Tālavs Jundzis
Tālavs Jundzis (dzimis 1951. gada 4. oktobrī Gulbenē) ir latviešu jurists un politologs, agrāk — politiķis. Bijis Augstākās Padomes deputāts un aizsardzības ministrs. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.
| Tālavs Jundzis | |
|---|---|
.jpg) | |
| Latvijas Aizsardzības ministrs | |
|
Amatā 1991. gada 19. novembris — 1993. gada 3. augusts | |
| Prezidents | Guntis Ulmanis |
| Priekštecis | Roberts Dambītis |
| Pēctecis | Valdis Pavlovskis |
|
Amatā 1997. gada 6. jūnijs — 1998. gada 27. oktobris | |
| Prezidents | Guntis Ulmanis |
| Premjerministrs | Guntars Krasts |
| Priekštecis | Andrejs Krastiņš |
| Pēctecis | Ģirts Valdis Kristovskis |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1951. gada 4. oktobrī Gulbene, Latvijas PSR, PSRS (tagad  Latvija) |
| Politiskā partija |
PSKP Kristīgo demokrātu savienība |
| Profesija | jurists, politologs |
Izglītība
labot šo sadaļuT. Jundža tēvs ir ilgadīgais Jaunpiebalgas draudzes mācītājs PSRS okupācijas gados Edgars Jundzis. 1970. gadā viņš pabeidzis Jaunpiebalgas vidusskolu un 1974. gadā absolvējis Latvijas Valsts Universitātes Juridisko fakultāti, aizstāvējis disertāciju kriminoloģijā, 1986. gadā ieguvis juridisko zinātņu kandidāta grādu, 1993. gadā — tiesību zinātņu doktora grādu.
Ir vairāk kā 80 zinātnisku rakstu un grāmatu, to skaitā monogrāfiju "Latvijas drošība un aizsardzība" (1995. gads) autors. Kopš 1993. gada specializējies starptautisko attiecību un drošības jautājumos un 1999. gadā aizstāvējis habilitētā politoloģijas doktora grādu. 1998. gadā ievēlēts par LZA korespondētājlocekli.[1] 2016. gadā saņēmis LZA Lielo medaļu par pētījumiem Latvijas neatkarības atjaunošanas vēsturē.[2]
Papildus izglītību apguvis Londonas Karaliskās koledžas Kara departamentā (1995. gadā), NATO Aizsardzības koledžā Romā (1996. gadā). Bijis NATO stipendiāts (1994—1996) pētījumam par Baltijas valstu drošību.
Karjera
labot šo sadaļu1970. gadā sācis strādāt Zaubes astoņgadīgajā skolā par skolotāju, pēc tam Rēveļu astoņgadīgajā skolā. Divus gadus dienējis obligātajā karadienestā Padomju armijā, tur iestājies PSKP (izstājies 1990. gada maijā). No 1975. gada strādājis par zinātnisko līdzstrādnieku Latvijas PSR Revolūcijas muzejs, laikaposmā no 1976. līdz 1988. gadam — strādājis prokuratūras iestādēs.
Kopš 1988. gada jūnija līdz ievēlēšanai Augstākajā Padomē (AP) vadījis LZA Filozofijas un tiesību institūta Kriminoloģijas nodaļu. Piedalījies un uzstājies ar runu Rakstnieku u.c. radošo savienību plēnumā 1988. gada 1. un 2. jūnijā. Bijis viens no Latvijas Juristu biedrības dibinātājiem 1988. gadā, un tās viceprezidents, tajā pašā gadā piedalījies Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanā un bijis tās loceklis.
Darbojoties AP no 1990. līdz 1993. gadam, bijis Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs un AP Prezidija loceklis (1990. gada 4. maijs — 1991. gada 12. decembris). Līdzdarbojies projekta deklarācijai par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Bijis AP Aizsardzības štāba priekšnieka vietnieks 1991. gada barikāžu laikā. Bijis Latvijas AP delegācijas loceklis Ziemeļatlantijas Asamblejā un Baltijas asamblejas loceklis. Bijis Latvijas delegācijas loceklis sarunām ar Krievijas Federāciju par tās karaspēka izvešanu laikā no 1991. gada februāra līdz 1993. gada jūlijam. Bijis pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs, šo posteni ieņēmis no 1991. gada 19. novembra līdz 1993. gada 2. augustam.
Pēc Aizsardzības ministra pilnvaru izbeigšanās kļuvis par LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktoru (1993. gada novembrī). 2. reizi ieņēmis Aizsardzības ministra amatu no 1997. gada līdz jūnijam līdz 1998. gada oktobrim, bet 1998. gadā atgriezies LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktora amatā. Bijis vecākais pasniedzējs LU Juridiskajā fakultātē (1989-1992), kopš 1999. gada septembra ir starptautisko tiesību asociētais profesors Sociālo tehnoloģiju augstskolā. Bijis Rīgas pilsētas padomes deputāts no 1989. līdz 1994. gadam un Rīgas domes deputāts 1997. gadā.
Bijis Kristīgās Tautas partijas (bijusī LTF, vēlāk pievienojās Kristīgo demokrātu savienībai) priekšsēdētājs (no 1996. līdz 1998. gadam). Ir Latvijas Juristu biedrības biedrs un tās Prezidija loceklis, kā arī Latvijas Politologu asociācijas biedrs.
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme
- 1996. gads — "Atzinības goda zīme"
- 1999. gads — goda zīme "Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā"
- 2000. gads — Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira
- 2005. gads — Viestura ordenis, I šķira
- 2016. gads — Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa
Darbi
labot šo sadaļu- Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2001. gada 13. aprīlī. Skatīts: 2008. gada 27. maijā.
- ↑ «Tālavs Jundzis un Romans Lācis saņem Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielās medaļas». lza.lv. 2016. gada 24. novembrī. Skatīts: 2016. gada 13. decembrī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Roberts Dambītis |
Latvijas Aizsardzības ministrs 1991. gada 19. novembris — 1993. gada 3. augusts |
Pēctecis: Valdis Pavlovskis |
| Priekštecis: Andrejs Krastiņš |
Latvijas Aizsardzības ministrs 1997. gada 6. jūnijs — 1998. gada 27. oktobris |
Pēctecis: Ģirts Valdis Kristovskis |