Vikipēdija

Ilindenas-Preobražēnijas sacelšanās

Ilindenas-Preobražēnijas sacelšanās vai vienkārši Ilindenas sacelšanās (bulgāru: Илинденско-Преображенско въстание, Ilindensko-Preobražensko vǎstanie; maķedoniešu: Илинденско востание, Ilindensko vostanie; grieķu: Εξέγερση του Ίλιντεν, Eksegersi tou Ilinden) bija organizēta sacelšanās pret Osmaņu impēriju 1903. gada augustā–oktobrī, kuru sagatavoja un veica Iekšējā Maķedonijas-Adrianopoles Revolucionārā organizācija[4][5] ar Maķedonijas-Adrianopoles Augstākās komitejas atbalstu.[6] Sacelšanās nosaukums attiecas uz Ilindenu, Elijas dienas nosaukumu, un uz Preobražēniju, kas nozīmē Apskaidrošanos. Sacelšanās ilga no 1903. gada augusta sākuma līdz oktobra beigām un aptvēra plašu teritoriju no Melnās jūras austrumu krasta līdz Ohridas ezera krastam.

Ilindenas-Preobražēnijas sacelšanās
Daļa no Cīņas par Maķedoniju

Sacelšanās karte Maķedonijas un Traķijas reģionos. Mūsdienu robežas ir redzamas kopā ar Osmaņu robežām tajā laikā.
Datums1903. gada 2. augusts – 1903. gada novembris
Vieta
Osmaņu impērija
Iznākums

Sacelšanās apspiešana.

Karotāji
IMARO
SMAC
Kruševas Republika
Strandžas Republika		 Valsts karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērija
Komandieri un līderi
Spēks
26 408 (IMARO kaujinieki)[1] 350 931[1]
Zaudējumi
IMARO kaujinieki:[1]
  • 994 kaujinieki nogalināti vai ievainoti
  • 4694 civilpersonas nogalinātas
  • 3 122 sievietes un meitenes izvarotas
  • 176 sievietes un meitenes nolaupītas
  • 12 440 mājas nodedzinātas
  • 70 835 cilvēki palika bez pajumtes
 5 328 nogalināti vai ievainoti[1]

Sacelšanās Maķedonijas reģionā skāra lielāko daļu Manastiras vilajeta centrālās un dienvidrietumu daļas, saņemot galvenokārt vietējo bulgāru zemnieku atbalstu,[7][8][9][10][11] un zināmā mērā arī reģionā mītošos aromūnus.[12] Pagaidu valdība tika izveidota Kruševas pilsētā, kur nemiernieki 12. augustā pasludināja Kruševas Republiku, kas noturējās desmit dienas.[13] 19. augustā cieši saistīta sacelšanās, ko bulgāru zemnieki organizēja Adrianopoles vilajetā[14] noveda pie lielas teritorijas atbrīvošanas Strandžas kalnos un pagaidu valdības izveidošanas Vasiliko, Strandžas Republikā. Tas ilga apmēram divdesmit dienas, pirms turki to apspieda.[13] Sacelšanās apņēma arī Kosovas un Saloniku vilajetus.[15]

Līdz dumpja sākumam osmaņi jau bija arestējuši vai nogalinājuši daudzus tās daudzsološākos potenciālos līderus, tostarp Ivanu Garvanovu un Goci Delčevu, un pāris mēnešu laikā šie centieni tika apspiesti. Pārdzīvojušajiem tuvāko gadu laikā izdevās uzturēt partizānu kampaņu pret turkiem, taču tās lielāka ietekme bija tāda, ka tas pārliecināja Eiropas lielvalstis mēģināt pārliecināt Osmaņu sultānu, ka viņam ir jāpieņem samierinošāka attieksme pret saviem kristīgajiem pavalstniekiem Eiropā.

