Semjons Dežņovs

Semjons Dežņovs (krievu: Семён Иванович Дежнёв; dzimis 1605. gada 7. martā, miris 1673. gadā) bija krievu ceļotājs, jūrasbraucējs un Sibīrijas ziemeļu pirmatklājējs. Pirmais eiropiešu jūrasbraucējs, kurš atklājis jūrasšaurumu starp Āziju un Ziemeļameriku.

Semjons Dežņovs Семён Дежнёв Dežņovam veltīta pastmarka Personīgā informācija Dzimis 1605. gada 7. martā Arhangeļskas guberņa, Krievijas Impērija Miris 1673. gadā Maskava, Krievijas Impērija Tautība krievs Nodarbošanās polārpētnieks, ceļotājs Vecāki Ivans Dežņovs Dzīvesbiedre Abakajada Suču, Kanteminka Arhipova

Biogrāfija

Dzimis Jesipovskas ciemā Piņegas krastā Arhangeļskas guberņā. 14 gadu vecumā kopā ar tēvu kuģojis uz Solovku salām Baltajā jūrā. 17 gadu vecumā iestājies darbā pie bagāta tirgotāja un kuģu īpašnieka Vaskoboiņikova par matrozi un piedalījies ekspedīcijā uz Mangazeju.

1630. gadā iestājies dienestā Toboļskā. Dienējis par ierindas kazaku Toboļskā un vēlāk Jeņisejskā. 1638. gadā kopā ar kazaku vienību pārcēlies uz tikko dibināto Jakutskas cietoksni. No 1639. gada apkārtnē nodarbojies ar jasaka ievākšanu, kā laikā apceļojis plašas teritorijas Austrumsibīrijā.

1645. gadā atklājis Kolimas upi, kuras vidustecē nodibinājuši Kolimas apmetni, kas vēlāk izauga par Sredņekolimskas pilsētu. Pie Kolimas Dežņovs dienēja līdz 1647. gadam.

Jūras šauruma atklāšana

1648. gadā tika noorganizēta ekspedīcija uz Sibīrijas ziemeļaustrumu piekrasti, lai meklētu jaunus ar kažokzvēriem un valzirgiem bagātus apgabalus. Ekspedīcijā piedalījās 7 kočas, 6 no kurām piederēja tirgonim Fedotam Popovam, bet viena — viņa konkurentam Gerasimam Ankidinovam. Pēc Popova pieprasījuma ekspedīcijā tika nozīmēts arī kazaks Dežņovs, kura uzdevums bija vākt jasaku. Ekspedīcija devās ceļā 20. jūnijā 90 cilvēku sastāvā. Divi kuģi drīz pēc iziešanas jūrā no Kolimas iekļuva vētrā un avarēja, apkalpes pazuda. Palikušie 5 kuģi līdz septembra beigām sasniedza kontinenta austrumu galu. 20. septembrī kaujā ar čukčiem tika ievainots Popovs. Ekspedīcija aplieca zemesragu un turpināja ceļu uz dienvidrietumiem. Oktobra sākumā vētrā tika zaudēts Ankudinova kuģis, bet tā komanda pārcēlās uz Popova kuģi.

Vētras laikā ekspedīcija sadalījās un Dežņova laivas iznesa krastā netālu no Anadiras grīvas. Palikušie 12 cilvēki 1649. gada vasarā ar laivām pārcēlās uz Anadiras vidusteci, kur izveidoja apmetni — vēlāko Anadiras cietoksni, kurā Dežņovs dienēja līdz 1660. gadam.

Ekspedīcijas rezultāti un jūras šauruma atklāšana palika plašai publikai nezināmi, jo atskaites glabājās Jakutskas cietokšņa arhīvā — tās pēc 80 gadiem Toboļskas arhīvā atrada Gerhards Millers. 1728. gadā šaurumu no jauna atklāja Vitusa Beringa ekspedīcija un tas nosaukts viņa vārdā.

Vēlākos gados Dežņovs turpinājis dienestu Jakutskā. Nozīmēts par Jakutskas kazaku atamanu. Miris 1673. gadā Maskavā, kur ieradies ar jasakā iekasēto kažokādu krājumu.

Pagodinājumi

Semjona Dežņova vārdā nosaukti:

• Dežņova rags Beringa šaurumā,
• Dežņova līcis Franča Jozefa Zemē,
• Dežņovas ciems Ebreju autonomajā apgabalā,
• ledājs Oktobra Revolūcijas salā,
• sala Laptevu jūrā,
• ielas vairākās pilsētās,
• vairāki kuģi.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Semjons Dežņovs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)