Solferīno kauja

Solferīno kauja (itāļu: Battaglia di Solferino e San Martino, franču: Bataille de Solférino, vācu: Schlacht von Solferino) bija izšķirošā kauja franču un sardīniešu karaspēkiem imperatora Napoleona III un karaļa Viktors Emanuela II vadībā pret austriešu karaspēku ķeizara Franča Jozefa I vadībā Austrijas–Sardīnijas kara laikā 1859. gada 24. jūlijā. Tā notika mūsdienu Itālijas teritorijā uz dienvidiem no Gardas ezera. Solferīno kauja bija pēdējā ievērojamā kauja vēsturē, kurā abus karaspēkus tieši komandēja attiecīgo valstu monarhi. Kaujā piedalījās vairāk nekā 250 000 karavīru un tā bija lielākā kauja kopš Leipcigas kaujas 1813. gadā. Kaujā uzvaru guva franču un sardīniešu armijas, kas noveda pie kara beigām. Kara rezultātā Sardīnija ieguva Lombardiju, okupēja Toskānu, Parmu un Modenu. Savukārt Francija par atbalstu karā ieguva Savoju un Nicu.

Solferīno kauja
Daļa no Austrijas–Sardīnijas kara
Solferīno kauja, franču gleznotāja Adolfa Ivona (Adolphe Yvon) glezna
Datums 1859. gada 24. jūlijā Vieta Solferīno, Lombardo-Venēcijas Karaliste (tagad Mantujas province, Lombardija, Itālija) Iznākums franču, sardīniešu uzvara Viljafrankas pamiers
Karotāji
Francijas Otrā impērija Sardīnijas karaliste	Austrijas impērija
Komandieri un līderi
Napoleons III Viktors Emanuels II	Francis Jozefs I Hābsburgs
Spēks
130 833 karavīri 320 lielgabali	129 273 karavīri 429 lielgabali
Zaudējumi
apm. 28 000 kritušie un ievainotie	apm. 40 000 kritušie un ievainotie
Vieta starp Itālija Vieta starp Itālija

Kauja bija ļoti asiņaina un ar daudziem ievainotajiem. Ietekmējoties no ainām pēc kaujas šveicietis Anrī Dināns 1862. gadā publicēja grāmatu "Atmiņas par Solferīno" (Un souvenir de Solférino), kas noveda pie pirmās Ženēvas konvencijas pieņemšanas un Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas izveidošanas.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Solferīno kauja.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)