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Македония и Одринско 1893–1903. Мемоар на Вътрешната организация. [Macedonia and Adrianople Region 1893–1903. A Memoir of the Internal Organization.] (bulgāru). Sofia : Internal Macedonian-Adrianople Revolutionary Organization. 1904.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Duncan Perry. The Politics of Terror. The Macedonian Revolutionary Movements, 1893–1903. Durham and London : Duke University Press, 1988. 136. lpp. ISBN 0-8223-0813-4.
  3. ↑ 3,0 3,1 Fikret Adanir. Die Makedonische Frage. Ihre Entstehung und Entwicklung bis 1908 [The Macedonian Question. Its Genesis and Development Until 1908]. Wiesbaden : Franz Steiner Verlag, 1979. ISBN 3-515-02914-1.
  4. ↑ J. D. B. The Encyclopaedia Britannica; A Dictionary of Arts, Sciences, Literature and General Information. XVII (LORD CHAMBERLAIN to MECKLENBURG) (11th izd.). Cambridge, England : At the University Press, 1911. 221. lpp.
  5. ↑ The Establishment of the Balkan National States, 1804–1920, C. & B. Jelavich, 1977, pp 211–212
  6. ↑ Victor.
  7. ↑ "Tomēr pretēji pētnieku iespaidam, kuri uzskata, ka Iekšējā organizācija atbalsta" Maķedonijas nacionālo apziņu ", vietējie revolucionāri paziņoja par savu pārliecību, ka Maķedonijas kristīgo iedzīvotāju" vairākums "ir" bulgārs ". Viņi nepārprotami noraidīja iespējamos apgalvojumus. to, ko viņi dēvē par "nacionālo separātismu" attiecībā pret bulgāriem, un pat uzskata, ka tas ir "amorāls". Lai gan viņi paziņoja par vienādu attieksmi pret visām "Maķedonijas populācijām". -Nacionālisms (1878–1912), “Mēs, cilvēki: Nacionālās savdabības politika Dienvidaustrumeiropā” ar Miškovu Diānu kā red., Centrālās Eiropas Universitātes izdevniecība, 2009, ISBN 9639776289, 107. – 137.
  8. ↑ Maķedonijas slāvu politiskie un militārie līderi gadsimtu mijā, šķiet, nav dzirdējuši aicinājumu izveidot atsevišķu Maķedonijas nacionālo identitāti; viņi turpināja sevi nacionālā nozīmē identificēt kā bulgārus, nevis maķedoniešus. [...] (Šķiet, ka viņi nekad nav šaubījušies par "Maķedonijas iedzīvotāju galvenokārt bulgāru raksturu". "Maķedonijas konflikts: etniskais nacionālisms transnacionālā pasaulē", Princeton University Press, Danforth, Loring M. 1997, ISBN 0691043566, p. 64.
  9. ↑ "Pēdējais no nozīmīgākajiem sacelšanās līderiem - Dāma Grujevs, gāja bojā 1906. gada 23. decembrī cīņā ar Turcijas karavīriem. Turcijas prese viņu raksturoja kā lielāko Bulgārijas Revolūcijas komitejas vadītāju. Francijas, Austrijas, Krievijas, Amerikas un Lielbritānijas konsuli un vēstnieki ziņoja savām valdībām par Ilindenas sacelšanās sagatavošanu un sagraušanu un raksturoja to kā Bulgārijas notikumu. Turki paši sacelšanos sacēla par Bulgārijas sazvērestību. " Kriss Kostovs, Apstrīdētā etniskā identitāte: Maķedonijas imigrantu gadījums Toronto, 1900–1996, Nacionālismu 7. sējums visā pasaulē, Pīters Langs, 2010, ISBN 3034301960, 87. – 88. Lpp.
  10. ↑ IMRO mūsdienu maķedoniešu historiogrāfiskais vienādojums pieprasa autonomiju ar atsevišķu un atšķirīgu nacionālo identitāti, ne vienmēr attiecas uz vēsturisko ierakstu. Diezgan acīmredzama problēma ir pats organizācijas nosaukums, kurā bez Maķedonijas bija arī Trāķija. Trāķija, kuras iedzīvotāju skaitu mūsdienu Maķedonijas nacionālisms nekad nepretendēja ... Turklāt ir ne mazāk sarežģīts jautājums par to, ko autonomija nozīmēja cilvēkiem, kuri to atbalstīja savos rakstos. Pēc Hristo Tatarčeva teiktā, viņu prasību pēc autonomijas motivēja nevis pieķeršanās Maķedonijas nacionālajai identitātei, bet gan bažas, ka skaidra apvienošanās ar Bulgāriju programma rosinās citas mazās Balkānu valstis un lielvalstis rīkoties. Citiem vārdiem sakot, Maķedonijas autonomiju var uzskatīt par taktisko novirzīšanu vai kā Bulgārijas apvienošanās "B plānu". İpek Yosmaoğlu, Asins saites: reliģija, vardarbība un tautības politika Osmaņu Maķedonijā, 1878–1908, Cornell University Press, 2013, ISBN 0801469791, 15. – 16. Lpp.
