Semjons Dežņovs

Semjons Dežņovs (krievu: Семён Иванович Дежнёв; dzimis 1605. gada 7. martā, miris 1673. gadā) bija krievu ceļotājs, jūrasbraucējs un Sibīrijas ziemeļu pirmatklājējs. Pirmais eiropiešu jūrasbraucējs, kurš atklājis jūrasšaurumu starp Āziju un Ziemeļameriku.[1]

Semjons Dežņovs
Семён Дежнёв
Dežņovam veltīta pastmarka
Dežņovam veltīta pastmarka
Personīgā informācija
Dzimis 1605. gada 7. martā
Arhangeļskas guberņa, Krievijas Impērija
Miris 1673. gadā
Maskava, Krievijas Impērija
Tautība krievs
Nodarbošanās polārpētnieks, ceļotājs
Vecāki Ivans Dežņovs
Dzīvesbiedre Abakajada Suču, Kanteminka Arhipova

BiogrāfijaLabot

Dzimis Jesipovskas ciemā Piņegas krastā Arhangeļskas guberņā. 14 gadu vecumā kopā ar tēvu kuģojis uz Solovku salām Baltajā jūrā. 17 gadu vecumā iestājies darbā pie bagāta tirgotāja un kuģu īpašnieka Vaskoboiņikova par matrozi un piedalījies ekspedīcijā uz Mangazeju.

1630. gadā iestājies dienestāToboļskā. Dienējis par ierindas kazaku Toboļskā un vēlāk Jeņisejskā. 1638. gadā kopā ar kazaku vienību pārcēlies uz tiko dibināto Jakutskas cietoksni. No 1639. gada nodarbojies apkārtnē ar jasaka ievākšanu, kā laikā apceļojis plašas teritorijas Austrumsibīrijā.

1645. gadā atklājis Kolimas upi, kuras vidustecē nodibinājuši Kolimas apmetni, kas vēlāk izauga par Sredņekolimskas pilsētu. Pie Kolimas Dežņovs dienēja līdz 1647. gadam.

Jūras šauruma atklāšanaLabot

1648. gadā tika noorganizēta ekspedīcija uz Sibīrijas ziemeļaustrumu piekrasti, lai meklētu jaunus ar kažokzvēriem un valzirgiem bagātus apgabalus. Ekspedīcijā piedalījās 7 kočas, 6 no kurām piederēja tirgonim Fedotam Popovam, bet viena — viņa konkurentam Gerasimam Ankidinovam. Pēc Popova pieprasījuma ekspedīcijā tika nozīmēts arī kazaks Dežņovs, kura uzdevums bija vākt jasaku. Ekspedīcija devās ceļā 20. jūnijā 90 cilvēku sastāvā. Divi kuģi drīz pēc iziešanas jūrā no Kolimas iekļuva vētrā un avarēja, apkalpes pazuda. Palikušie 5 kuģi līdz septembra beigām sasniedza kontinenta austrumu galu. 20. septembrī kaujā ar čukčiem tika ievainots Popovs. Ekspedīcija aplieca zemesragu un turpināja ceļu uz dienvidrietumiem. Oktobra sākumā vētrā tika zaudēts Ankudinova kuģis, bet tā komanda pārcēlās uz Popova kuģi.

Vētras laikā ekspedīcija sadalījās un Dežņova laivas iznesa krastā netālu no Anadiras grīvas. Palikušie 12 cilvēki 1649. gada vasarā ar laivām pārcēlās uz Anadiras vidusteci, kur izveidoja apmetni — vēlāko Anadiras cietoksni, kurā Dežņovs dienēja līdz 1660. gadam.

Ekspedīcijas rezultāti un jūras šauruma atklāšana palika plašai publikai nezināmi, jo atskaites glabājās Jakutskas cietokšņa arhīvā — tās pēc 80 gadiem Toboļskas arhīvā atrada Gerhards Millers. 1728. gadā šaurumu no jauna atklāja Vitusa Beringa ekspedīcija un tas nosaukts viņa vārdā.

Vēlākos gados turpinājis dienestu Jakutskā. Nozīmēts par Jakutskas kazaku atamanu. Miris 1673. gadā Maskavā, kur ieradies ar jasakā iekasēto kažokādu krājumu.

PagodinājumiLabot

Semjona Dežņova vārdā nosaukti:

  • Dežņova rags Beringa šaurumā,
  • Dežņova līcis Franča Jozefa Zemē,
  • Dežņovas ciems Ebreju autonomajā apgabalā,
  • ledājs Oktobra Revolūcijas salā,
  • sala Laptevu jūrā,
  • ielas vairākās pilsētās,
  • vairāki kuģi.

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot