Smēķēšana

Smēķēšana ir darbība, kurā kāda substance (visbiežāk tabaka vai marihuāna) tiek sadedzināta un degšanas procesā radušies dūmi tiek ieelpoti. Smēķēšana visbiežāk tiek veikta, lai uzņemtu substancēs esošās psihotropās vielas, jo degšana atbrīvo substanču aktīvās vielas (piemēram, nikotīnu) un ļauj šīs vielas uzsūkt organismā caur plaušām.

Divi cilvēki, aizdedzinot viens otram cigaretes (Nīderlande, 1932. gads)

Visbiežāk smēķēšana notiek, izmantojot cigaretes — tās var būt uztītas, izmantojot cigarešu papīru, vai arī rūpnieciski izgatavotas un komerciāli izplatītas jau gatavas. Citi izplatīti smēķēšanas piederumi ir pīpes, cigāri, ūdenspīpes un tvaicētāji.

Lai arī dažādās pasaules vietās smēķēšana bija zināma jau vairāk nekā 5000 gadus pirms mūsu ēras (galvenokārt kā šamanisma rituālu sastāvdaļa), Eiropā tā kļuva populāra tikai 17. gadsimtā, kad no Amerikas ienāca tabaka, bet no arābu zemēm — opijs. 20. gadsimta sākumā sabiedrībā sāka plaši runāt par smēķēšanas kaitīgumu. Tika atklāts, ka smēķēšana ilgtermiņā būtiski palielina risku iegūt dažādas nāvējošas slimības, piemēram, bronhītu, plaužu vēzi un sirdstrieku, tādēļ tika uzsākti dažādi ierobežošanas pasākumi, kas turpinās arī mūsdienās.

Tabakas smēķētāju procentuālais daudzums vīriešu vidū dažādās pasaules valstīs

Skatīt arī

• Smēķēšanas ierobežošana
• Smēķēšanas ierobežojumi Latvijā
• Smēķēšanas ierobežojumi nacistiskajā Vācijā