  11. ↑ Organizācijas nosaukuma daļa "Adrianopolitan" norāda, ka tās darba kārtība attiecās ne tikai uz Maķedoniju, bet arī uz Traķiju - reģionu, uz kura bulgāru iedzīvotājiem šodien nekādā ziņā neattiecas Maķedonijas nacionālisti. Faktiski, kā liecina organizācijas sākotnējais nosaukums ("Bulgārijas Maķedonijas un Adrianopoles revolucionārās komitejas"), tam bija bulgāru nacionālais raksturs: revolucionārie līderi diezgan bieži bija skolotāji no bulgāru skolām Maķedonijā. Tas bija organizācijas dibinātāju gadījums ... Viņu organizācija vietējā kontekstā tautā tika uzskatīta par "Bulgārijas komiteju (-ām). Čavdars Marinovs, Slavenā Maķedonija, Aleksandra zeme: Maķedonijas identitāte grieķu, bulgāru krustcelēs. un serbu nacionālisms sapinušās Balkānu vēsturēs - 1. sējums: Nacionālās ideoloģijas un valodas politika ar Roumenu Daskalovu un Čavdaru Marinovu kā red., BRILL, 2013, ISBN 900425076X, 273.-330.
  12. ↑ Maķedonijas autonomija un Adrianopoles vilajets (Trāķijas dienvidi) kļuva par galveno pieprasījumu pēc slāvu aktīvistu paaudzes. 1893. gada oktobrī viņu grupa Salonikā nodibināja Bulgārijas Maķedonijas-Adrianopolitan Revolucionāro komiteju ... Tā nodarbojās ar slepenu komiteju un bruņotu partizānu tīkla izveidi abos reģionos, kā arī Bulgārijā, kur arvien pieaug un politiski pieaug dzīvoja ietekmīgā maķedoniešu un trakiešu diaspora. IMARO aktīvisti, kurus lielā mērā ietekmēja agrīnā sociālisma un anarhisma idejas, nākotnes autonomo Maķedoniju uzskatīja par daudznacionālu polītiku un Maķedonijas slāvu pašnoteikšanos necēla kā atsevišķu tautību. Tāpēc maķedoniešu (un arī Adrianopolitan) bija jumta termins, kas aptvēra bulgārus, turkus, grieķus, vlahus (aromūnus), albāņus, serbus, ebrejus utt. Lai gan šo ziņojumu uzņēma daudzi vlāči, kā arī daži patriarhistu slāvi, tas neizdevās atstāt iespaidu uz citām grupām, kurām IMARO palika Bulgārijas komiteja. ” Maķedonijas Republikas vēsturiskā vārdnīca, Eiropas vēsturiskās vārdnīcas, Dimitar Bechev, Scarecrow Press, 2009, ISBN 0810862956, Ievads.
  13. ↑ 13,0 13,1 Khadziev, Georgi (1992), Down with the Sultan, Long live the Balkan Federation!. Atjaunināts: 3 September 2007 An excerpt from the book "National Liberation and Libertarian Federalism" (Natsionalnoto osvobozhdeniye i bezvlastniyat federalizum), translated by Will Firth.
  14. ↑ Adrianopoles reģions kļuva par vienu no bulgāru iekārojamākajiem irredentiem, kas sekoja tikai Maķedonijai. 19. gadsimta beigās kopējais iedzīvotāju skaits Adrianopoles reģionā bija gandrīz miljons cilvēku, no kuriem gandrīz trešdaļa bija bulgāri ... Bulgārijas nacionālā atbrīvošanās kustība sāka attīstīties tūlīt pēc 1878. gada, ciešā sadarbībā ar nacionālās atbrīvošanās kustību Maķedonijā un organizētu raksturu ieguva pēc Iekšējās Maķedonijas-Adrianopolitan Revolutionary Organisation (IMARO) izveidošanas 1893. gadā. Tā galvenokārt paļāvās uz Bulgārijā dzīvojošajiem bēgļiem no Adrianopoles reģiona, taču bija arī " iekšējā "organizācija. Tās darbība vainagojās ar Preobrazhenie (Pārveidošanās) sacelšanos, kas izcēlās divas nedēļas pēc Ilindenas sacelšanās, 1903. gada 6. un 19. augustā. Raymond Detrez, Bulgārijas Vēsturiskā vārdnīca, Eiropas vēsturiskās vārdnīcas, Nr. 46, Scarecrow Press, 2006, ISBN 0810849011, lpp. 3.
  15. ↑ Nadine Lange-Akhund, Maķedonijas jautājums, 1893-1908, no Rietumu avotiem, Austrumeiropas monogrāfijas, 1998; ISBN 0880333839, lpp. 125.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ilindenas-Preobražēnijas_sacelšanās&oldid=4111083"