Smēķēšanas ierobežojumi nacistiskajā Vācijā
Smēķēšanas ierobežojumi nacistiskajā Vācijā — jaunākajos laikos pirmā[1] smēķēšanas ierobežošanas valsts politika, kas tika īstenota Trešajā reihā līdz 1945. gadam. To aizsāka ar savu nākšanu pie varas NSDAP kuras vadības lielākā daļa bija naidīgi noskaņoti pret smēķēšanu.[2] Arī partijas līderis Ādolfs Hitlers, uzskatīdams sevi par veselīga dzīvesveida atbalstītāju, uzskatīja smēķēšanu par izskaužamu Trešajā reihā, jo, viņaprāt, tā apdraudēja āriešu "rases tīrību" — tabaka un alkohols tika uzskatīti par cilvēku deģenerējošām indēm.[3]
Kā viens no argumentiem par sliktu smēķēšanai bija tas, ka Vācijas sabiedroto vadoņi — Musolīni un Franko, — bija pārliecināti smēķēšanas pretinieki, savukārt Vācijas ienaidnieki — Staļins, Rūzvelts, Čerčils, — bija smēķētāji. Nacistu uzsāktās smēķēšanas ierobežošanas programmā 1938. gadā aizliedza smēķēt pastniekiem un kara lidotājiem, 1939. gadā aizliedza publiski smēķēt NSDAP partijas biedriem, kā arī SS pārstāvjiem dienesta pienākumu izpildes laikā. Aizliedza smēķēt sabiedriskajā transportā, valsts iestāžu publiskajās telpās, ierobežoja izsniedzamo tabakas devu armijā, palielināja akcīzes nodokli tabakai, uzsāka aktīvu propagandas kampaņu, ar plakātu izvietošanu publiskajā telpā, lekcijām, publikācijām, nemitīgiem atgādinājumiem presē un medijos.[4] Šīs propagandas kampaņā pirmo reizi parādās jēdziens "pasīvā smēķēšana" (Passivrauchen).[5] Hitlers personīgi piešķīra līdzekļus Jēnas Universitātei īpaša Smēķēšanas neveselīguma izpētes institūta (Wissenschaftliches Institut zur Erforschung der Tabakgefahren) Karla Astela (Karl Astel) vadībā dibināšanai, lai nodrošinātu smēķētāju vajāšanai zinātniski argumentētu pamatojumu.[6]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1492. gadā fiksēts pirmais smēķētāju vajāšanas gadījums: Sv.Inkvizīcija notiesāja uz 7 gadiem ieslodzījumā kādu donu Rodrigo de Heresu par smēķēšanu. avots Aktīvu cīņu pret smēķēšanu īstenoja arī Krievijas caristes cars Aleksejs I, pavēlēdams smēķēšanā pieķertos sodīt: pirmajā reizē 60 sitienus ar nūju pa papēžiem, otrajā reizē — izraut nāsis un nogriest ausis, trešajā reizē — sodīt ar nāvi (šo likumu atcēla tikai Pēteris I).
- ↑ Bynum William F., Hardy Anne, Jacyna Stephen & Lawrence, Christopher. The Western Medical Tradition. — Cambridge University Press, 2006, ISBN 0-521-47524-4., p. 375
- ↑ George Davey Smith (2004), "Lifestyle, health, and health promotion in Nazi Germany", British Medical Journal 329 (7480): 1424–5. Atjaunināts: 2008-07-01
- ↑ Robert N. Proctor., The anti-tobacco campaign of the Nazis: a little known aspect of public health in Germany, 1933-45. / Department of History, Pennsylvania State University
- ↑ Szollosi-Janze Margit. Science in the Third Reich. — Berg Publishers, 2001, ISBN 1-85973-421-9, p. 15
- ↑ Proctor, Robert N., "Why did the Nazis have the world's most aggressive anti-cancer campaign?", 1999, p. 207
Skatīt arī
labot šo sadaļuLiteratūra
labot šo sadaļu- Proctor, Robert. The Nazi War on Cancer. — Princeton University Press, 1999, ISBN 0-691-07051-2
- Szollosi-Janze, Margit. Science in the Third Reich. — Berg Publishers, 2001, ISBN 1-85973-421-9
- Uekoetter, Frank. The Green and the Brown: A History of Conservation in Nazi Germany. — Cambridge University Press, 2006, ISBN 0-521-84819-9
 | Šis ar Vāciju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |