē[3]. Pēc franču vēsturnieka T. Lenca domām, Napoleona armijas zaudējumi sasniedza 70 tūkstošus nogalināto, ievainoto un gūstekņu, vēl 15-20 tūkstoši vācu karavīru pārgāja sabiedroto pusē. Papildus kaujas zaudējumiem atkāpušās armijas karavīru dzīvības prasīja tīfa epidēmija. Ir zināms, ka Napoleons spēja atvest uz Franciju tikai aptuveni 40 tūkstošus karavīru[4]. Starp bojāgājušajiem bija arī maršals Juzefs Poņatovskis (Polijas karaļa Staņislava Augusta brāļadēls), kurš maršala zizli saņēma tikai divas dienas pirms liktenīgās kaujas[5]. Sabiedrotie ieguva arī 325 lielgabalus kā trofejas pēc kaujas.

Sabiedroto zaudējumi sasniedza līdz 54 tūkstošiem nogalināto un ievainoto, no kuriem līdz 23 tūkstošiem bija krievu, 16 tūkstošiem prūšu, 15 tūkstošiem austriešu un 180 zviedru karavīri.[3]

  1. «The Campaigns of Napoleon». Weidenfeld and Nicolson. 1966. gada 31. aug. – caur Internet Archive.
  2. «Battle of Leipzig ‑ 1813, Map & Summary». HISTORY. 2023. gada 31. jūl.
  3. 3,0 3,1 Loraine Petre F. Napoleon’s last campaign in Germany 1813. — London, 1974. — P. 382—383; Чандлер Д. Военные кампании Наполеона. — М, 1999. — С. 569.
  4. Эрнест Лависс, Альфред Рамбо. Глава IX. Поход в Россию. Гибель Великой армии. 1812 / Том 2. Часть 2. Время Наполеона I. 1800—1815 // ИСТОРИЯ XIX ВЕКА. Яков Кротов. Путешествие по времени.
  5. Scott Bowden. Napoleon’s Grande Armee of 1813. — Chicago: Emperor's Press, 1990.

Ārējās saites

labot šo sadaļu